Izstādes autors ir Zviedrijā dzīvojošais latvietis, žurnālists Pēteris Iniņbergs. Atceres pasākumā ar savu pārcēlāja stāstu dalījās arī valmierietis Ēriks Tomsons, viņš astoņos braucienos pāri Baltijas jūrai pārveda ap 1000 bēgļu.
Valmieras muzejā demonstrētajā filmā „Pāri jūrai. Bēgšana uz Zviedriju” gan valmierieša Ērika Tomsona atmiņu nav, bet fakti, bēgļu pieredzētais, kā arī pašu pārcēlāju uzdrīkstēšanās un risks ir arī viņa stāsts. Lai arī jau pat ļoti cienījamos gados – rit jau 97.mūža gads -, Ēriks Tomsons sagaida mundrs un ar smaidu stāsta, ka tikko iegādājies motorolleru, lai būtu neatkarīgāks no bērniem un mazbērniem un pats varētu nokļūt līdz veikalam vai aptiekai.
Tolaik Ēriks Tomsons strādājis Mērsragā. Frontei tuvojoties, osta kļuvusi tukša, daudzi aizbēguši. Pats domājis celties pāri jūrai, bet tad lēmis palīdzēt arī citiem.
„Vīri organizēja, tiem bija sakari, kurā vietā, cik cilvēki būs, viss slepeni, ziņas nodeva mutiski,” atceras Tomsona kungs, piebilstot, ka zviedri sirsnīgi uzņēmuši, cienājuši. Bet grūti un bīstami bijis – braucieni notika tumsā, cilvēkus nav pazinis.
„Jaunības dienās ir kaut kāda bezbailība – viss likās vienkārši… Jā, risks jau bija, bet bija arī skaisti brīži – jūra, bez vētras, uzdziedāju… palika labāk. (..) Vajadzēja aprēķināt, kā nepamanītam šķērsot kuģu ceļu,” stāsta Tomsona kungs.
1947. gada rudenī Ēriku Tomsonu Rīgā apcietina, sākumā piespriesti 25 gadi Sibīrijā, vēlāk sods par 10 gadiem samazināts. Padomju laikā par to runāt negribēja, pat bērniem nestāstīja. Tomēr kā uzspiests zīmogs tas bijis justs visu mūžu.
„Tāpat darītu,” saka sirmais vīrs, vaicāts, vai arī tagad glābtu cilvēkus. „Jāskatās pēc sirdsapziņas, pēc rakstura – ja ir labestīgs raksturs, tad arī labu dara. (..) Un jādzīvo ar domu un mērķi: ja no rīta celies, tad zini, ko darīsi. Pesimisms man nav bijis, esmu optimists, galvenais – nenokārt degunu, dzīvot ar skatu uz dzīvi.”