Reizē, kad Valmierā tikās no Ziemeļvidzemes izsūtītie Sibīrijas bērni, viņu atmiņās ieklausījās arī Vidzemes korespondente Gunta Matisone.
„Es gāju pirmajā klasītē, mani tagad paņem un tev jābrauc, es laikam tā kā sāku pinkšķēt, viens pats un tā… Ved mani Valkas virzienā, bet tur aiz stūra jau mašīnas, skatos, iekšā mana mamma, mana vecāmāte un vecaistēvs iekšā un mani arī iesvieda tajā mašīnā.” Tā 1949.gada 25. martu atceras Juris Vilciņš, viņam toreiz bija deviņi gadi.
Savukārt valmieriete Māra Grāvele ir dzimusi izsūtījumā Sibīrijā: „Liekot man vārdu, man bija domāts Gundega, visi gribēja, bet tēvs bija ienācis istabā un sacījis tā, - viņa būs Māra, lai vienmēr atcerētos to dienu, kad mēs pametām Latviju.”
Bet Rita Gredzena un Aija Gaile tolaik bija mazas meitenes - vienai pieci, otrai seši gadi. Abām atmiņas no tālā ceļa ir pabalējušas, bet ir, kas ļoti spilgti palikušas prātā:
„To braukšanu ar vagonu es tā pa miglu atceros, bet to, ka atnāca tie plintnieki mūs mājās savākt, to atceros gan. - Par ēdamo…sapelējušu maizīti deva, tad kad pārgāja uz to ķieģelīti, ko tur deva, tas bija kaut kas briesmīgs, tas bija briesmīgs… - Mēs abi ar brāli, ja bijām pazuduši mājās, man māte bija šuvēja, tad zināja, ka jāmeklē zem gultas, kur bija liela, putekļaina krīta galva un mēs abi divi grauzām to, jo mums laikam ļoti trūka tas krīts. Un, ejot te Latvijā pirmajā klasē, es ļoti baidījos, lai tikai mani neizsauc skolā, jo mani tas krīts tā pievilka, ka es viņu ātrāk ieliku mutē, nekā rakstīju uz tāfeles. Tā trūka... Nu stādaties priekšā, ja vecākiem ir seši bērni…”
Gandrīz vai katram no Sibīrijas bērniem tur tālumā kāds palika - vecmāte vai vecaistēvs, māte, māsa vai brālis. Jurim Vilciņam Sibīrijā palika vecaistēvs un vecāmāte:
„Tur nomira, 80 un 85 gadu vecumā, barakā blakus man. No rīta, kad savāca tos līķus - tur bez zārkiem bija - mana mamma iešuva vecomammu un vecotēvu palagos. Bet tad vēl bija tāds skats, ko es savu mūžu neaizmirsīšu – jaunas sievietes seja bija vaļā un uz krūtīm tikko dzimis bērniņš…tas man paliks prātā uz visu mūžu.”
Sibīrijas laiks nevienam no viņiem nepaliek arī bez zīmoga, atgriežoties Latvijā. „Dzīve sabojāta, pilnīgi sabojāta dzīve, neatgriezeniski. Tā arī man ar mācīšanos ne pārāk sanāca, kaut gan jau biju iesniedzis dokumentus Liepājas jūrskolā, bet anulēja, jo neuzticams. Un ar to arī tika nocirsti visi sapņi,” saka Juris Vilciņš.
Satikšanās reizē Valmieras politiski represēto biedrībā bijušajiem Sibīrijas bērniem ir arī iespēja vēlreiz atgriezties bērnības un jaunības vietās, kopīgi noskatoties režisores Dzintras Gekas dokumentālo filmu „Tālā zeme – Sibīrija”:
- Tā ir mūsu vēsture, pie tam skatoties, kas šodien notiek Krievijā.
- Jaunatne - nu ir viena daļa, kas izprot, bet viena daļa pa virsu tā un neizprot arī tās šausmas, kas var gadīties arī uz priekšu, tur ir ļoti zem jautājuma zīmes pēc visiem šiem notikumiem.
- Nedrīkst un nedrīkst pieļaut, ka mēs vēlreiz tur nokļūstam! - Šobrīd ir bažas, ka var kaut kas līdzīgs atkārtoties?- Un vai jums nav bažas? Es domāju, ka ir arī jums.
Slepenajā PSRS Ministru padomes lēmumā, kurā bija noteiktas izsūtāmo kategorijas, gan bija norādīts, ka nepilngadīgie un darba nespējīgie ģimenes locekļi netiks pakļauti izsūtīšanai, taču tā nenotika - tika izsūtīti visi ģimenes locekļi, kuri izsūtīšanas brīdī bija mājās. Tādējādi gandrīz 29% no izsūtītajiem bija bērni līdz 16 gadu vecumam.
