Reiz jau no paralizētās Anitas Arikānas aprūpes nams “Gauja” vēlējās atteikties. Vadītāja nosauca par meliem to, ko par dzīvi šeit paralizētā Anita bija aprakstījusi savā draugiem.lv profilā. Tagad Anita un vadība atkal nespēj rast kopīgu valodu. Anita ir veģetāriete un cenšas ēst sabalansētu pārtiku. 17. jūnijā elektroniskā iesniegumā viņa atteicās no pansionāta pārtikas vispār. Tajā pašā dienā viņu ar ātro palīdzību nogādāja Tvaika ielā, Psihiatrijas centrā.
"Es uzskatu, ka tā bija emocionālā vardarbība," saka Anita Arikāne.
Tikmēr mediķu saucēji uzsver, ka šim izsaukumam ar Anitas iesniegumu neesot nekāda sakara. Viņus uztraukusi sievietes veselība, kas, atsakoties no pansionāta ēdiena un ēdiena vispār, esot pasliktinājusies. Izteiktas arī domas par nāvi.
"Viņai sākās krampji, un viņa pazuda laikā - nesaprata, kur atrodas, kas notiek," stāsta sociālās aprūpes mājas “Gauja” vadītājas pienākumu izpildītāja Margarita Rutka. "Un bija atkal runas par to, ka viņa nevēlas dzīvot savā ķermenī. Tās ir lietas, ko izraisījusi neēšana."
Tvaika ielā Anitu nepaturēja.
"Dakterīte pajautāja: vai gatavojos taisīt pašnāvību, vai pēdējā laikā bijušas doma par pašnāvību? Es teicu - nē!" stāsta Anita. Pēc tam daktere jautājusi, kāpēc Anita atsakās no ēšanas, bet Anita paskaidrojusi, ka tajā dienā puslitru pupiņu apēdusi.
Pēc divām dienām Anitu sūtīja atpakaļ. Pansionātam tobrīd nebija iespēju Anitu izņemt un viņu uz Gauju atveda ar psihiatrijas centra mašīnu. Centrā Anitas gadījumu komentēt atsakās, bet atzīst, ka nereti konflikti pansionātos beidzas šeit.
"Psihiatrija nav represīva," uzsver RPNC Psihiatriskā dienesta virsārste Lūcija Arāja. "Psihiatrija ir brīvprātīga. Mēs strādājam pēc valsts likumiem, pēc ārstniecības likumiem un hospitalizējam tikai tos pacientus, kuriem ir indikācijas."
To, ka gatavot īpašu ēdienu tikai Anitai pansionātā nespēj, vadība atzīst. Līdz ar to Anitai piedāvā to pašu, ko ēd pārējie, tikai bez gaļas.
"Pansionātā nodrošināt atsevišķu ēdināšanu, personisku, virtuvē nedrīkst. Tas ir pēc sanitārajām normām. Drīkst tikai to, kas attiecas uz kopīgu ēdināšanu," skaidro Margarita Rutka. "Tie ir Ministru kabineta noteikumi un sanitārās normas."
Anitas lūgumu izsniegt viņai to naudu, ko pansionāts tērē viņas uzturam, tagad skatīs Garkalnes sociālais dienests. Pansionātā skaidro, ka mēnesī tie ir vidēji 70 eiro, ne vairāk. Šo naudu Anitai varot izsniegt, bet apšauba, ka viņa varēs paēst, ja viņai nenodrošinās personīgo asistentu, kas palīdz ēdienu sagatavot.
"Piedodiet, bet mēs neriskēsim tā ar cilvēku, te nav pārmācības nams," uzsver Margarita Rutka.
Ratiņkrēslā Anita uz vietējo veikalu aizminas pati. Viņa saka, ka produktus palīdz sagādāt arī pansionāta darbinieki. Citus produktus pasūta internetā. Tiesa, ar 13 eiro mēnesī, kas patlaban viņai pienākas kā kabatas nauda, ēst tā, kā vēlas viņa, ir neiespējami. Taču viņa negrib padoties, grib visu savu mēneša uztura naudu pati sev un vēlas mēģināt. Tikko nopirkusi brokoļus. Zinot, ka nedrīkst lūgt virtuves darbiniekiem tos vārīt, ēdusi zaļus.
