Aiz Agitas durvīm rej suņi, nošķind vakariņu trauki un stāsta varone, ģērbusies puķainos svārkos, gluži kā zinājusi, jau pavērusi durvis un gaida, kamēr sasniegšu trešo stāvu. „Nu, Kristīnīte, nāc, nu tu esi ļoti precīza, jā, bērns.....” viņa saka.
Viesistabu dzīvoklītis ir mazs, bet kārtīgs un silts. Istabā smaržo pēc dārzeņu sautējuma un gar sienām izlikti grāmatu plaukti - aizkrauti ar latviešu dižgaru vārsmām - uz palodzes izkārtojušies dzīvīgi istabas augi un katrs telpā esošais krēsls aptamborēts ar krāšņu dziju.
Uz rakstāmgalda, zem stikla ierāmētas ir latviešu literātu dzejas rindas un „Dievs svētī Latviju” nošu lapa, i izgriezts avīžraksts „Kā gliemežiem bojāt dzīvi?”, tāpēc man nav nekāds pārsteigums, ka Agita atklāj savas sirdslietas – latviešu literatūra un dārza darbi. Dzejā tāpat kā dzīvē, galvenās ir pieturzīmes un pareizie uzsvari.
„Artūra Gobas dzejolis „Radīt maizi”:
Radīt maizi, radīt mūsu dienišķo pelēko maizi,
lai tas ir tavs vienpadsmitais, tavs galvenais bauslis,
tev būs mūsu zemi pielūgt, un godā turēt,
gluži kā sievietes maigumu,
jo zini, mīkstā arumā iesētais grauds,
tavai tautai un tavas tautas nākotnei piederēs tieši tikpat,
cik tavai dēli un meitas... „ - viņa deklamē dzejoli.
45 gadus no sava 86 gadus garā mūža Agita ir nostrādājusi par literatūras un latviešu valodas skolotāju. Viņa gan atzīst, ka tas ir smags pilna laika darbs, taču, izaudzinot vairāk nekā 1000 bērnus savas dzīves laikā, gandarījums ir milzīgs.
„Kaut vai, piemēram, no rītiem, kad mēs sākām stundu, tad mēs piecēlāmies visi un noskaitījām – es gribu pacelt acis un klusi pateikties par jauko, skaisto dienu, ko dāvājis man Dievs. Un es to atļāvos pat krievu laikā,” saka Agita.
Agita man arī atklāj kādu savu ilgus gadus koptu hobiju. Tā ir literātu autogrāfu krāšana. Šobrīd kolekcijā redzami Ojāra Vācieša, Leona Brieža un citu autoru paraksti ar personiskiem ierakstiem tieši viņai. „Tikšanās ar māksliniekiem gan ar rakstniekiem, gan dzejniekiem. Man savākušies ļoti daudz ar autogrāfiem, tam ir nozīme, un tas kaut kā atmiņā paliek, un tie ieraksti dažiem tik skaisti. [Marina] Kosteņecka man ierakstīja, zini ko: „Maizes jau mums pietiks, lai tikai pietiktu labestības”, atminas Agita.
Arī šobrīd Agitas lielākās aizraušanās ir saistītas ar kultūru, tomēr teātra apmeklējums vai sen nepārlasīta grāmata ir tikai daļa no ikdienas. Pavasarī pienāk laiks dārzam. Tas gan atrodas Rīgas otrā galā – Grīziņkalna apkārtnē – bet Agitas mīlestība pret dabu ir tik liela, ka braukāšana esot tā vērta.
„Kopju dārziņu un man patīk ļoti rušināties. Patīk ravēt, patīk kaplēt. Un vienmēr jau arī kaut kas izaug, un tad es tur satiekos ar putniņiem, ar saviem tauriņiem. Tur man ir tāds viens raibs taurenītis un tiešām katru pavasari, viņš tā kaut kā izdzīvo un katru pavasari viņš tā parādās,” saka Agita.
Skolotājas pensija ir 265 eiro. Agita saka, ka iztikt var, tikai jāmācās plānot savs budžets. Uz rudens pusi arī dārziņā kāds mazumiņš izaug. “Tad jau tomēr kaut kā var iztikt. Nu, jā, nevar jau dzīvot tā ļoti bagātīgi. Ir jārēķinās ar izdevumiem, cik es tur drīkstu un cik es tur drīkstu. Bet man ir 265 - es domāju, ka pietiekoši,” saka Agita.
Uz jautājumu, vai nav vientuļi, Agita saka, ka nav gan – kamēr var kustēties, tikmēr labi. „Nē, vientuļi man nav, jo nedrīkst būt. To nedrīkst pieļaut. Es saku – man ir grāmatas. Televizoru es neskatos. Nu, kur ta’ vientuļi, tūlīt Dzidra zvanīs, māsiņa zvanīs, parunājamies par visu ko, pasūdzās, tad arī pasmejamies. Nē, vientuļi man nav, kaimiņiene viena augšā viena apakšā,” klāsta Agita.
Simtiem bērnu mamma, tā gribas teikt par Agitu, jo izbijušie skolnieki arvien zvana, nāk ciemos vai sūta vēstules. Taču ne jau elektroniski, bet tās uz papīra, pa „Latvijas Pastu”, uz smaržīga vēstuļpapīra un skolotājas iztrenētajā, glītajā rokrakstā.
