Šajā saimniecībā alus gatavošana ir roku darbs. Tas tiek raudzēts tāpat kā senāk, ozolkoka kublos. Tieši ar latviskajām apus pagatavošanas tradīcijām saimnieki saskata savu nišu Latvijas alus ražotāju vidū. Taču viņos ir neizpratne, kāpēc mazajām alus darītavām ir daudz striktākas prasības nekā tām saimniecībām, kurās gatavo mājas vīnu.
„Kāmiešu” saimniecības lielā laukakmens kūts tagad pārtapusi par alus darītavu ar visai skanīgu nosaukumu - „Tālavas ķēniņa alus”. Šis nosaukums, kā stāsta saimnieks Aivars Kamarūts, nav izraudzīts nejauši.
"Šeit ir Tālavas valsts teritorija. Tā ir senlatviešu vai senlatgaļu valsts, un lielākie slavas gadi ir bijuši 12.-13.gadsimtā. Arī mēs lielā mērā esam savas zemes un valsts patrioti. Varbūt esam arī mazliet iespaidojušies no Jāņa Lejiņa triloģijas "Zīmogs sarkanā vaskā", kas būtu jāizlasa katram latvietim," saka Kamarūts.
Alus te rūgst lielos ozolkoka kublos, misu vāra lielā katlā, ko kurina ar malku. Kā galveno Kamarūts uzsver to, ka viņa vēlme ir saglabāt latviskās alus darīšanas tradīcijas.
"Vienā brīdī es konstatēju, ka esmu pēdējais, kurš atceras, kā mājās, Latvijas lauku viensētās darīja alu, un ka to darīja uz visiem godiem, visiem svētkiem. Bet gadi ir pagājuši un tādi īsti, latviski lauku mājdarītāji ir palikuši uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Tāpēc mēs esam šeit, lai šīs te tradīcijas mēģinātu atdzīvināt," norāda Kamarūts.
Taujāti, kā tad ir ar gatavību gada galvenajam notikumam jeb Līgo svētkiem, kad bez alus neiztikt, saimnieki atzīst, ka nu jau to darīt ir par vēlu. "Viss jau ir sagatavots, jo tagad gatavot priekš Līgo ir par vēlu. Mūsu alus tiek nogatavināts vismaz mēnesi," viņš saka.
Aivara dzīvesbiedre Ilze Kamarūte, kura alus darītavā ir gan tehnoloģe, gan izpilddirektore, gan arī veic vēl citus darbus, stāsta, ka alus top kā senāk - bez pasterizēšanas un filtrēšanas. Tiesa, jārēķinās, ka tā realizācijas laiks ir mazāks. "Tas diezgan apgrūtina alus pārdošanu. Mēs nevaram aizvest tur konteineru ar alu, atstāt veikalā uz trim mēnešiem un gaidīt nākamo zvanu no veikala. Mums sadarbība ir diezgan dinamiska," viņa norāda.
Mazā, vai kā paši saimnieki saka, "mikroalus darītava" aizvadījusi tikai pirmo īsto savas darbības gadu. Lielākā daļa produkcijas ceļo uz Rīgu un vairākiem Vidzemes veikaliem.
Lai cik tas arī nebūtu dīvaini, bet tūristiem, kas apceļo Latviju un vēlētos iegriezties šādā nelielā alus darītavā nobaudīt tur raksturīgo alu, tas nemaz nav tik vienkārši.
"Pie mums to izdarīt nevar. Jums jābrauc uz vietējām kafejnīcām vai veikaliem, lai nobaudītu alu, jo mums šādai cienāšanai būtu nepieciešama mazumtirdzniecības licence, kuru neizsniedz pārdošanai no ražošanas telpām. Tad mums būtu jāuztur pašiem savs veikals ar vismaz 20 kvadrātmetru platību, arī ar visām no tā izrietošajām sekām," norāda Kamarūts "Nu, protams, mēs būtu ļoti iepriecināti, ja mums atļautu šeit uzlikt kases aparātu un ekskursantiem vai vienkārši ciemiņiem mēs varētu savu alu pārdot tieši no ražotnes, bet diemžēl tas nav iespējams likumdošanas dēļ," viņš skaidro.
Tagad, lai varētu alu piedāvāt arī savā pagastā, saimnieki uzsākuši sadarbību ar vietējo kafejnīcu. Bet kopumā savas ražotnes nākotni saimnieki saskata tieši nišas produkcijā, kas atšķirtos gan ar pagatavošanu, gan garšu.
"Kas ir mūsu alus dzērājs? Kā es viņu iedomājos kā cilvēku? Viņam nav vienaldzīga dzimtene, nav vienaldzīgas savas mājas, savas tēva un vectēva mājas, nav vienalga, no kurienes produkts nācis un kādā veidā tas ir radīts," pircēju raksturo Kamarūts. "Patiesībā to brūvētāju jau nav nemaz tik daudz, it kā mums parādās jaunas šķirnes un jauni ražotāji, bet nu, salīdzinot alus šķirņu daudzumu, piemēram, Latvijā, Beļģijā vai Čehijā, mēs redzēsim, ka mums šī alus brūvēšana vēl ir bērna autiņos," uzsver alus darītājs.
Par lielražošanu Lizuma alus darītāji gan šobrīd nedomā, jo uzskata, ka viņu uzdevums ir turpināt iesākto, lai nezustu latviskās alus darīšanas tradīcijas.
