Jaunieši par zemestrīci Nepālā: Sajūta kā jūrā, kad esi uz gumijas pūslīša

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Nepālas zemestrīci pārdzīvojuši un uzsākuši palīdzību sniegt tajā cietušajiem jauni cilvēki no Latvijas. Viņi piedzīvojuši gan šausmas, gan redzējuši sabrukušos ciemus, gan arī strādājuši, lai palīdzētu.

 

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Kārlis, Lauma un Lauris, tā sauc šos jauniešos. Kārlis Nepālā dzīvo jau četrus gadus un tur strādā par paraplāna instruktoru, vizinot tūristus. Lauris uz Nepālu atbrauca kopā ar Laumu pirms deviņiem mēnešiem. Lauris tur ir gumijlēkšanas instruktors, bet Lauma darbojas kā brīvprātīgā dažādās Nepālas skolās un bibliotēkās.

Jaunieši līdz šim bija sastapušies ar zemestrīcēm, taču tās nebija spēcīgas. Šāda stipruma zemestrīci jaunieši piedzīvoja pirmo reizi.

"Jā, kā Lauma vienreiz raksturoja, tā sajūta ir apmēram tāda, kā tu būtu jūrā, uz gumijas pūslīša, laivā. Tu īsti nevari neko baigi kontrolēt. Jo tu atrodies zemākajā punktā, drošākajā it kā, bet viss kustas tāpat," situāciju raksturo Lauris.

Postošo zemestrīci jaunieši tikai izjuta, bet paši nekādus postījumus savām acīm neredzēja, jo dzīvo Pokharā, kas zemestrīces laikā teju necieta vispār. Taču to, ka gaidāma spēcīga zemestrīce, varēja saprast uzreiz. "Aptuveni pāris sekundes pirms zemestrīces pazuda elektrība. Un tad ir tāda sajūta it kā pērkons. Un tad es tā nodomāju - o, interesanti, pērkons drebina zemi tā, kā preču vilciens," atceras Lauris. "Jo Latvijā tas bija pierasts... Es no Siguldas esmu, mums preču vilcieni brauc katru dienu. Tad es tā pie sevis iedomājos: "Pagaidi, come on, Nepālā taču nav vilcienu!" Tāda ir tā sajūta, it kā pērkons būtu pazemē un nāktu vēl vibrācija pa vidu," norāda Lauris.

Visi trīs jaunieši pēc zemestrīces iesaistījās nevalstiskajā brīvprātīgo organizācijā "Karma Flights", jo tās radītāji ir Kārļa darba devēji. Ātri saorganizējušies un savākuši pirmās nepieciešamības mantas, kā arī ārstus, jaunieši devās uz reģiona lielāko pilsētu, no kurienes tika organizētas tālākās darbības. Pirms tam neviens nezināja, ar kādiem postījumiem jārēķinās.

"Tā vienīgā informācija tajā brīdī, kad devāmies ārā no Pokharas, bija, ka helikopteri ir lidojuši, uzņēmuši aerofoto un ir skaidrs, ka mājas ir iznīcinātas. 99% māju ir pankūkas. Un neviena palīdzība šobrīd netiek sūtīta. Tas bija viss, ko mēs zinājām. Izņemot to, ka helikopteri bija izcēluši ļoti smagi cietušos. Piemēram, tur lauzta roka vai asiņošana, kas nav arteriāla, nav bīstama, neskaitījās liela trauma, tie visi tika atstāti," stāsta Lauris.

Septiņu motociklu un divu apvidus mašīnu lielā komandā jaunieši devās uz kādu attālāku reģionu, jo bija zināms, ka šī vieta ir cietusi visvairāk. Interesanti, ka "Karma Flight" grupa spēja palīdzību noorganizēt ātrāk, nekā lielās organziācijas un pat armija, jo nebija jāgaida īpašas pavēles vai saskaņošanas, ātri savācās grupa un devās ceļā. Nokļūt uz ciematiem esot bijis liels pārbaudījums.

"Pirmais iespaids jau braucot - mēs redzējām pāris mājās ar nograutām sienām, plaisas uz ceļa, bija lietus tur pāris dienas bijis un viss ceļš bija pilnīgos dubļos, līdz pusmetram dubļi. Vēl zemes nogruvumi, traktoriņi jau bija paspējuši tur nedaudz kaut ko patīrīt," atminas Lauris.

Kad jaunieši bija nonākuši izpostītājos ciematos, tika dalīts ēdiens, ūdens filtri un brezenta plēves, lai varētu izveidot nojumes. Šie ciemati ir ļoti nomaļi no civilizācijas, nav elektrības, nav veikalu, visa pārtika tiek gādāta pašu spēkiem. "Kad mājas ir sagrautas, visa pārtika, kas gadam ir sagādāta, aizgājusi bojā, nav vairs iekrājumu. Tu esi palicis pilnīgi bez jeb kā. Līdz ar to pirmais bija viņus pabarot, lai nenomirst badā. Apsekot, kuriem ir nepieciešama lielākā medicīniskā palīdzība. Un uztaisīt pagaidu pajumtes. Nākamais solis jau ir domāt, kā šiem cilvēkiem atjaunot pārtikas iekrājumus, lai cilvēki spētu un turpinātu veidot savu nākotni," pauda Lauris.

Šobrīd nepāliešiem ļoti ir nepieciešamas gan pagaidu pajumtes, gan arī dažādi instrumenti, lai paši varētu mēģināt atjaunot savas dzīvesvietas.

Otra lielā problēma aiz ēdiena un pajumtes trūkuma nepāliešiem ir dažādu slimību izplatība, kas veidojas nehigēnisko apstākļu dēļ. "Slimības sākās jau pēc pirmās nedēļas aptuveni. Tīri dēļ tā, ka daudz cilvēku un dzīvnieku bija zem gruvešiem un tad sāka piesārņot vietējo ūdeni," stāsta Lauris. "Tāpat moskīti, visādi odi un mušas pārnēsā slimības un grauzēji, jo šobrīd siltā sezona sākusies. Mēs dzirdējām par pāris ciematiem, kur ir stipra caureja, asiņojoša caureja," viņš norāda.

Jaunieši min, ka zemestrīces upuru varējis būt vēl vairāk, ja zemestrīce būtu notikusi naktī. Aprīļa zemestrīce notika dienas vidū, kas nozīmē, ka liela daļa cilvēku bijuši ārpus ēkām. Taču tāpat lielākā daļa no cilvēkiem gāja bojā, jo atradās ēkā, kura sagruva. Arī paši jaunieši nevar apgalvot, ka kādam līķim nav pārgājuši pāri. "Ienākot ciematā, tu vari iedomāties - parasti ir kāds ceļš vai taka. Bet tie ciemati bija tādi, kur praktiski visas mājas ir sagruvušas. Tu ej pa milzīgu gruvešu kaudzi. Tu nezini, kas tur ir apakšā. Es pieļauju, ka mēs kādam varētu būt arī pārgājuši pāri vai nogājuši garām, bet tu to nezini un neuzzināsi šobrīd," atzīmē Lauris.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti