Veronikas un Viktorijas adopcijas stāsts – attīstība bērniem un dzīves jēga vecākiem

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

Daila un Oskars pirms aptuveni divarpus gadiem spēra soli, kas mainīja ne tikai pāra dzīves ritmu, bet, kā paši atzīst - arī jēgu. Ģimene adoptēja divas māsas - Veroniku un Viktoriju. Tas pārvērta arī mazo meiteņu dzīvi, jo ļāva māsām palikt dzīvot kopā Latvijā. Savukārt mazās Veronikas attīstība pēc nonākšanas ģimenē notika sprādzienveidā. Tomēr Labklājības ministrija atzīst - šīs ģimenes gadījums ir izņēmums, jo biežāk izvēlas adoptēt tikai vienu bērnu vecumā līdz trīs, četriem gadiem.

"Šī ir Laguna un viņa ir ūdens briesmoņa meita, Klaudīne ir vilkača meita, es aizmirsu, kā viņu sauc, bet viņa ir augu briesmoņa meita," par savām lellēm stāsta deviņus gadus vecā Viktorija. Iespējams, ar adopciju ir nedaudz līdzīgi kā ar Viktorijas lellēm - nezinātājam tās var izskatīties neizprotamas, svešas, varbūt pat biedējošas, taču iepazīstoties atklājas cita aina. „Viņas nav biedējošas, viņas ir foršas un tāpēc, ka viņas ir daudz un dažādas, ar viņām forši spēlēties. Viņas ir interesantas,” stāsta meitene.

Ceļš pie Viktorijas, viņas četrus gadus vecās māsas Veronikas un viņu vecākiem ved uz Jaunpili, uz kādu daudzdzīvokļu māju. Ar abiem bērniem - Veroniku un Viktoriju - Daila un Oskars kopā ir aptuveni divarpus gadus.

Jā, man pašai pat liekas, ka viņi te visu mūžu te ir bijuši, neliekas, ka adoptēti," par bērniem saka Daila. Adopciju kā iespēju pāris prātā glabājis jau daudzus gadus, un pirmais par to iedomājies viņas vīrs Oskars. Abi jau ir kopā 14 gadu.

„Vienreiz sēdējām mašīnā, Oskars teica - izdarīsim kaut ko labu, adoptēsim bērnu. Es saku - nē, papriekšu mēģināsim savus. Visādas veselības problēmas bija, bijām pie ārstiem. Gandrīz bija, un nebija," stāsta Daila.

Uzreiz divus bērnus

Tad cerības pāris atmeta. Un abi atvēra citas durvis - vērsās bāriņtiesā ar iesniegumu kā potenciālie adoptētāji. „Mēs uzrakstījām, ka mums nav svarīgi - acu krāsa vai matu krāsa, nebija nekas svarīgs. Galvenais mums bija - divi bērni - puika vai meitene," stāsta Daila, un Oskars papildina:

Tāpēc, ka domājām - vienu paņems, pēc kāda laika varbūt otru, ja radīsies iespēja. Bet tā procedūra diezgan gara, tāpēc domājām uzreiz, lai nav nekādas procedūras atkārtoti jāiziet, pieteicāmies diviem."

Adoptējamo bērnu vecumu gan viņi norādījuši, un, ja atmiņa neviļot, iespējams, tas bija no diviem līdz pieciem gadiem. Pēc kāda laika sekoja zvans no Labklājības ministrijas. „Nu mums piedāvāja divas meitenes - kurām bija 1,5 gadi un seši gadi, mēs aizbraucām apskatīties, un kā jūs redzat - viņas pat ir līdzīgas mums. Mazā ir man, un Viktorija vairāk ir tēvam līdzīga," saka Daila.

Abas meitenes ir māsas, no vienas bioloģiskās ģimenes. Ar Viktoriju pirmā satikšanās notika bāriņtiesas telpās. Septiņus gadus vecā meitene tobrīd dzīvoja audžuģimenē, vēl pirms tam kādu laiku - bērnunamā, un pirms tam bioloģiskajā  ģimenē.

Ar Viktorijas mazo, tobrīd pusotru gadu veco māsu Veroniku gan bija citādi - jau kopš dzimšanas mazā dzīvoja bērnunamā, esot bijušas aizdomas par veselības problēmām. „Maziņa viņa bija. Viņa bija tāda - kur nolika, tur viņa arī stāvēja. Un aizbraucām, es paņēmu klēpī, tad viņa man sēdēja ilgi klēpī. Paņēma manu roku. Es neredzēju veselības problēmas, es domāju - jau nu kaut kas ir, tagad taču medicīna attīstīta, var pārbaudīt bērnu," stāsta sieviete.

Kad Daila un Oskars abas meitenes jau bija satikuši divas reizes, sapratuši, ka atpakaļceļa vairs nav. Viņi bija ceļā uz ģimeni un par to kļuva.

Tie paši vārdi, bet cita pasaule

Meitenēm joprojām ir tie paši vārdi, tos neviens nevēlējās mainīt, turklāt Dailai ar mazo Veroniku arī vienā dienā jāsvin vārdadiena. Uzvārds, protams, tagad visiem ir viens.

Ar Viktorijas ienākšanu mājās vecākiem saistās īpašs stāsts: „Būtiskākais, kad viņu atveda, viņa runāja krieviski. Un visu vasaru runājām krieviski, es mocījos, es jau arī esmu aizmirsusi. Un atsvaidzināju krievu valodu. Un 3.septembrī - nevis 1.septembrī bija jāiet - aizgāja uz skolu, un no tās dienas viņa runā latviski. Un ļoti labi. Padevās lasīšana, un man ļoti patīk, ka viņa skatās krievu valodā multfilmas un filmas. Viņa neaizmirsīs krievu valodu, tas ļoti labi ir, skolā būs viegli."

Taču mazā Veronika vispār tikpat kā nerunāja, mācēja teikt tikai „vauva", „ņauva" un „tete" - rādot, lai sēžas līdzās. Kad viņa nonāca mājās, viss ātri vien mainījās.

Kur nolika, tur sēdēja no sākuma. Bet, pēc nedēļas, kad viņa apjauta, ka tā ir cita pasaule, ka te ir pilnīgi savādāk, viņa sāka visu izzināt. Tad vairs mierīga nebija, skraidīja, tāda dzīvelīga palika," atceras Oskars. Mazās Veronikas attīstība notika sprādzienveidā.

Daila pasmaida, ka bērnudārzā par mazo saka - mums nevajag tornado, mums ir sava viesuļvētra Veronika. Tāda patiešām ir māsa, apstiprina Viktorija: „Nu viņa ir ātra, stipra, kustīga, visu laiku smejas, viņai tie smiekli tādi jocīgi. Samīļo visus, bučo."

Savukārt, Veronika, runājot par māsu, ir tieša un lakoniska: „Viktorija viņu sauc. Māsa."

Viesojoties, nevar nepamanīt, ka māsiņas kopā pavada daudz laika, un Viktorija arī mazajai Veronikai ļauj spēlēties ar savām lellēm. Jau pārdzīvots, ka mazā māsa sākumā mīļajai lellei pārlauzusi kāju. Taču, ja Daila un Oskars nebūtu meitenes adoptējuši, ir bažas, vai māsiņas šobrīd būtu kopā.

Viņas būtu vai nu izšķirtas, vai nu uz ārzemēm, jo tik lielu bērnu negrib neviens te. Viktorijai jau bija seši gadi. Mums arī bērnunamā pateica - ja viņas būtu atdalītas, tad Veronika jau sen būtu paņemta, jo viņai bija pusotrs gadiņš, un uz tik maziem bērniem rindas stāvot," skaidro Daila.

Mainījies dzīves ritms un jēga

Līdz ar Veronikas un Viktorijas ienākšanu mainījies Dailas un Oskara, kuri abi strādā ēdināšanas jomā, dzīves ritms un parādījusies daudz lielāka jēga. „Lielāka jēga - kam, kā kaut ko darīt, cīnīties. Tā tikai strādājām, strādājām... Es nevienam nekad neko neatteicu, vienmēr visiem kaut ko taisījām, dzīvojām praktiski darbā. Tagad esam iekārtojuši citādāk dzīvi," stāsta Daila, un Oksars piebilst, ka tagad ir, par ko domāt.

Arī atpūta tagad viņiem ir pavisam citāda. Ar meitām abi izbraukājuši Latviju, arī bijuši ārpus tās robežām. Pat vecākā meita Viktorija savā iepriekšējā dzīvē nebija bijusi ārpus Rīgas. Ģimenes lielās dienas ir svētdienas, kas īpaši tiek plānotas.

Mamma - viņa ir jautra, mīļa, stingra. Daudz pērk, ja esi nopelnījis, baigi garšīgi gatavo ēst ar tēti. Laba skolotāja latviešu valodā. Tētis man māca angļu valodu, viņš ir jauks, nekad neesmu gandrīz viņu redzējusi dusmīgu, ka viņš rātos. Tikai priecīgs. Viņš ir jautrs, viņš visu laiku izdomā kaut kādus jokus," stāsta Viktorija.

Daila un Oskars tieši neatbild, taču neizslēdz, ka būtu gatavi trešajam bērnam.

„Tas nav bieži, teiksim, tas varētu būt kā izņēmums," tā par šo ģimeni saka Labklājības ministrijas pārstāve Ivita Krastiņa. Jo adoptēti ir divi bērni, un vecākais - salīdzinoši lielā vecumā. Krastiņa norāda, ka Latvijas vidējā adoptētāja portrets mainās ļoti lēnām.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti