Pie sagruvušā „Maximas” lielveikala Zolitūdē traģēdijas otrajā dienā pamazām pulcējās daudzi brīvprātīgie, gan jaunieši, gan dažādu organizāciju pārstāvji, lai atbalstītu visus notikuma vietā iesaistītos
„Mēs tur ieradāmies ar savām mašīnām, tur bija dzērieni silti – tēja un kafija, un vēl mums bija draudzei saziedotie pumpermiķeļi no Drustiem un kaut kādas konfektes. Tad iebraucām tajā nožogotajā teritorijā un pēc tam es tā domāju, ka patiesībā bijām tik tuvu tai traģēdijas vietā kā reti kurš, izņemot mediķus, glābējus un policiju,” - arī Torņkalna baznīcas draudzes locekle Silva bija viena no brīvprātīgajām. Draudze bija organizējusi siltus dzērienus un nelielus našķus, ko darba pārtraukumos varētu uzkost ugunsdzēsēji, policisti un mediķi. Sieviete atminas, ka, ierodoties Zolitūdē, viņa sākotnēji nav ticējusi tam, kas notiek, un ar biedriem apmetušies līdzās Pestīšanas armijas brīvprātīgajiem. Atskatoties uz to dienu, Silvai kaklā arī parādās kamols, atceroties tieši ugunsdzēsējus:
„…Un tad nāca tie glābēji, viņi nāca tādi - ne savā sejā, noguruši, putekļaini, sviedraini. Viņi bija dažādās formās, man liekas bija arī igauņu formas. Un viņi negribēja neko runāt, viņi klusēja. Droši vien tas bija liels pārdzīvojums, bet tas bija milzu varonības darbs, ko viņi tur darīja.”
Brīvprātīgie apstaigājuši arī policijas nožogojumu, lai paēdinātu arī cietušo tuviniekus, kas gan bijuši noguruši, bāli, nosaluši un bez jebkādas ēstgribas. Uz dienas otro pusi ieradušies arvien vairāk arī jaunieši, kas dalīja ēdienu. Tāpat ar pumpermiķeļa gabaliņiem Silva cienājusi arī vienkārši iedzīvotājus, kas viņas ieskatā lielākoties bija sanākuši dziļas līdzjūtības vadīti, nesot arī ziedus un sveces bojā gājušo piemiņai
„Tajā dienā jau vairs nevienu izdzīvojušo neatrada, pārsvarā vairs bija tikai identificējami tie cilvēki. Man kaut kā likās, ka ļaudis bija sanākuši un bija klāt, radīja līdzīgu iespaidu kā bērēs, jo arī tur sanākušie parasti stiprina un palīdz tuviniekiem pārdzīvot zaudējumu, vienkārši esot klāt. Un tāpat man šķita, ka te nāca cilvēki un lika svecītes un ziedus, līdzpārdzīvoja un tas varbūt neapzināti, bet stiprināja arī tos tuviniekus, kas kādu zaudēja tajā veikalā,” spriež Silva.
Apritot gadam pēc Zolitūdes traģēdijas, kur zaudētas 54 dzīvības, brīvprātīgā secina, ka izteiktu efektu uz sabiedrību uzskatāmi nevar redzēt, taču Silva cer, ka bez konkrētu vainīgo tiesas cilvēki aizdomājušies arī par to, cik atbildīgi rīkojamies katrs savā ikdienā.
Es nezinu, vai tas ir piepildījies, bet es ceru, ka kopumā tas uz sabiedrību kādu lielāku iespaidu atstās un mēs kopumā būsim iejūtīgāki un izpalīdzīgāki. Jo tajā brīdī to tā gribējās, lai tas viss pacēlums un sadarbības gars turpinātos. Šie emocionālie pacēlumi pārsvarā ilgstoši nenoturas, bet man gan gribas cerēt, ka par mazu gabaliņu esam kļuvuši iejūtīgāki,” cerību pauž Torņkalna baznīcas draudzes locekle Silva.
