Balode un Ūdrītis. Dzīve pēc avārijas

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Lai ar Ūdri izietu no mājas, viņa sieva Ilona ieslēdz dīvainu “uzparikti”. Tas ir kāpurķēžu pacēlājs. Ar to viņa Ūdri ar visu ratiņkrēslu var dabūt lejā no 4. stāva bez citu palīdzības. Pirms tam bija traki.

“Pirms tam mēs nodarbojāmies [ar vingrošanu] mājās. Tad es izdomāju, ka vajag iziet motivāciju uz [rehabilitācijas centru] “Pogu”, uz nodarbībām.

Mēs dzīvojam 4. stāvā, un es sāku organizēt pilnīgi dīvainu pasākumu organizēt: “džekus”, kas var Ūdri nonest un uznest,” par agrāk piedzīvoto stāsta Ūdrīša sieva Ilona Balode-Ūdre.

“Mums bija saraksts: tas un tas nāk tad un tad. Pēc tam mūsu ergoterapeite Lelde izstāstīja par šādu pacēlāju. Sociālajā dienestā neko tādu nebija pat dzirdējuši. Prasīju – “kā tiek ārā cilvēks, kas dzīvo 4. stāvā?” [Atbilde:] Vai nu viņam ir draugi ar stiprām rokām, vai arī gaida rindā, kamēr ierīkos pacēlāju. 4-7 gadi [jāgaida]. Mēs arī stāvam tai rindā,” viņa apstiprina.

Par ķēžu pacēlāja īri Ilona maksā ap 100 eiro mēnesī. Viņa saka – Ūdrim paveicies, ka ir ziedojumi. 

Savukārt ar fonda “Līdzskaņa” palīdzību Ilona cer atrast arī uzticamu cilvēku ar stiprām rokām, kas Ūdri varētu trīs reizes nedēļā aizvest līdz rehabilitācijas centram “Poga” un atpakaļ. Tad viņai būtu kaut dažas stundas laika sev vai mazajam Bārtam.

Dēlēnam tagad ir gads un četri mēneši. Viņa pamanās viņu ņemt līdzi arī skrienot, kārtojot dokumentus un visu ko citu. Vienu reizi bija apzināta, ilga pastaiga tikai ar dēlēnu.

“Bārtam bija 1 mēnesis, kad Ūdrim notika avārija. Žēl, viņam viss iet garām! Rāpo, ceļas, tagad nāk un sāk rādīt mantas. Kaut ko runā. Bet es visu dienu esmu noskrējusies ar Ūdri,” stāsta Balode-Ūdre.

“Vienu dienu man sanāca ar Bārtu izbraukt ārā, Viņš bija tik priecīgs, ka es eju ārā ar viņu! Aizgājām uz parku, uz smilšu kasti! Viņš tad uzzināja, ka ir vēl bērni (smejas).

Tā visu laiku pa slimnīcām un sanatorijām. Sapratu, ka nevar tā! Ir jādomā par Ūdri un par Bārtu arī!”  spriež Balode-Ūdre.

72 km/h atļauto 30 km/h vietā

Avārija notika pērn 17. janvārī Artilērijas ielā Rīgā. Vietā, kur atļauts braukt ar 30 km/h, Ūdrīti notriekušais vadītājs traucās ar 72 km/h.

Kopš tās dienas sākās Ilonas cīņa par savu Ūdri. Vispirms Gaiļezera reanimācijā.

“Salīdzinot ar medicīnisko personālu, es ticēju! Tā aina bija drūma! Man ļoti palīdzēja cilvēki, kas rakstīja vēstules: lai es turos! Viņiem arī tā ir bijis,” atminas Ilona.

Pēc tam sekoja rehabilitācija Siguldas slimnīcā. Tur ārsti ticēja, ka Ūdri var atgriezt dzīvē un ģimenē, nevis vest uz pansionātu. Pērn jūlijā policija pieņēma lēmumu izbeigt uzsākto kriminālprocesu.

“Es nepiekritu, ka nav vainīgo. Pieslēdzās advokāti... puiši, kuri ir Ūdra mūzikas cienītāji. Piekrita bez atlīdzības palīdzēt ...cepuri nost, Jānis Bramanis! Mūsu  malacītis!” viņa uzteic palīgus.

Tikmēr zvērinātu advokātu biroja “Žuravļovs un Bramanis” pārstāvis, zvērināts advokāts Jānis Bramanis stāsta, kā policija tomēr nolēma no jauna izskatīt avāriju. “ 2016.g.ada14. jūlijā Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes Satiksmes noziegumu izmeklēšanas birojā tika pieņemts lēmums izbeigt uzsākto kriminālprocesu. Likumā noteiktajā kārtībā lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu tika apstrīdēts Rīgas Autotransporta prokuratūrā.

Pamatojoties uz advokātu iesniegtās sūdzības un Rīgas Autotransporta prokuratūras prokurora lēmuma pamata, krimināllieta tika atgriezta atpakaļ Satiksmes noziegumu izmeklēšanas birojā tālākai izmeklēšanai,” viņš lasa.

Advokāts cer, ka Ūdrītim paliks aizvien labāk un viņa liecības palīdzēs izmeklēt šo lietu.

“Izmeklēšanas procesa gaitā, procesa virzītājs veica vairākas procesuālas darbības, tajā skaitā, tika pratināts Rolands Ūdris, kurš procesa virzītājam sniedza svarīgu informāciju tālākai izmeklēšanai. Lai arī Ūdrīša veselības stāvoklis uzlabojas, tas šobrīd tomēr nav tik labs, lai viņš atcerētos visas ceļu satiksmes negadījuma detaļas,” saka Bramanis.

“Esam pārliecināti, ka laiks darīs savu, un atmiņa Ūdrītim tikai uzlabojas, jo jau tagad viņš atceras daudzas jaunas nianses, ko pirms pusgada vēl neatcerējās.

Uzskatām, ka Ūdrītim vēl ir vajadzīgs laiks, lai viņš atcerētos visas tās dienas nianses, kas palīdzēs izmeklēt uzsākto kriminālprocesu, un pieņemt taisnīgu lēmumu,” norāda advokāts.

Atkal dzejo

Ilona stāsta, ka visu laiku meklē jaunus veidus, kā ļaut atkal Ūdrim izpausties radoši. Tas ir izdevies. Ergoterapijas nodarbībās rehabilitācijas centrā “Poga” Rolands kopā ar ergoterapeiti Leldi Kalvāni ne tikai mācās elementārās lietas, piemēram, roku mazgāšanu vai sevis apģērbšanu, bet arī dzejo.

Divi vārdi stundas laikā. Kāds teiktu – ārprāts, cik maz! Ilona un Lelde zina – tas ir ļoti, ļoti daudz.

“Sākumā viņš saka to vārdu. Es prasu – “Tu domā to vārdu? Nē, tas vārds, nē?  Bet es nesaprotu, ko viņš domā. Beigās Ūdris saka “muļļa” (smejas). Skaidrs, ka pacietība pazūd, gaidot, kamēr es sapratīšu,” par nodarbībām stāsta Kalvāne.

“Var redzēt, ka viņš ir mainījies, noteikti pateicoties Ilonai un tam, ka viņi mājās ļoti strādā. Rolands gan rokas labāk apzinās. Nu jau apzinās, ka ir otra roka, pievērš uzmanību, piemēram, noslaukot to. Ar ģērbšanos, mācāmies noģērbt cepuri, cimdus. Es teiktu, ka tas asistēšanas līmenis ir liels, bet, ja skatās mazas nianses, tomēr vairāk dara pats!” viņa slavē Ūdri.

Kopš ergoterapijā parādījies arī sintezators, Ūdris ir atplaucis. “Ilonai izdodas viņu iedvesmot darīt! Tad viņš cenšas. To pašu sintezatoru spēlēt! Nav tik vienkārši. Viņam ir prieks!” stāsta Kalvāne.

Ilona smejas, ka pirmais Ūdra dzejolis, kas saucas “Ilona Balode”, par hītu noteikti nekļūs. Jo hītu nevar saukt “Ilona Balode”. Bet varbūt var?

“Viņš ir savādāks. Kodols jau tas pats Ūdris, ko es pazīstu! Dvēsele jau tā pati. Nav tik vieglprātīgs, ārišķīgs. Liekais ir nolobījies.

Nopietnāk uztver kaut ko,” pārmaiņas pamanījusi Balode-Ūdre.

Fizioterapija kā darbs

Katru dienu ar Ūdrīti kāds nodarbojas. Fizioterapeits vai logopēds. Daļa speciālistu nāk mājās, citus viņš satiek rehabilitācijas centrā “Poga”. Sākusies arī mūzikas terapija. Ja laiks ir labs, tad laukā, Grīziņkalnā.

“No vienas atkal varēšanas uz nākamo...Uznāk brīžiem bezcerība. Negrib pats ēst. Nu kāpēc es cīnos? Viņš negrib! Bezjēdzīgi. Un tad pēkšņi notiek klikšķis! Mums bija logopēda nodarbības, atradu bērnu magnētisko tāfelīti. Ko es pirku laikā, kad viņš Siguldas slimnīcā bija, bet tad viņš neko ar burtiem nevarēja izdarīt! Bet tagad liek burtus vārdos pareizi! “ saka Balode-Ūdre.

Kamēr Ūdris darbojas “Pogā”, Ilona raksta grāmatu

“Vienīgais laiks, kad es tieku pie rakstīšanas! Man dators ir līdzi, vai nu šeit rakstu, vai eju uz kādu kafejnīcu. Rakstu divas stundas un tad skrienu pakaļ Ūdrim,” viņa norāda, ka laika savām lietām ir maz.

"Ielu muzikanta piezīmes" būs dokumentāls stāsts par viņiem abiem un viņu astoņiem gadiem kopā.

Atbalsts uzmundrina

Ilona pati saka, ka milzu atspēriens Ūdrim bija brīdis, kad viņš “Zelta mikrofons” ceremonijā bija uz skatuves un pasniedza balvu.

“Cilvēki piecēlās kājās! Ūdri! Pat uz ielas, ja mums pienāk kāds klāt un saka– “Ūdrīt, turies!” Tas viņam dod stimulu vispār kaut ko darīt!” atminas mūziķa sieva.

“Es gan dzirdēju, ka daudzi bija šokēti, kāpēc to Ūdrīti vajadzēja mocīt un vest uz skatuves? Ūdrītis laikam ir problēma tiem, kam nācās uz viņu skatīties? Cilvēki nav tikai ar skaistām, sakrāsotām sejām. Ir daudzi tādi kā Ūdris. Nevajag viņus nostumt tumšā alā. Mums ir diezgan liela problēma ... pieņem citādāko! Tā ir viņa dzīve!

Skatuve bija visa viņa dzīve. Un tagad viņam no tās ir jāatsakās tikai tāpēc, ka viņš ir cietis avārijā un slims? Es tā nedomāju!” norāda Balode-Ūdre.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti