Trinkšķinot savu velosipēdu zvaniņus, Dundagas pils pagalmā iebrauc ap 30 brūni nosauļotu velomaratona „Barona taka” dalībnieku.
Pēc 17 dienās nobrauktiem 1000 kilometru viņi sasniedz ne tikai šī gada, bet visa pasākuma finišu.
84 gadus vecais Edgars Račis ir viens no deviņiem, kas šogad veicis visu maršrutu no Tartu Igaunijā līdz Dundagai. „Nu, es pat izdomāju tādu dziesmiņu braucot – ak, vai cik žēl, ak, vai cik žēl, ka Barontaka nebūs vēl (..) Man liekas, ka šoreiz vislabākā komanda. Nu, man tā patika. Kopības sajūta lielāka ir un vairāk vīriešu ir. Kaut kā visi noskaņoti uz to pēdējo, un viss ir ļoti pozitīvi,” klāsta Račis.
„Barona taka” ir ne tikai sportisks pasākums, bet arī vides, kultūras un tūrisma projekts. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc pasākums beidzas – šādam nestandarta projektam sponsorus atrast esot grūti. „Es negribu teikt, ka grūti ir atrast – viņus ir neiespējami atrast uz projektiem, kas vairs nav svaigi un kur reklāmas piedāvājums ir nosacīts,” vērtē „Pēdas.lv” vadītāja Vita Jaunzeme.
To, cik dalībnieku 10 gadu laikā piedalījušies viņas organizētajā pasākumā, saskaitīt grūti, jo katrā posmā uz brīdi varēja pievienoties jauni interesenti. Viņa pati visu maršrutu veikusi divas reizes. „Un tas ir ārkārtīgi grūti, jo pa naktīm gulēšana jau arī nav. Tur notiek visāda ālēšanās, dziedāšana. Tās ir trīs emocionālas un fiziski smagas nedēļas, bet beigās pilnīga nirvāna iestājas,” secina Jaunzeme.
Tradicionāli noslēguma aplī pievienojas vairāki dundadznieki, kuri ļoti vēlas aktualizēt Barona un Dundagas kopīgo vēsturi.
„Mēs, paši dundadznieki, bieži vien neapzināmies, kāda ir tā vērtība, ka šeit bijis pats Krišjānis Barons. Viņa māte ir apglabāta Valpenes kapos. Un viņa klātbūtne – es domāju, ka tas ir ārkārtīgi nozīmīgi,” saka vietējais iedzīvotājs Gunārs Laicāns. „Nu, katrā ziņā tas 23.datums - maģiskais - jau mums būs katru gadu un tepat ap Dundagu jau mēs brauksim noteikti,” nosaka cita Dundagas iedzīvotāja Alanda Pūliņa.
„Barona takas” koordinators Gatis Dzērve atzīst, ka, velomaratonam beidzoties, nebūt nav skumji, jo turpinās augt simtiem koku un košumkrūmu, ko dalībnieki kā simbolisku aleju iestādījuši Barona piemiņai visā Latvijā. Un 10 gadu laikā esot izveidots unikāls velomaršruts. „Gan cilvēki, kas ir braukuši, gan citi cilvēki šo maršrutu varēs izmantot. Nakšņošanas vietas ir zināmas, maršruts ir zināms un visur mēs esam gaidīti,” saka Dzērve.
Dundagas pils pagalmā starp sportiskajiem dalībniekiem veikli lavierē neliela auguma sirma kundzīte. Maratona finišā Jaunzeme atzīst, ka tieši dundadzniece Aina Pūliņa viņai pirms 10 gadiem nav ļāvusi nokāpt no Valpenes akmeņu krāvuma bez solījuma organizēt „Barona taku”.
„Man nebija, kur bēgt. Viņa izvilka rūtainu lapiņu, kur sazīmēts ar pildspalvu maršruts un viņa sāka stāstīt, ka maršruts uztaisīts pēc K.Barona atmiņu grāmatām. Es uz tās piramīdas ar viņu kopā sēdēju un tad arī tā ideja radās. "Pēdas" jau darbojās no 2002.gada, darbojās ar talkām, un mums likās, ka vajag ņemt klāt vēl ko citu. Un mēs sākām organizēt. Pirmajā gadā bija divas dienas īsāks maršruts un pēc tam pārmainījām. Un tā viņš 10 gadus iet. Jāsaka – fantastisks pasākums!” atminas Jaunzeme.
Sākotnēji Aina Pūliņa gribējusi 1000 kilometru garo ceļu nevis nobraukt ar velosipēdu, bet noskriet. „Un, ja tagad nav finansējuma velomaratonam, tad skrienam!” viņa saka. To, vai „Barona takas” idejas autores jaunā iecere īstenosies, rādīs vien laiks.