"Šīs ir manas mājas," - bibliogrāfe Dace Pamata rāda Gaismas pils plašo Uzziņu un informācijas centra lasītavu ar gaišiem plauktiem un galdiem, atpūtas krēsliem ar skatu uz Daugavu. Jau 45 gadus viņa palīdz cilvēkiem orientēties milzīgajā grāmatu klāstā un atrast atbildes uz visdažādākajiem jautājumiem.
Jautāta, vai toreiz, kad sāka strādāt šeit, bija nojauta, ka varētu šeit nostrādāt visu darba mūžu, Dace Pamata neslēpj: "Nē! Es atceros, cik ļoti brīnījos, kad bija jubilāru sveikšana, un kādai kundzei bija 35 gadu darba jubileja. Es sēdēju un domāju - kā vispār kaut ko tādu var? Man viņa likās kā svētā. Tagad, kad pašai ir tādi skaitļi, neliekas, ka tas būtu kaut kas sevišķs."
Iespēju visu mūžu strādāt starp grāmatām un cilvēkiem, radošiem un asprātīgiem kolēģiem Dace Pamata sauc par lielu likteņa labvēlību.
Kā vienai no pieredzes bagātākajām Latvijas Nacionālās bibliotēkas darbiniecēm Dacei Pamatai šā gada janvārī uzticēja nodot pirmo grāmatu Tautas grāmatu ķēdē, ko viņa joprojām atceras ar lielām emocijām: "Tas bija burvīgs mirklis. Pat nedomājot par to, ka grāmatas iet uz jauno ēku, tas bija vienreizējs mirklis."
Tagad, kad vairums grāmatu jau pārceļojušas uz Gaismas pili, daudz pārmaiņu ir arī pašiem bibliotēkas darbiniekiem. Jāpielāgojas gan tehniskiem jaunumiem, gan sadzīvei tik plašās telpās. Dace Pamata saka - bibliotēkas darbinieki par jaunās ēkas celtniecības iecerēm zinājuši visus 45 gadus.
"Man liekas, ka jau pirmajā mēnesī [kad sāku strādāt] bija runa par jaunās ēkas celtniecību. Visu mūžu cauri skan šī tēma, tāpēc es tajā sevišķi vairs neklausījos. Mans teiciens bija: kamēr nebūs zem jumta, es neklausīšos. Trīs projekti laikam bija pārdzīvoti. Atceros, kad atnācu strādāt, mums uz divām bija viens tumšs galdiņš spicām kājiņām un vienu atvilktnīti. Bet mēs to pieņēmām, ka tā tas ir un vietas nav. Un pamazām jau bibliotēka auga arī turpat uz vietas, tajā ēkā. Tagad es sēžu pie galda kā kundze, nevar nemaz, rokas izstiepjot, apņemt to galdu. Salīdzināt gandrīz nav ar ko. Redziet, kā lasītājiem te ir - pacel acis un palaid pa Daugavas viļņiem," teic Dace Pamata.
Darbs ar lasītājiem ir neparedzams, saka viņa, un tieši tas esot visinteresantākais. Katra diena ir piedzīvojums, un bibliotekāram nemitīgi ir jāmācās. No vienas puses, tehnoloģijas darbu atvieglo, no otras - arī iespējas kļūst daudz plašākas, un ar to visu jāprot strādāt.
"Arvien vairāk laika ir jāpavada, lai visu izskatītu. Agrāk pašķirstīja kartītes, pateica - ir, nav un viss. Arī prasījumi ir daudz sarežģītāki. Bez datu bāzēm, digitālās bibliotēkas būtu vienkārši neiespējami [iztikt]," norāda Dace Pamata.
Uzziņu bibliotekāra darba garoza ir stress un informācijas gūzma. Bet, jautāta, kas darbā uzziņu lasītavā sagādā vislielāko prieku, Dace Pamata tūlīt atbild: tas ir darbs ar cilvēkiem: "Iespēja palīdzēt, būt tam labajam, kas palīdz. Iespēja izbaudīt uzvaras gaviles, kad tu ilgi esi plosījies un beidzot atradis. Tad tu pats sev saki - ģēnijs! Un tas "paldies", ko es saņemu - cik tas vārds smuki skan!"
Daces Pamatas ilgākā uzziņa bijusi astoņu gadu garumā, palīdzot kādam kungam no ASV ar materiāliem par grāmatu mākslu Latvijā. Iespēja būt tik tuvu zinātniskam darbam sagādājusi ļoti lielu gandarījumu.
