"Lauki - tā ir Latvijas identitāte. Jau pirmās brīvvalsts laikā Kārlis Ulmanis uzsvēra, ka laukos cilvēks vienmēr būs paēdis un vienmēr būs izticis," tā saka „Ausekļu dzirnavu” saimnieks Mārtiņš Mediņš, kurš, veidojot privāto muzeju, īstenojis savu sapni.
Savulaik, strādājot kopsaimniecībā par mehāniķi, Mediņa uzdevums bija gatavot lūžņiem vecās lietas. Tās viņš allaž rūpīgi izvērtējis, domājot, kuras tomēr varētu restaurēt un saglabāt nākamajām paaudzēm. Līdz ar eksponātiem saglabātas tiek arī tradīcijas, un ar tām saimnieks labprāt iepazīstina.
"Šeit liek maizi un tātad šauj maizes krāsnī. Tikai ir lietas, kas jāievēro - saimniece nedrīkst maizi veidojot un šaujot krāsnī, turēt plati kājas, jo tad saplaisā maizes klaipi," stāsta "Ausekļu dzirnavu" saimnieks.
Muzeja lielais lepnums ir kuļmašīna "Imanta". Reizi gadā, svinot Pļaujas svētkus, to pieslēdz tvaika dampim un, neskatoties uz cienījamo gadu skaitu, mašīna joprojām uzticami veic savus pienākumus.
"Kuļmašīna ir gudrāka par modernajiem labības kombainiem, jo neviens labības kombains gradus nešķiro pēc lielumiem. Tātad sākot no šīs puses – sīkie graudi, vidējie graudi, lielie graudi un varbūt dažādi piemaisījumi, kas iet cauri kuļmašīnai," stāsta Mediņš.
Muzejā var uzzināt arī to, kā savulaik darināti lina izstrādājumi. „Ausekļu dzirnavās” šo latvisko kultūru gan audzē, gan apstrādā. Tas, kas pilsētniekam izskatās vienkārši pēc salmiem, īsā brīdī pārtop zīdainā šķiedrā. Trīnes klētiņā var iepazīt gan to, kā saimnieces reiz mazgājušas un pletējušas veļu, gan kurpnieku un citu meistaru instrumentus.
Savukārt iespaidīga vēsturisko spēkratu kolekcija, no kuriem daudzi ir ejošā kārtībā, apskatāma plašajā dampju šķūnī. "Te, kur Latvijas karodziņš, ar to mēs pavasarī vagojām, apmeklētāji stādīja kartupeļus, ar zirdziņu aizvagojām, ar šo te lielo sastrādājām zemi," rāda un stāsta muzeja saimnieks.
Apjomīgākais un savā ziņā arī trakākais Mediņa projekts bija vējdzirnavu pārvešana uz "Ausekļu dzirnavam" no vairākus desmitus kilometrus attālā Īslīces pagasta.
"Protams, ka iesaistījāmies tādā lielā avantūrā. Ja šodien būtu jāiesaistās, nekad to nedarītu, jo sākotnēji likās, ka nemaz tik sarežģīti nebūs pārvietot vējdzirnavas, bet, jūs zināt - cīņa ar vējdzirnavām vienmēr ir ļoti grūta," saka Mediņš.
Dzirnavas patlaban tiek atjaunotas, un to saimnieks cer, ka pēc dažiem gadiem dzirvavu gaņģos graudi pārvērtīsies miltos tāpat kā sendienās.
