Arī Sočos mums bija sava hokeja komanda – jau ceturto četrgadi pēc kārtas. Taču tieši Sočos Latvijas hokeja izlase sasniedza līdz šim labāko rezultātu: ceturtdaļfinālu un 8.vietu.
Olimpiskās hokeja komandas priekšgalā bija izcilais kapteinis Sandis Ozoliņš, taču uz ledus līderis bija viņa palīgs Lauris Dārziņš.
Turnīrā kopumā viņam četri vārti un viena piespēle, bet tieši Lauris izcēlās tad, kad komandai to vajadzēja visvairāk. Viņš guva divus, arī uzvaru nesošos, vārtus pret Šveici, kā arī vienīgo riezi pārspēja Kanādas vārtsargu Keriju Praisu. Ar šo vārtu guvumu viņš sasniedza ko unikālu – viņš ir pēdējais hokejists, kurš olimpiskajās spēlēs pārspēja nākamo olimpisko čempionu vārtsargu. Ne pusfinālā amerikāņiem, ne finālā zviedriem tas neizdevās.
Šī kombinācija, kurā vārtus guva Dārziņš un izmantoja komandas treneris Teds Nolans raksturīga arī citām komandām, taču parasti mača izskaņā. Galvenais, lai uzbrucējs savā zonā uzvar iemetienā, atdod ripu aizsargam un dod tālo piespēli uzbrucējam, kurš nomainījis kolēģi, izlecot pa tālākajiem vārtiņiem garām pretinieku aizsardzībai. Lauris šo brīdi atceras ļoti labi.
„Man liekas, Jānis [Sprukts] vinnēja iemetienu, [Artūrs] Kulda izdarīja lielisku piespēli (..) Varbūt mēs pārsteidzām ar to, ka mēs to darījām jau pirmajā periodā. Turklāt vairāk to dara arī tad, ja ir iemetiens savā zonā, bet mēs to izdarījām no viduszonas (..),” atminas Dārziņš.
Lauris uzsver arī turnīra izspēles formātu, kur trīs zaudējumi apakšgrupā vēl neko nenozīmēja un turnīra svarīgāko cīņu pret Šveici izdevās uzvarēt. Lūk, ko Lauris teica Sočos uzreiz pēc šī mača. „Milzīgus spēkus atdevām un prieks, ka iznācām no šīs spēles, kā uzvarētāju komanda. Es domāju, ka līkne mums pa pakāpieniem gāja uz augšu un novedām sevi labā pozīcijā šajā spēlē,” toreiz sacīja Dārziņš.
Sarunā apmēram 10 mēnešus pēc turnīra Lauris atzīst, ka tās bijušas lieliskas divas nedēļas, kuras tagad ir prieks atcerēties. Tiesa, tagad Soču olimpiskais ciemats ir palikusi klusa vieta – ielas tukšas, kafejnīcas tukšas, kas rada spocīgu sajūtu.
Pēc turnīra pēdējā mača izlases kapteinis Sandis Ozoliņš publiski pateicās komandai un uzsvēra, ka tai nav ko pārmest. Līdzīgi sacīja arī Lauris, kaut zaudējuma rūgtums uzreiz pēc spēles bija jūtams. „Kolektīvs bija lielisks un bija lepnums būt par daļu no šī kolektīva. Bija kaut kāds klikšķis – pēdējo divu gadu laikā gribētu domāt, ka esam izauguši par stipru un labu kolektīvu,” teica Dārziņš.
Vaicāju Laurim, kuri no četriem olimpiskajiem vārtiem viņam pašam sirdij ir vistuvākie. Viņš, nedaudz padomāja, un izcēla hokejā sen zināmo laba mača recepti. „Vispatīkamāk, ir tad, ja tu iemet un komanda uzvar (..) [Spēli] pret Šveici gribētu atzīmēt,” norāda hokejists.
Pašlaik Lauris ar Rīgas Dinamo atrodas izbraukumā pa plašo Krievzemi, taču viņa un visas komandas paveikto joprojām varam atcerēties, vērojot interneta vidē pieejamos video no Soču spēlēm. Teiksim paldies komandai par cīņassparu un labāko olimpisko hokeja turnīru Latvijas valsts vēsturē.
