Pa bērnunamiem jau no mazotnes
„Sākumā vispār nedarīju neko laikā – nenomainīju pamperi, kad to vajadzēja, baroju stundu vēlāk, jo es sapratu - ja esmu uzpīpējusi cigareti, tad barot vēl nevar,” stāsta Viktorija. „Taču, no otras puses, sākumā nemaz nebija tik grūti, jo viņa visu laiku gulēja, tomēr trīs mēnešos – raud, niķīga, zobi nāk - vājprāts un negulētas naktis. Varbūt četras stundas gulēju. Tagad gan nē, tagad viss normāli un meitenītei ir deviņi mēneši. No sākuma, kad kādu citu ierauga, tad baidās, taču ja paspēlējas…,” Viktorija klāsta.
Viktorija lielu savu dzīves daļu ir pavadījusi bērnunamos. Gluži kā gadus, Viktorija uz roku pirkstiem skaita vietas, kurās mitinājusies kopš piecu gadu vecuma. Viņa tika mētāta no vienas iestādes uz otru, kur mitinājās tādi paši bērni kā viņa, kuriem nav ģimenes vai vecāki nav snieguši mīlestību. Diemžēl arī atrastie audžuvecāki drīz vien no viņas atteikušies, un Viktorija atkal nonākusi valsts bērnu aprūpes iestādē. Mājas kā tādas viņai nav bijis nekad un ar māti alkoholiķi viņa sazinās reti.
„Sākumā, kad es biju maza, manai mammai atņēma aprūpes tiesības un mani ielika Alises ielā, pēc tam Inčukalna bērnunamā. Tur es nodzīvoju no 5 līdz kādiem 12 gadiem, pēc tam man astoņos gados parādījās audžutētis un mamma, kas bija no Jūrmalas – Auziņu ģimene. Pēc tam viņi izšķīrās un ielika mani atpakaļ bērnunamā. Tad mani pārveda uz Rīgas bērnunamu „Ziemeļi”, kur es nodzīvoju divus gadus. Sāku lietot alkoholu un narkotikas,” par sevi stāsta meitene.
Jauns dzīves sākums Viktorijai bijis ikreiz, kad pārvākusies uz kārtējo bērnunamu, kad atkal nācies iepazīties, lai būtu ar ko parunāt, kad nebija, kam uzticēties, un apkārtne bija jāiepazīst pilnībā no jauna. Tieši jauniegūtie draugi un vēlme sadraudzēties ar kādu bija iemesls tam, kāpēc Viktorija pirmo reizi pamēģināja narkotikas. Tolaik viņai bija vien 13 gadu.
„Bērnunamā „Ziemeļi” pirmajās nedēļās ne ar nevienu nerunāju, jo nevienu nepazinu, vienīgais Alviksis, kuru ātri vien noformēja uz Ameriku. Viņš aizbrauca uz Ameriku un tad tur tādi puiši, kuri pīpē zāli, narkomāni, piedāvāja man vienu vakaru dot pudeli, un es nesapratu, kas tas ir. Es teicu, ka nepīpēšu, un viņi saka, ka tā ir cigarete tikai caur burku. Es teicu: „Nē, es tādu neesmu lietojusi un arī negribu!” Tad jau drīz vien sāku smēķēt, lietot alkoholu. (..) Tad mani aizsūtīja uz „Ilgu”, jo es "Ziemeļos" gandrīz vispār neatrados uz vietas un pīpēju zāli,” stāsta Viktorija.
Par zālīti Viktorija sauc „spaisu”, kuru lietoja visi viņas draugi. Pēdējais bērnunams, kurā uzturējās Viktorija, bija stingra un slēgta tipa iestāde, no kuras izkļūt varēja vien ar vadības atļauju, turklāt audzinātāja pavadībā. Viktorija to sauc par punktu sistēmu - ja labi esi uzvedies, tad izredzes izkļūt ir lielākas, turpretim, ja uzvedība ir bijusi nevēlama, tad iespēja izkļūt ir tikai retos gadījumos. Tāpēc, lai dabūtu narkotikas, bija jāizdomā veidi, kā tikt prom no bērnunama, savukārt prostitūcija bija veids, kā tikt pie naudas.
„Kā mēs bēgām – es aizeju vai braucu ar audzinātāju pie ārsta un paprasu pastaigāties. Ir, kas nepiekrīt. Vienkārši caur ārstu kaut kā jātiek, jāpasaka, ka uz tualeti un tad vienkārši sāku skriet, iekšā adrenalīns, ka noķers. Vīrieši audzinātāji skrien pakaļ, tad mēs sākam bļaut uz ielas: „Maniaks! Viņš seko!” Bet tā, ja es esmu grupā, tad es kādu nolieku vaktēt, lai skatās, vai audzinātāja nenāk. Attaisu logu, satinu palagus, piesienu pie radiatora un no otrā stāva nolaižu palagus. Ir meitenes, kas „Ilgā” muka dēļ tā, lai dabūtu narkotikas un pārdevās. Mani arī mēģināja, taču nesanāca,” norāda Viktorija.
Gaidīja savu pircēju, lai nopirktu jaunu narkotiku devu
Viktorija negribīgi atklāj, ka tieši Lienes un Pērnavas iela bijusi vieta, kur ar draudzeni devusies, lai dabūtu naudu narkotikām. Tālāk no pieturām, tālāk no cilvēku acīm gluži kā prece skatlogā meitenes gaidījušas savu pircēju, kas gatavs maksāt tik daudz, lai varētu iepirkt nākamo narkotiku devu. „Trāpījās džips un saka tā: „Tava draudzene pagaidīs ārā un tu nāc ar mani!” Man bija jāgaida ārā Un viņu paņēma. Es stāvēju un man prieki, ka mani nepaņēma. Es tur stāvēju pret savu gribu, bet tajā pašā laikā es stāvēju, jo man vajag narkotikas,” saka Viktorija.
Par mammu Viktorija kļuva 16 gadu vecumā un ar meitiņas tēti Maksi iepazinās bērnunamā. Arī viņam bija 16 gadi un viņš nesen bija pārcelts uz bērnunamu, kur dzīvoja Viktorija. „Bija tā, ka viņš pirmajā dienā atbrauca un es sapratu, ka es viņu esmu kaut kur redzējusi. Es gāju Imantā uz futbola treniņiem un to pašu darīju tikai tāpēc, lai tiktu prom no „Ilgas” un uzpīpētu zālīti. Jā, tad es sapratu, ka es viņu kaut kur biju redzējusi. Viņš pateica, ka ir no Imantas bērnunama un spēlē futbolu, tad sapratu! Es nezinu, kā mēs tā sagājām, bet es viņam patiku, viņš man patika, tā arī sagājām kopā. Tad es paliku stāvoklī. Es sāku raudāt! Nesapratu, ko tagad darīt. Maksis priecājās. Pirmajos divos mēnešos pīpēju zāli, taču tas nebija tā, ka es pīpēju dienu dienā. Pirmajā mēnesī, labi ja divas reizes nedēļā. Otrajā mēnesī – divas vai trīs reizes tikai. Tagad jau nē, tagad es uzturos šeit un dzīvoju ar meitu,” turpina meitene.
Paliek stāvoklī, lai tiktu prom no stingrā režīmā sociālās aprūpes centra
Viktorija stāsta, ka laikā, kad dzīvojusi bērnunamā, daudzas meitenes palikušas stāvoklī un jaunākajai bijis vien 15 gadu.
Grūtniecība bijusi kā brīvbiļete, lai tiktu prom no bērnunama, tādēļ meitenes speciāli ieņēmušas bērnu. Viktorija neslēpj, ka šādu risinājumu apsvēruši un īstenojuši kopā ar savu puisi Maksi. „Tagad tur ir – es, Violeta, Aleksandra, Anna, Santa, Gita. Sešas meitenes ir izgājušas, vēl es un Santa vēl esam šeit. Pārējās izgāja ar bērniem āra no „Ilgas”. Zini, kāpēc lielākā daļa to darīja? Lai tiktu ārā no „Ilgas”. Tikai tāpēc! Mēs ar Maksi domājām, paliksim stāvoklī un viņš arī tiks ārā, jo mēs kaut kur to dzirdējām,” saka Viktorija.
Tagad viņa dzīvo ārpus stingrā režīma bērnunama un arī Maksis ticis prom. Šo tendenci apstiprina arī bērnunama sociālā darbiniece Linda, kam ir vairāku gadu pieredze darbā ar jauniešiem, kuru vecākiem atņemtas aprūpes tiesības. „Tāda situācija ir bijusi. Dažos bērnunamos šie iekšējās kārtības noteikumi ir stingri, bet tas, ko es esmu novērojusi - tad, kad meitene ir stāvoklī un mazulis ir piedzimis, tad tomēr saprot, ka bērnunamā bija labāk, jo tomēr nav jārūpējas par mazuli. Tas kā nekā ir ilgtermiņa process, atbildības uzņemšanās. Tā ir daudz lielāka, nekā šie ierobežojumi, kā kārtības noteikumi,” saka Linda.
Viena no Latvijas problēmām ir nelabvēlīgas ģimenes, kurās bērni piedzimst, bet vecāki par tiem neuzņemas rūpes. Šo nelaimīgo statistiku papildina arī bērnunamu bērni, kur pusaudžu grūtniecība nav retums.
Bērni, kas piedzimst šāda tipa iestādē, paši kļūst par bāreņiem, kuri tiek pakļauti tādiem sociāli nelabvēlīgiem riskiem kā atkarības, prostitūcija un kriminālie noziegumi. „Pēc manas pieredzes ir dažādi gadījumi. Ir meitenes, kuras, piedzimstot mazulim, tik tiešām mainās uz labo pusi un rūpējas par mazuli, kā arī pašas kļūst pieaugušākas, bet ir tādas, kam mazulis ir gadījies. Jā, šeit viņš ir, bet tiklīdz iziet no Mazās Rīgas, tā sociālais dienests atņem mazuli un nepilngadīgā meitene nokļūst atpakaļ bērnunamā vai sociālo darbinieku uzraudzībā. Šis mazulis tiek atņemts tāpēc, ka... Jo nepilngadīgā māmiņa nespēja par viņu rūpēties. Nerūpējas!” norāda Linda.
Viktorija negribīgi stāsta par savu draudzeni, kurai pirms vairākiem gadiem konstatēja C hepatītu un kuras dēļ Viktorijai savulaik nācies nonākt ārstu uzraudzībā, jo dūrušās ar vienu šprici. Arī viņa nāk no bērnunama un ir māte pusgadu jaunam bērniņam. „Viņa vēl joprojām pie sevis mājās pārdodas. Tā mana bijusī labākā draudzene. No sākuma viss bija kārtībā, taču jau uz šitādu aizgāja, un es ar viņu vairs nekontaktējos. (..) Viņai valsts atmaksā ārstus. Viņa aizmuka vienreiz, divreiz, trīsreiz un tad ārsts pateica, lai iet meklēt kādu citu ārstu. Kāds ir bērniņa veselības stāvoklis? Es nezinu! Es ar viņu nekontaktējos!” par draudzeni saka Viktorija.
«Papardes zieds»: Maz zināšanu par seksualitāti
Viens veids, kā novērst meiteņu grūtniecību bērnunamos, ir sadarbība ar tādām nevalstiskām organizācijām kā „Papardes zieds”, kas izglīto par seksualitāti un iepazīstina, kā izsargāties no grūtniecības un seksuāli transmisīvām slimībām. Biedrības „Papardes zieds” valdes priekšsēdētāja Iveta Ķelle uzsver, ka mūsdienu jauniešiem trūkst izpratne par veselības jautājumiem.
„Laika posmā, kad jaunieši iepazīst dažādu riskantu uzvedību, kas bieži vien sakrīt ar 15 – 16 gadiem, kad viņi jau sevi sāk apzināties kā neatkarīgas personības, jauniešiem veselības izglītība Latvijā netiek nodrošināta. It kā skolās ir veselības mācība, taču veselības mācība ir kā izvēles priekšmets un to pašlaik apgūst tikai 18% vidusskolēni,” stāsta Ķelle.
Savukārt tiem skolēniem, kuri izvēlējušies mācīties profesionālajās skolās, vai jauniešiem, kuri nemācās nekur, pašiem jāatrod informācija. Rezultātā liela daļa jaunu cilvēku paliek vieni paši ar savām problēmām, nezinot, kur vērsties pēc palīdzības vai informācijas. Arī bērnunama sociālā darbiniece atzīst, ka valsts bērnu aprūpes iestādēs iztrūkst zināšanas par sociālajām zinībām un veselības mācību.
Tas, kas notiek ar bērnunamā dzīvojošiem bērniem, pirmkārt, ir seksuālā audzināšana, kas ir iztrūkstošais moments izglītības sistēmā, par sociālajām zinībām un veselības mācību. Tas, ka šīm meitenēm tomēr ir specifiska vajadzība pēc mīlestības un viņas to izmantos. Tas, kas būtu vajadzīgs vairāk, tieši sadarbojoties ar citām organizācijām – prezervatīvi, kas arī būtu risinājums, ko varētu sniegt gan meitenēm, gan puišiem.
Tomēr, kā informē „Papardes zieds”, lai pastāvīgi spētu nodrošināt jauniešu izglītību par seksuālajiem jautājumiem un varētu iegādāties prezervatīvus, pirmkārt, ir nepieciešama nauda, taču ne valsts, ne pašvaldība to nedod.
Otrkārt, jāzina, cik daudz meiteņu, dzīvojot bērnunamos un ārpus ģimenes aprūpes centros, paliek stāvoklī un kļūst par māmiņām. Diemžēl Latvijā šī problēma nav pētīta, tāpēc nav zināms, kāda ir patiesā situācija.
Jaunais tēvs par meitu interesējas pavirši
Tikmēr Viktorija stāsta, ka gatavojas doties prom no Latvijas. „Audžuvecāki palīdz. Kad paliks 18, dzīvošu Burtnieku ielā, pēc tam aprīlī ar audžutēvu braukšu uz Zviedriju. Lūk, tā!” saka Viktorija.
Viktorija ar bērna tēvu Maksi ir šķīrusies un bērniņu audzina viena pati. Viņa atklāj, ka laiks, kad palikusi viena pati ar bērnu uz rokām, ir bijis grūts un aizbēgusi prom uz divām nedēļām, meitu atstājot aprūpes centrā. „Kad mēs izšķīrāmies, es nodzēru divas nedēļas. Pirms Jaunā gada nebiju šeit divas nedēļas. Atstāju pie auklītes un rakstīju katru dienu. Bija tā - divas dienas nebiju mājās, atbraucu, ieeju dušā, saķemmējos, uzkrāsojos. Protams, man viss bija līdzi, taču man vajadzēja atbraukt. Atbraucu, parādījos un atkal uzrakstīju iesniegumu un braucu prom. Tad rakstīju uzreiz uz trim dienām iesniegumu. Tagad vairs nē, tā vairs nevar, jo visi papīri iet uz bāriņtiesu,” stāsta Viktorija.
Tostarp bērna tēva Makša klātbūtni Viktorija jūt aizvien retāk un atklāj, ka par savu un meitas esamību nereti nākas atgādināt. „Nu tā viņš it kā brauca, bet divreiz vai vienreiz mēnesī. Maz! Tad es viņam zvanu un prasu, vai viņam vispār vienalga par savu meitu. Tad es esmu dusmīga uz viņu, ka viņš tā dara,” par sevi un Maksi stāsta Viktorija.
Sabiedrībā valda divējāds uzskats par bērniem, kas nāk no bērnunamiem, tomēr, lai arī kādi šie uzskati būtu, Viktorijas vaļsirdība, stāstot par to, kas notiek aiz bērnunama sienām, skarbi liecina par virkni problēmu, kas būtu jārisina, lai maksimāli novērstu no tām izrietošās sekas. Un Viktorijas stāsts varētu būt saucams par veiksmes stāstu, jo viņa savam bērnam vēlas citādāku un labāku nākotni.
