Andreja Pumpura muzejā Lielvārdē apkopotajos atmiņu stāstos minēts, ka 1949. gada 24. marta vakarā kultūras namā izrādīts teātris, bet pēc izrādes ļaudis nevēlējušies doties prom, jo gaisā virmojušas valodas par gaidāmo izvešanu
Pumpura muzeja speciāliste Zane Nemme stāstīja, ka tajā dienā ziņas klīda apkārt un Lielvārdē, tāpat kā citur, bija jāsagatavo kravas mašīnas, bet kolhoza vadītājs Edgars Kauliņš ir nostājies uz skatuves blakus aktieriem un teicis - rīt ir darba diena, ejiet mājās un izgulieties.
“Un cilvēki ir nomierinājušies un gājuši mājās. Un, protams, rītā ir bijusi darba diena un visi ir bijuši darbā, un neviens no Lielvārdes nav izvests,” stāstīja Nemme.
Piemiņas dienā allaž tiek uzsvērts, ka tautas atmiņai ir jābūt dzīvai un par iepriekšējo paaudžu pārdzīvoto jāzina jaunajai paaudzei. Lai izprastu vēstures faktus un sajustu izsūtīto emocijas, Andreja Pumpura muzejā Lielvārdē Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā uz vēstures stundu pulcējās skolēni.
66 gadus pēc trauksmainās nakts Edgara Kauliņa vārdā nosauktās vidusskolas septītklasnieki pulcējas muzeja zālē, lai uzzinātu, gan kāpēc viņu vecvecākiem izdevies paglābties, gan tāpēc, lai dzirdētu atmiņu stāstus no tiem, kas atgriezušies.
Gitas Zariņas vecāki uz Sibīriju izsūtīti, jo viņiem piederēja 50 hektāri zemes, bet pati Gita piecus gadus pavadījusi Karēlijas nometnē, jo proklamācijā izlasījusi, ka Zviedrijā miris Kārlis Skalbe un kas notiek ar zemniekiem Gulbenes pusē.
“Tas skaitījās grēks, jau lasīšana... Un, ja tūdaļ neziņoja milicijā, tā jau bija pretvalstiska propaganda,” stāstīja Zariņa.
Stundu garā tikšanās, kur skarbie vēstures fakti mijās ar emocijām, paskrējusi ātri. Skolēni uzzinājuši daudz jauna, bet iztēloties to realitātē ir ļoti grūti.
Komunistiskā terora upuru piemiņas dienā vēstures stunda A.Pumpura muzejā mazajiem lievārdiešiem notiek jau ceturto gadu.