Tims Latvijā ieradās kā ceļotājs, taču no vienkārša jaunieša ar mugursomu plecos un fotoaparātu viņš kļuva par darba rokām un palīgu arī vairāku cilvēku mājās. Latvija apbūrusi beļģu puisi un viņš to iemūžinājis savās fotogrāfijās.
Mākslinieks un dabas bērns - Timu Teo var pazīt uzreiz, jau pēc ārienes – pusbikses, rūtaina žokejcepure, zili brūni raibs krekls, kura krādziņas vidū rotājas tāds pats raibs tauriņš. Smaidīgs, laipns un ļoti uztraucies. Tāds savas pirmās izstādes par Latviju atklāšanā ir tās autors - tikai 22 gadus vecais Beļģijas flāmu puisis, fotogrāfs – Tims Teo (Tim Theo).
Tima izstāde ir atklāta Briselē, Eiropas Savienības institūciju paša centrā. Un tā visa ir veltīta Latvijai. Kā vienkāršs ceļotājs - ar paceltu roku šosejas malā - Tims sāka savu iepazīšanos ar Latviju un, kā pats saka – iemīlējās: „Visa atmosfēra Latvijā bija ļoti aizkustinoša, gan tas, kā cilvēki vada savu dzīvi, kā pavada laiku ģimenē.
Fotogrāfijās, kurās redzams sirmgalvju pāris – vīram ir parkinsona slimība un sieva tik ļoti rūpējas par vīnu, ka es pats sajutu šo abu cilvēku mīlestību. Mana mīlestība ir pret Latvijas cilvēkiem, viņu domām, vidi.”
Sirmgalvju pārim Ovīšos, par kuru Tims runā, viņš veltījis veselu, ļoti izjustu foto sēriju. Tima darbos ir redzama arī Latvijas daba, kas dokumentēta viņa ceļojumos 2014. gada vasarā un 2015. gada ziemā, ir noskaņas no Latvijas lauku mājām Rāznā, pirts skats Pušā, vientuļš bļitkotājs uz ezera Ķekavā. Tims ne tikai fotografējis cilvēkus, bet arī dzīvojis ar viņiem zem viena jumta, palīdzējis mājas darbos, un atturīgie latvieši plaši vēruši savu namu durvis.
„Ja tu pats atveries, arī cilvēki atveras. Ceļoju ar mugursomu, atklāju jaunas un jaunas vietas, pavadīju laiku ar cilvēkiem. Dažkārt es vienkārši viņiem palīdzēju, skaldīju malku, palīdzēju būvēt mājas un tamlīdzīgi. Atklāti sakot, lielākoties es Latvijā nebiju kā fotogrāfs, bet gan kā ceļinieks, kurš iepazīstas ar to, kā cilvēki dzīvo, kāda ir viņu kultūra. Īpaši laukos vienmēr ir ļoti daudz darba, un liekas rokas noder, tāpat kā viens lieks koks krāsns iekuram ziemā,” aizrautīgi stāsta Tims.
Valoda neesot bijusi problēma.
Tims teic, ka lielākoties viņš ar cilvēkiem sapraties no pusvārda: „Valoda nav vajadzīga, lai pateiktu, ka vēlies palīdzēt cirst koku. Tu vienkārši to ņem un dari.
Lai sazinātos ar cilvēkiem, valoda nav nepieciešama. Tu vienkārši ieskaties cilvēka acīs. Taču ļoti bieži bija arī kāds, kurš man palīdzēja pārtulkot padomjlaiku stāstus, cilvēku likteņstāstus, vai arī manas atbildes, kad cilvēki man uzdeva jautājumus. Ar runāto valodu ne vienmēr bija viegli, bet galā tikām.”
Tims pats nāk no Beļģijas laukiem, ciemata, kur visi, kā viņš saka, ir zemnieki. Sācis studēt filozofiju, viņš tagad domā par citiem apvāršņiem un nesteidzas ar lieliem dzīves lēmumiem, īpaši tagad, kad tik ļoti pieķēries fotogrāfijai. Tims Teo sapņo par izstādi Latvijā, lai, kā viņš pats saka, varētu pateikt paldies tiem cilvēkiem, kurus savos ceļos viņš sastapis, un arī parādītu paša acīm redzētos Latvijas laukus.
