Vija nedzīvo pie Dzintara jūras un arī ne Kurzemē. Tomēr dziesmu par Dzintara jūru viņa min kā mīļāko, ko kādreiz klausījās ballēs un arī dejoja. Tēvs tolaik pūtis ragu, un ballē viņa iepazinās arī ar savu vīru Jāni.
"Agrāk nebija nosaukumu, vienkārši brauca pa ballēm spēlēt. Klubiņš bija tepat centrā, kino rādīja tepat uz vietas. Viss bija apdzīvots, cilvēku bija daudz. Nekāda vaina. Tagad šito tuksnesi es izturēt nevaru. Agrāk es taisīju kandžu," stāsta Vija.
Vijai Riekstiņai ir 77 gadi. Ap pleciem tumši zils lakats, sirmi viļņaini mati un brūnas, brūnas acis. Viņas plašā istaba un virtuve katru dienu jākurina ar malku. Mājā dzīvo vairāki kaķi un suns, bet kādreiz te bijusi kūts ar govīm, stallī zirgi, laukos - kukurūza, labība.
"Man tētis vagoja, es kā bērns slēpos. Ar zirgiem un arkliem vagoja, nebija traktoru, cilvēki ara un strādāja. Te jau agrāk bija ferma. Es nevarēju ciest, ka zirgiem sienu svēra kā mums sver konfektes uz svara. Pati pļāvu, man visi zirgi spīdēja mājās. Nevarēju izturēt, ka viņš nav paēdis," atminas Vija.
Tagad sētā nav neviena zirga, kūts brūk, jo vienīgā mājas saimniece gaida, kad valsts palīdzēs un apmaksās gūžas operāciju, lai varētu staigāt bez rolera palīdzības. Tikmēr apkārtnē sētas pussabrukušas, kādā vēl pa vasarām īpašnieki atbrauc, citas brūk kopā, tām nozagti pat logi.
"Man tagad šitais riebjas! Katrā mājā dzīvoja cilvēki, viss bija apdzīvots. Tagad tikai divas esam. Te pa ceļam arī tikai divas mājas. Tās ir labas atmiņas, kolhoza laikā vispār labi gāja, lustīgi kopā strādāt. Tikai tiem lopiņiem nedeva ēst," nosaka Vija.
Tagad pie Vijas reizēm ienākot Agnija no pilsētas, kaimiņiene iedod kādu kartupeļu maisu un vēl kādreiz atbrauc krustmeitas - tās viņai divas, bet dzīvo tālu, tāpēc bieži nesanāk tikties. Lielākās rūpes esot par malku - tā maksā dārgi. Bet produktus atved autoveikals. "Pārtika man taču ir, varu autoveikalā nopirkt, neesmu taču nabadze. Ved desas, maizes, konservus, augļus," stāsta Vija.
Vija lēni pārslēdz radio pogu. Nelielais radioaparāts uz virtuves galda darbojas ar baterijām. Ziemā, kad elektrība pazūd dienām, jādedzina svece un to, kas notiek citur pasaulē, Vija uzzina arī no avīzēm, kuras lasa.
Ziemassvētkos Vija uz baznīcu neies, klausīsies dievkalpojumu televīzijā vai radio: "Man atnesīs [eglīti], vēl jau par ātru, nokaltīs. Piparkūku varbūt kādu izcepšu, pīrādziņu kādu. Kādreiz cepu pīrāgus un ābolmaizes."
Tagad, kad veselība likusi par sevi manīt, Vija iet gan pie dziedniekiem, gan pie ārstiem. Smagā linu plūkšana un grūtie lauku darbi likuši tagad, cienījamos gados, par sevi manīt. Tomēr par spīti lēnajai dzīvei, kad brīžiem šķiet - laiks ir apstājies, Vijas māja ir kārtīga. Apkārt tīrs, virtuves skapī stāv liepziedu tēja. Pirms pieciem gadiem viņa vēl gāja uz pensionāru ballēm. Tagad viņas biežākais viesis ir Agnija, kura pavada arī mūs pie seniores.
