Iepazīstieties, tas ir Kostiks. Viņš ir kapteiņa otrais palīgs, strādā jūrā, zem citu valstu karogiem – tur esot īsāki kontrakti un vairāk maksā. Būt jūrniekam ir Kostika asinīs. Jūrā gāja viņa vectēvs jeb kā viņu sauc Kostiks - Ģeds.
“Atceros vēl tagad. Caur Maskavu viņš brauca. Ar visādām podarkām. Te ir tagad tāda liela guļanka. Ļoti lielu iespaidu uz mani atstāja vectēvs. Un viņš to arī gribēja izdarīt,” atceras Kostiks.
Kostika Ģeds ir manas mammas brālis. Mammas dzimtā ir sajaukušās daudzas tautības. Arī Kostika vectēvs - latvietis - apprecēja krievieti, un tā nu sanāca, ka par viņa ģimenes valodu kļuva krievu. Un tā nu sanāca, ka mūsu dzimtā viņi reizē ir savējie un svešie. Kostiks nesvin 4., bet svin 9.maiju. Viņu kaitina 16.marts, toties patīk 11.novembrī aiziet uz krastmalu.
Tad nu vispirms Kostikam jautāju, kas tad viņš īsti ir – latvietis vai krievs?
“Latvietis. Man ir zila pase. Kāda runa ir par krievu. Bet mājās es runāju krievu valodā. Savulaik vectēvs aizsūtīja mani pie brāļa uz laukiem, uz vienu vasaru. Atbraucu atpakaļ un runāju [latviski], ne perfekti, bet runāju. Tu mani saproti? Un es saprotu, ko tu man prasi. Es domāju, ka tas ir pats galvenais,” klāsta Kostiks.
Tovasar viņa vārdu Kostiks iztulkojām latviski un saucām par Kauliņu. Tā bija vasara deviņdesmito gadu sākumā, kuru pie radiem kā pusaudži piedzīvojām kopā. Pēc kāda laika vienīgā saite ar Kostika ģimeni – Ģeds - nomira un daudzus gadus dzīvojām, viens par otru neko daudz nezinot. Līdz pagājušajā gadā, pateicoties manai tantei, kura atcerējās Kostika uzvārdu, un “Facebook” tīklam, kas viņu atrada, atkal satikāmies manas mammas jubilejas svinībās. Līdz šim brīdim man likās, ka dzimta atkal ir apvienojusies, ka varbūt šovasar iepazīšu Kostika meitu un dēlu.
Jautāju: “Kā tev liekas, Tavs dēls šovasar brauks uz laukiem latviešu valodu mācīties?”
“Nē, mana sieva negrib. Es jau runāju ar viņu. Nu, viņa īpaši tā atturas pret latviešu valodu un likumiem. Un tur arī tāds ilgs stāsts,” atklāj Kostiks.
Šis stāsts ir tipisks deviņdesmitajiem gadiem - Kostika sievai, dzimušai un augušai šeit, lai iegūtu pilsonību, vajadzēja kārtot latviešu valodas un vēstures eksāmenu. Vēl sāpīgāku šo situāciju viņai padarīja tas, ka tobrīd sporta sacensībās viņa pārstāvēja Latviju. Pilsonību Kostika sieva ieguva, tomēr aizvainojums pret valsti nu ir pāraudzis aizvainojumā pret latviešiem, visiem latviešiem. Arī mani.
“Viņa neredz to robežu, kas ir starp valdību, likumiem un pašu valsti. Un man liekas, ka tā ir lielākā problēma,” spriež Kostiks.
Un šeit mans radio stāsts iegūst ļoti personīgu noskaņu. Gatavojot šo ierakstu, apjaušu, ka mūsu atkalsatikšanās ar Kostiku un viņa ģimeni nenotiks. Vismaz pagaidām. Līdz šim domāju, ka mūs šķīruši dažādi, no mums abiem neatkarīgi dzīves pavērsieni. Bet nu saprotu, ka mūs šķir arī politika un valoda. Un, kā izrādās, pēdējie divi ir visgrūtāk pārvaramie šķēršļi.
Kad tapa šis stāsts, ziņās lasu, ka Valsts prezidents ir izveidojis Sabiedrības saliedētības darba grupu. Lai arī darba grupas mērķi ir cēli, pie sevis nodomāju, ka mūsu ģimenei tā nepalīdzēs. Vai dzimtas saietos Kostiks atbrauks viens pats, vai kādreiz kopā ar sievu un bērniem, nebūs atkarīgs no politiķu koncepcijām, integrācijas vadlīnijām, saliedēšanas priekšlikumiem.
“Es ceru, ka varbūt kaut kas notiks. Ka viņai samainīsies dzīves uzskats, vai kā to pareizi teikt. Bet man liekas, ka ir par vēlu. Un vēl ir tā lieta, ka uz viņu nedrīkst spiest, jo viņa ir kā ezis. Tu piespiedi un viss, tikai kaļučkas nāks ārā. Es tā, ne katru dienu, bet pa bišķiņ, pa bišķiņ, pa bišķiņ….” saka Kostiks.
“Pa bišķiņ, pa bišķiņ, pa bišķiņ” manās ausīs skan kā lūgšana, montējot šo ierakstu. Atceros dzimtas kopbildi no mammas jubilejas. Kostiks bildē smaida. Viņam ap pleciem roku tēvišķi aplicis Ģeda brālis. Es paļaujos uz dzimtas spēku, kas varbūt - ar laiku - izdziedinās pārestības.
Es, Dace Krejere, ticu un ceru, ka atkal sanāksim visi kopā – reizē savējie un svešie. “Pa bišķiņ, pa bišķiņ, pa bišķiņ...”
