Tēta projekts
Pieredzes stāsts: Bērnam pēc atgriešanās no ārzemēm Latvijas skolā iejusties ir grūti Cita pieredze
Izvēlne

Pieredzes stāsts: Bērnam pēc atgriešanās no ārzemēm Latvijas skolā iejusties ir grūti

Gandrīz visu mūžu nodzīvojusi ārzemēs, Adelina atgriezās dzimtenē, Latvijā. Taču skolā viņu uztvēra kā svešinieci un izsmēja. Pēc šeit nodzīvota gada viņa atkal devusies prom un mācības turpina Dānijā.    

Adelinai bija 6 gadi, kad viņa no Latvijas pārcēlās uz Kazahstānu. Vispirms viņa dzīvoja Astanā, tad Uzbekistānas galvaspilsētā Taškentā, visbeidzot atkal Kazahstānā, Almatā. Kopumā ārzemēs viņa nodzīvoja 9-10 gadus.

Mācības Adelina uzsāka starptautiskā skolā. Stundas norisinājās angļu valodā, ko viņa sākumā nemaz neprata. “Bet ar laiku es iemācījos to valodu. Man palīdzēja bērni, kas mācījās tajā skolā,” atminas Adelina.

Divus gadus, 3. un 4. klasē, Adelina attālināti mācījās arī Latvijā – proti, katru otro dienu pie viņas Astanā nāca privātskolotāja un pasniedza to, kas būtu jāmācās dzimtenē. Kad Adelina viesojās Latvijā, viņa arī šeit apmeklēja skolu. Tur viņa pavadīja pāris dienu, dažreiz pāris nedēļu.

Adelina nokārtoja visus skolas pārbaudījumus, taču pēc 4. klases mācības Latvijā neturpināja. Apgūt zināšanas vienlaicīgi gan ārzemēs, gan dzimtenē bija pārāk grūti.

Aptuveni piecus gadus vēlāk Adelina uzzināja, ka atgriezīsies dzimtenē. Viņa nebija priecīga. Jau 3. un 4. klasē, apmeklējot skolu Latvijā, citi bērni viņu uztvēra kā svešinieci un izsmēja.

“Man tās atmiņas bija iesēdušās, tāpēc es biju ļoti bēdīga par ideju, ka jābrauc atpakaļ uz Latviju,” viņa stāsta.

Adelina mēģināja iestāties vairākās skolās, tostarp 1. ģimnāzija, bet neveiksmīgi. Galu galā viņa nolēma mācīties kādā reģionālajā skolā. Tur bija gājusi gan viņas mamma, gan vecmamma, un vairāki skolotāji bija jau pazīstami. “Mēs vienkārši nebijām pārliecināti, ka, ja es iešu uz kādu citu skolu, tur man tiešām varēs palīdzēt un saprast manu situāciju,” Adelina pamato tā brīža izvēli.

Adelina cerēja uzsākt mācības 10. klasē, bet viņas spējas novērtēja kā nepietiekamas, tāpēc viņa iestājās 9. klasē.

Tad pienāca pirmā skolas diena. Adelina to neatceras kā patīkamu. “Uz mani pat neviens bērns nepaskatījās,” viņa atceras. “Visi pagrieza muguras. Es jutos ļoti vientuļi.”

Starptautiskajā skolā bērni bija pretimnākošāki. Tur visi vairāk vai mazāk bija svešinieki citā valstī. Jaunajā skolā Adelina bija vienīgā svešiniece, turklāt skolasbiedri ne pārāk palīdzēja iejusties. Viņi pat bija klaji neiecietīgi. “Es atbraucu uz Latviju un mani apsaukāja, mani izsmēja,” viņa atstāsta savu pieredzi. “Tad es paprasīju, kāpēc tā dara. Man pateica: „Tā ir normāla lieta. Vienkārši sadzīvo ar to.””

To, ka izsmiet svešiniekus ir normāli, Adelinai apgalvoja klasesbiedrene un skolotāji.

“Ar laiku [skolasbiedri] sāka nākt virsū,” stāsta Adelina “Es sapratu, ka, ja es neparādīšu raksturu, man klāsies ļoti slikti. Man nācās, protams, parādīt raksturu. Skolā arī bija kautiņi, kuros es piedalījos.”

Adelina arī bija pārsteigta, ka skolēni var būt nedisciplinēti un skolotāji var sakliegt.

Par spīti visam, Adelina turpināja mācīties. Tas bija grūti, jo zināšanās bija daudz robu. Piemēram, Latvijas vēsturi viņa nemaz nebija apguvusi. “Es nācu mājās un katru vakaru sēdēju un mācījos. Man bija pilnībā vienalga, cik tas laika aizņems,” to laiku atceras Adelina. “Man bija svarīgi izdarīt to, kas jāizdara. Iemācīties [nepieciešamo], lai pabeigtu 9. klasi.”

Adelina kļuva par vienu no labākajām skolniecēm un veiksmīgi nokārtoja 9. klases eksāmenus. Tomēr jau ziemā bija nolemts, ka nākamajā mācību gadā viņa pārcelsies uz Dāniju.

Sākumā Adelina nebija priecīga, jo bija nogurusi no biežās ceļošanas. Viņa tomēr piekrita pārcelties.

Jau 12. augustā Adelina uzsāka mācības. Caur „Skype” mēs sazvanāmies 17. augustā. Pirmā skolas diena garām, un Adelina to atceras daudz pozitīvāk, nekā 1. septembri pirms gada Latvijā.

“Protams, es biju ļoti uztraukusies. Bet, līdzko mēs satikām direktoru…” Adelina runā ar sajūsmu. Viņa stāsta, ka skolas direktors ļoti rūpējas, lai jaunie audzēkņi veiksmīgi iejustos; arī skolasbiedri ir izpalīdzīgi un draudzīgi. Runājot par mācībām, tās viņa atkal apgūst angļu valodā. Savu lēmumu pārcelties viņa noteikti nenožēlo.

Adelinas stāsts ir tikai viens no vairākiem pedagoģijas profesores Liesmas Oses pētījumā, kura “mērķis, vienkārši runājot, ir piešķirt balsi tiem skolēniem, kuri no ārzemēm atgriežas Latvijā”.

Liesma Ose darbojas Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centrā. To, kā veicas bērniem, kas no ārzemēm atgriežas Latvijā, Liesma Ose pēta jau ilgāku laiku. Lielā mērā uz to pamudināja kāds atgadījums ar Austrālijas latviešu zēnu.

“Bija viena brīnišķīga Austrālijas latviešu ģimene, kas bija atbraukusi [uz Latviju] ar vislabākajiem nodomiem,” Liesma Ose atstāsta atgadījumu. “Bet [viņi] aizbrauca atpakaļ uz Austrāliju tāpēc, ka [dēlam], kurš toreiz mācījās pamatskolā, angļu valodas zināšanas – kas, starp citu, viņam bija dzimtā valoda – novērtēja kā nesekmīgas [...]. Skolēns jutās ļoti pazemots, jo Austrālijā ar cilvēkiem viņš sarunājās angliski.”

Spriežot gan pēc sava, gan citu izpētītā, Liesma Ose repatriēto bērnu situāciju neiezīmē dramatiski. Tomēr lielākoties viņiem neklājas viegli. Mācības prasa daudz laika un piepūles. Galvenokārt tāpēc, ka viņi nepietiekami pārvalda latviešu valodu.

“Ja meitenei, kurai ir 11-12 gadi un kura nesen atbraukusi no kādas Ziemeļamerikas valsts, matemātikā prasa, cik ir 2x3 – latviešu bērns uzreiz izšautu seši, bet meitene [no Ziemeļamerikas] vēl domā.” Liesma Ose skaidro, ka šai meitenei no Ziemeļamerikas vispirms jāpārtulko jautājums, tad atbilde; rezultātā repatriētie bērni parasti mācās lēnāk.

Daži repatriētie bērni, kuri piedalījās Liesmas Oses pētījumā, priecājās, ka iekļauti viņu vecumam zemākā klasē. Tā viņiem vieglāk tikt galā ar mācībām.

Daļa šo bērnu piedzīvoja arī nelielu kultūršoku. Ārzemēs viņi bija pieraduši, ka mācību process ir kā dialogs. Tas sevī ietver, ka skolniekam pieņemams kritizēt savu pasniedzēju. “Tā nav mūsu skolu ikdiena, bet vajadzētu būt,” teic Liesma Ose.

Dokumenti

Vispārējās izglītības iestāžu izglītojamo, kuri atgriezušies no mācībām citā valstī, iekļaušanās Latvijas izglītības sistēmā

Lejuplādēt

622.69 KB

Repatriēto bērnu situāciju vērtējis arī Izglītības kvalitātes valsts dienests. Savā pagājušā gada pētījumā tas apgalvo, ka tie gadījumi, kad repatriētajam neizdodas iekļauties mācību procesā un klasē, ir atsevišķi izņēmumi.

Grūti spriest, vai Adelina ir šis izņēmums. Mācību rezultātus viņa uzrādīja labus, arī eksāmenus nokārtoja veiksmīgi. Nav arī tā, ka neizdevās atrast draugus. Tomēr, beidzoties mācību gadam, viņa nolēma pārcelties uz Dāniju.