Žoržs Simenons, kurš savas rakstnieka karjeras sākumā izmantoja dažādus pseidonīmus, bija interesanta personība. Viņš nebija mierā sēdētājs, paklausīgs ģimenes cilvēks, kurš gribētu dzīvi pavadīt rutīnā. Viņam patika nakts dzīve, kaislīgas attiecības, fantāzijas un viss no tā izrietošais. Tieši nakts uzdzīves laikā viņš iepazina to pasauli, par kuru vēlāk tik ļoti vēlēsies rakstīt grāmatas.
Žoržs Simenons piedzima 1903.gadā franču valodā runājošā beļģu ģimenē. Viņa saknes nāk no Beļģijas pilsētas Lježas, kurā Simenons nodzīvoja līdz 19 gadu vecumam. Tieši Lježā viņš pirmo reizi sāk rakstīt, taču tie nebija romāni. Sākumā viņš strādāja par avīzes korespondentu un šis darbs pavēra viņam iespējas būt visu notikumu epicentrā, kas vēlāk radīs interesi par detektīvromāniem.
Tieši Lježā Simenons sāka baudīt nakts uzdzīvi. Tajā viņš satika dažādus cilvēkus, sākot no pērkamām sievietēm līdz pat skarba paskata vīriem ar tumšu pagātni. Tas rosināja viņa interesi par literatūru, tapa viena no viņa pirmajām grāmatām - stāsts "Uz Strēlnieku tilta".
1922.gada 22.decembrī Žoržs Simenons pārcēlās uz Parīzi. Pastāv dažādas versijas, kas mudināja Simenonu mainīt dzīves vietu. Skaidrs ir tikai tas, ka pārcelšanās nekad nav viegla. Viņš vēlējās turpināt darbu kā žurnālists un rakstnieks, bet pastāv arī viena no versijām, ka Parīzē viņa talants nemaz nebija vajadzīgs. Tipogrāfijā kādam rakstniekam bija nepieciešamas darba rokas, lai palīdzētu pirms Ziemassvētkiem iznēsāt un sakrāmēt milzīgās kastes ar iespieddarbiem.
Lai arī kāds būtu Simenona pārcelšanās iemesls, bija nepieciešami septiņi gadi, lai viņš radītu savu galveno veikumu. Simenons izdomāja vienu no labākajiem pasaules detektīvu varoņiem, komisāru Megrē. Ar Megrē līdzdalību rakstnieks radīja 75 romānus un 28 stāstus. Viņa pirmais detektīvromāns iznāca 1931.gadā, tā nosaukums ir "Pēteris Latvietis".
Interesanti, ka šī detektīvromāna pamatā Žoržs Simenons izmantoja vēsturisko personu Pēteri Krāsotāju, zināmu arī kā Pēteri Pjatkovu vai Pēteri Šternu. Šis cilvēks kļuva slavens 1910.gadā, kad tika saistīts ar vairākiem uzbrukumiem, laupīšanām un policistu slepkavībām Londonā. 1911.gadā viņš bez pēdām pazuda policijas aplenkuma laikā, tādējādi kļūstot par noslēpumainu personību.
Šis Simenona romāns nebija ļoti populārs, taču iesāka leģendārā komisāra Megrē ēru. Pasaulē zināmi tādi satriecoši tēli kā Erkils Puaro, inspektors Kluzo, Šerloks Holmss. Megrē slavas ziņā neatpalika. Viņš slavenu padarīja tieši savu radītāju, kurš ilgu laiku bija centies iekarot lasītāju simpātijas, slēpjoties zem dažādiem pseidonīmiem.
Paša Simenona dzīve bija interesanta. Otrā pasaules kara laikā viņa grāmatas izmantoja nacisti izkalidējošu filmu veidošanai, kā rezultātā Simenonam pārmeta sadarbošanos ar okupantiem, lai gan pārliecinošu pierādījumu tam nav, un arī pats Simenons to noliedza. Tas gan nemainīja to, ka piecus gadus pēc kara rakstniekam bija aizliegts publicēt savus darbus. Tā viņš pārcēlās uz dzīvi ASV, vēlāk atgriezās Francijā, līdz pārcēlās uz Šveici. Simenonam bija trīs sievas un četri bērni. Ļoti liela traģēdija rakstnieku piemeklēja 1978.gadā, kad viņa 25 gadus vecā meita izdarīja pašnāvību. Šis notikums aptumšoja rakstnieka pēdējos dzīves gadus. Mūžībā viņš aizgāja 1989.gadā, 86 gadu vecumā. Par rakstnieka dabu un spītību liecina kaut vai tas, ka vēl gadu pirms nāves savā pēdējā intervijā viņš apliecināja, ka savas dzīves laikā izjutis fizisku tuvību ar 10 000 sieviešu, un tas attiecas tikai uz viņa dzīvi no 13 gadu vecuma. Taisnība vai blēņās, tam nav nozīmes, skaidrs, ka fantazētāja galvā kārtību jaukt nevajag.
