Realitātes stāsts: kā cietumos rehabilitējas jaunietis

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

No vairāk nekā 5000 ieslodzītajiem Latvijas cietumos piektdaļa ir jauniešu vecumā līdz 30 gadiem. Viens no viņiem ir Kaspars. Viņš jau devīto gadu pavada Jelgavas cietumā, kur izcieš sodu par slepkavību. Cietumu sociālie darbinieki cenšas iet līdzi laikam un lauzt padomju mantojumu cietumos - nevis izolēt un sodīt ieslodzīto jaunieti, bet iesaistīt un resocializēt.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Agrā pēcpusdienā Jelgavas cietumā ir liela rosība. Pa cietuma teritoriju, kas norobežota ar augstiem metāla vārtiem ar dzeloņdrātīm un vairākiem sargposteņiem, staigā cietuma apsardze. Tiek pievests pasts un melnās tējas krava. Tā nonāks cietuma veikalā, kur par cietuma darbā nopelnīto naudu ieslodzītie var iegādāties sev vajadzīgās preces. Nekāda lielā izvēle gan tur neesot - higiēnas piederumi, pārtika, dažādi našķi.

30 gadus vecais Kaspars strādā šūšanas cehā. No pāris desmitiem eiro, ko saņem par darbu, kādu eiro nosūta arī ģimenei. Pēc darba viņš mācās, lai iegūtu drēbnieka kvalifikāciju. Viņš sapņo kļūt par modes dizaineri.

"Man vairāk interesē modes dizaineri, tāds novirziens. Latvijā palikt un mācīties, strādāt? Nē, skola jāpabeidz ir Vācijā viena. Bet līdz tam ir jātiek ārā, jāmācās cītīgi. Tad jau skatīsies, kā tie ceļi grozīsies," stāsta Kaspars. Nolūkotā mācību iestādē ir augstskola, esot viena no labākajām modes dizainā. Jautāts, vai strādāt gribētu Latvijā, viņs uzsver: "Jā, protams. Tāpēc, ka man ģimene Latvijā."

Kasparam par slepkavību piesprieda 16 gadus ieslodzījumā, no kuriem deviņus viņš jau ir izcietis. Ar ģimeni viņš sazinās, cik vien režīms ļauj. Kaspara režīma pakāpei pienākas īsā tikšanās divu stundu garumā vienreiz mēnesī, garā tikšanās līdz 24 stundām katru otro mēnesi un divi līdz trīs telefona zvani mēnesī. Zemākas pakāpes ieslodzītajiem - tiem, kuri sodu izcieš kamerās, pienākas viena tikšanās reize četros mēnešos.

Jelgavas cietuma sociālā darbiniece Ēvija Teilāne uzskata, ka šāda sistēma, kas izolē ieslodzīto no ārpasaules, ir nežēlīga.

"Komunikācija ar ģimeni, ar tuviniekiem, ar draugiem ir ārkārtīgi maz. Šai ziņā likums, manuprāt, ir pilnīgi neadekvāts. Jo ielikt cilvēku slēgtā telpā un pēc tam viņus… principā viņiem piespiedu kārtā kādam šeit ir jāuzticas, lai viņš varētu aizpildīt savu komunikācijas trūkumu," norāda Ēvija Teilāne.

Lai mazinātu ieslodzīto izolāciju, cietuma sociālās rehabilitācijas daļa ieslodzītajiem jauniešiem organizē dažādus pasākumus. Ēvijai ir daudz ideju, kā uzlabot cietuma vidi, par tām viņa runā mirdzošām acīm. Viņa atzīst, ka Latvijas cietumos nevar strādāt, nemīlot savu darbu, jo atalgojums - vidēji mazliet virs 400 eiro uz rokas - nav motivācija.

Pirms gada Ēvija Teilāne bija vienīgais sociālais darbinieks Jelgavas cietumā. Tagad uz vienu vienību ar vidēji 130 ieslodzītajiem ir viens sociālais darbinieks, kas pārsniedz valdības noteikto normu - viens sociālais darbinieks uz 75 ieslodzītajiem. Ierosinājumi dažādām aktivitātēm nāk arī no ieslodzīto vidus, vienmēr gan nākas atdurties pret jautājumu - kur tam rast naudu. Cietumu budžets dažādu materiālu iegādei, kas noderētu radošām darbnīcām, ir niecīgs, tāpēc jāiztiek ar cilvēkresursiem.

Jautāts, kādas nodarbības un pasākumi cietumā notiek, Kaspars stāsta: "Pasākumi pārsvarā nāk no kristīgām draudzēm. Pārsvarā kristīgi pasākumi. Brauc ciemiņi no Norvēģijas, no visādām vietām. Viņi stāsta par savu dzīvi, kā viņiem ir gājis, dalās kaut kādā savā pieredzē."

Kaspars šobrīd uzturas dzīvojamā zonā, kur brīvā laika pavadīšanai ir pieejama bibliotēka, novuss, atsevišķās zonās arī galda teniss. Ieslodzītie paši gatavo ēst, iet uz skolu vai darbu, pastaigājas pagalmā. Šāda režīma pakāpi Kaspars nopelnīja par mācīšanos, strādāšanu un labu uzvedību. Ieslodzītie strādā cietuma virtuvē, galdniecības un šuvēju cehā, taisa arī speciālus putnu būrīšus. Visi ieslodzītie gan strādāt nevar, vajadzīgas kādas prasmes. Jelgavas cietumā var iegūt gan vidējo izglītību, gan arī profesionālo izglītību piecās specialitātēs - atslēdznieka, galdnieka, drēbnieka, metinātāja un elektriķa. Lai arī mācās lielākā daļa no ieslodzītajiem, daudzi to dara tikai režīma privilēģiju dēļ, atzīst Jelgavas cietuma sociālā darbiniece.

"Tie puiši, kas aiziet uz skolu, viņi patiešām mācās labi, bet tāpat viņi tajā nesaskata jēgu. Nenostrādā tas klikšķis, lai saprastu, kāpēc man šī izglītība ir vajadzīga. Es eju tāpēc, ka man iedos pakāpi. Es eju tāpēc, lai izietu ārā no kameras," saka Ēvija Teilāne.

Ieslodzīto jauniešu vidū ir arī tādi, kuri redz tālāk par kameras durvīm. 28 gadus vecais Rolands, kurš no Jelgavas cietuma atbrīvojies pirms diviem gadiem, tagad strādā loģistikas uzņēmumā. Viņu visvairāk interesē sabiedriskais darbs. Pirms diviem mēnešiem viņš ir atgriezies no brīvprātīgā darba Kijevā, kur palīdzējis vākt ziedojumus ukraiņu bēgļiem. Rolands cietumā pabeidza vidusskolu un apguva vairākus Eiropā akredidētus kursus uzņēmējdarbībā, psiholoģijā, ekotūrismā.

"Cietumā saka tā, ka cietums ir vai nu izvirtības nams, vai nu institūts. Tev atliek tikai izvēlēties, kurš tieši no tiem diviem. Par cik jau es iepriekš biju minējis, ka man bija tieksme uz izaugsmi, mācīties un attīstīties, es tomēr izvēlējos institūtu," teic Rolands.

Rolands ir pabijis vairākos cietumos. Vispirms pilngadību sagaidīja Cēsu nepilngadīgo audzināšanas iestādē, pēc tam nokļuva Šķirotavas cietumā. Vēlāk sliktas uzvedības dēļ viņu pārveda uz Jelgavas cietumu. Slēgtās drošības iestādēs, kā Jelgavā, kameru režīms esot īpaši nežēlīgs.

"Tāpēc, ka tu sēdi kamerā, tev ir maziņš dvielītis, 30 reiz 30. Tev pat nav šķērītes, ar ko nagus nogriezt. Sistēma dara visu iespējamo, lai demoralizētu cilvēkus, tāpēc ka mēs savā ziņā esam tā kā eksperimenta trusīši. Pateicoties tadiem cilvēkiem kā Ēvija Teilāne, citiem resocializācijas daļas darbiniekiem, psihologiem, kas atrodas tur cietumā, viņi ir kā tie gaišie enģeļi, kas palīdz cilvēkiem aizdomāties par to, ka nāk brīdis, kad viņi tiešām atgriezīsies tajā pasaulē, no kuras viņi ir nākuši," stāsta Rolands.

Cietumos satiekas dažādi noziedzinieki - gan ievārījuma burkas zaglis, gan slepkava, izpētījuši "Re:Baltica". Viņi tiek nodalīti pēc iegūtajām pakāpēm. Pirms Kaspars ieguva vidējo režīma pakāpi, viņš četrus gadus pavadīja kamerā. Tur visu - ēdienu, paciņas, zāles - pienes caur lodziņu. Iziet ārpus kameras var tikai uzrauga pavadībā. Jelgavas un Valmieras cietumā sodu izcieš visi pilngadīgie, kuriem piespriests laika periods sākot no pusgada līdz mūža beigām.

Valmieras cietuma darbiniece Tatjana Ļudvikova stāsta, ka cietumos cenšas ieslodzītos nodalīt tā, lai kopā "sēž" ar līdzīgām sodāmībām, lai mazinātu risku, ka zaglis apgūst slepkavas meistarību vai kā citādi tiek negatīvi ietekmēts.

"Nav jāsēž zagļiem kopā ar slepkavām. Bet likumdevējs pagaidām neko nersina. Mēs te cenšamies viņus ierobežot. Tie, kuri izcieš sodu pirmo reizi, mēs uzreiz motivējam iesaistīties un izvietojam kameras vienībās, kurās vairāk iespējas piedalīties visādās programmās, pārvietoties, nodarboties ar sportu un visiem citiem brīvā laika pasākumiem," stāsta Tatjana Ļudvikova.

Statistika liecina, ka trešā daļa jauniešu pie viena nozieguma izdarīšanas neapstājas un nonāk cietumā atkārtoti. Sociālo darbinieku darbs ar ieslodzītajiem beidzas cietumā, tāpēc bieži jaunieši pēc atbrīvošanas nezina, ko darīt tālāk. Daudzi atgriežas tajā pašā nelabvēlīgajā vidē, ko sociālie darbinieki uzskata par galveno iemeslu recidīvam. 52% ieslodzīto jauniešu cīnās ar dažādām atkarībām - narkotisko vielu, alkohola, azartspēļu, arī datorspēļu. Daļai pēc ieslodzījuma izdodas atveseļoties, citi atgriežas "ierastajās sliedēs".

Kaspars tika notiesāts par slepkavību, ko izdarīja alkohola ietekmē. "Tas jau ir pagātnē. Tagad nelietoju ne alkoholu, ne citas kaitīgās vielas. Ne narkotikas, ne smēķēju, neko, kas varētu kaitēt manai veselībai. Protams, tas bija viens no iemesliem, kāpēc nokļuvu šeit. Tāpēc ka, atrodoties alkohola reibumā, tu īpaši neaizdomājies, vai būtu labi iesist kādam. Un kādas būtu tam sekas," saka Kaspars.

Ieslodzījuma vietu pārvaldes pētījums liecina, ka 37% ieslodzīto jauniešu ir no sociālā riska ģimenēm, kas ir arī viens no iemesliem atkarībām. 11% dzīvojuši bērnu namos. Jelgavas cietuma ieslodzītie, kas ir no bērnu namiem, māk durvis attaisīt tikai ar kājām, jo bērnu namos nav spējuši iemācīties, kā uzvesties. Tikai 5% ieslodzīto jauniešu ir no labvēlīgām ģimenēm, kurās ir abi vecāki. Pēc atbrīvošanas vissvarīgākais ir tieši ģimenes atbalsts. Ja tā nav, var vērsties probācijas vai sociālajā dienestā pēc palīdzības darba un dzīvesvietas meklējumos. Daudzi gan to nedara, jo neredz tam jēgu.

"Ja viņam pēc tam sākas problēmas tai vidē, ja viņam jāatgriežas tai pašā dzīvesvietā. Ja viņam nav atbalsta pašvaldībā - neviena pašvaldība mūsējos negaida, ticiet man, viņi labāk redz viņus ejam, nekā nākam. Ja viņš nespēj nekur citur šo atbalstu atrast, tad praktiski viņam ir ceļš atpakaļ. Jo lielākā daļa no viņiem vienkārši noraujas," norāda Ēvija Teilāne.

Viens no Jelgavas cietuma bijušajiem ieslodzītajiem šobrīd strādā ostā par krāvēju, cits aizbraucis uz Vāciju, viens nokļuvis psihoneiroloģiskajā slimnīcā, cits atsācis dzert vai nonācis patversmē. Stāsti ir dažādi. Kā norāda sociālā darbiniece, cietums ir soda izciešanas vieta, bet nedrīkstam kultivēt izolācijas ideju. Viens no veidiem, kā Jelgavas cietums ir spējis padarīt cietumu slēgto vidi atvērtāku, ir brīvprātīgo jauniešu piesaiste. Dažādos neformālos projektos uz cietumu brauc jaunieši, kuri kopā ar ieslodzītajiem piedalās radošās aktivitātēs. Tas ieslodzītajam jaunietim palīdz apzināties - esmu viens no viņiem, un pārējiem - pieņemt viņu atpakaļ sabiedrībā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti