Vilnis ir kā latvju tētiņš izkāpis no tautasdziesmas: sirma kupla bārda, skruļļainas ūsas, baltas, tikpat kā nemanāmas uzacis un rūpīgi sasukāti mati, pa vidu, gluži kā ierāmētas, blāvi zilas acis un ļoti labsirdīgs skatiens.
Vilnis strādā Rundāles pilī kopš 1971.gada. Kad viņu uzaicināja kļūt par mēbeļu restauratoru, viņš bija tikai darbmācības pasniedzējs. Tagad viņam pieder augstākais savas profesijas tituls – vecmeistars.
“Man tagad ir 70 plus dažas dienas, un, ja 35 gadus es esmu nostrādājis pilī, tad ir daudz, tad ir puse,” Rundāles pili viņš sauc par savu mūža darbavietu. Vilnis ir restaurators Rundāles pilī ilgāk, tas ir, 44 gadus. Viņš ir apņēmies strādāt, cik ilgi vien varēs:
“Ko tad man sēdēt un gaidīt mājās, kad nesīs manus vainagus? Es to negribu. Es negaidīšu. Tie tāpat atnāks” viņš attrauc.“
Viļņa aktīvo darbošanos apliecina nekārtība viņa darbnīcā. Tā ir piebārstīta ar kaudzēm priekšmetu – ar dēlīšiem, ar līstītēm, ar koka ornamentiem, ar kaltiem, ar vīlēm, ar plastilīna gabaliem, ar fotogrāfijām, ar skicēm, ar burkām, ar svaigiem koka putekļiem. Vilnis apgalvo, ka haoss ir tikai šķietams. Visu, ko viņam vajag, viņš mākot atrast.
“Kad vairs nevar izturēt to nekārtību, kas ir ieviesusies, tad jāsakārto. Nu… kad apnīk… Iznāk jau kārtot diezgan bieži,” savus darba apstākļus vērtē Vilnis.
Kādu laiku izrādījis darbnīcu, Vilnis sāk stāstīt par savas dzīves šķautni, kura norāda uz viņa pieredzi modeļu biznesā. Visa sākums meklējams nedaudz vairāk kā pirms gada. Tad Viļņa dēls Pēteris pierunājis tēvu doties uz Rīgu uz specializētu bārdu frizētavu. Tur Vilnis ieradies ar Nikolaja II fotogrāfiju un teicis, lai safrizē tāpat. Tad kāds palūdzis Vilnim nofotografēt viņu pirms frizēšanās un pēc tam. Vilnis piekritis.
“Es teicu, ka es jau neko nevaru zaudēt.” Vilnis skaidro, “Lai fotogrāfē.”
Šis pats cilvēks fotogrāfijas vēlāk ievietoja internetā. Tās pamanījusi modeļu aģentūra un uzaicinājusi Vilni uz fotoprovēm. Vilnis atbildējis: “Kad es būšu Rīgā un sakritīs brīvs laiks, es ieiešu." Sanāca tā, ka uz Rīgu Vilnis aizbrauca pēc divām dienām.
Modeļu aģentūrā Vilnis tika safotografēts. Satraukums viņam neesot bijis, jo, kā viņš apgalvo, viņa vecumā reti kas vairs baida. Viņam gan bijis viens nosacījums:
“Es tikai izteicu noteikumu, ka nekāda atkailināšanās no manas puses nebūs. Tas tik daudz. Tas izslēgts pilnībā.”
Modeļu aģentūra ievietoja bildes savā mājaslapā, prezentējot Vilni kā modeli amatieri. Drīz Vilnis saņēma telefona zvanu. Viņu aicināja piedalīties modes skatē.
"Viņi piedāvāja, tāpēc acīmredzot viņiem vajadzēja. Nu, es arī neatteicu," atceras Vilnis Līdaka.
Tā Vilnis atkal devās uz Rīgu, šoreiz piedalīties modes skatē. Šo notikumu viņš atstāsta kā kaut ko ikdienišķu, piemēram, kā gaidīšanu tikt apkalpotam bankā. Savu kārtu Vilnis gaidījis ilgi, bet tas nepastiprinājis viņa satraukumu. Pašu iziešanu uz mēles viņš gan atceras spilgti:
"Tas, ka uz tevi tik daudz cilvēku skatās, turklāt vēl kādi 100 fotoaparāti tevi fotografē – to jūt. Tāpēc, kad modeles iet pa mēli, viņas klūp, un viņas iemācījušās skatīties nekur. Es jau paskatījos, kas pa’ cilvēkiem. Es neskatījos tā truli. Man vismaz tā likās."
Kā no amatiera, no Viļņa netika prasīts daudz, tikai noiet pa mēli:
"Tev jāaiziet līdz tai vietai, jāapstājas, tad pagriezies, līdz tai vietai, apstājies, pagriezies un nāc atpakaļ. Vairāk nekādu prasību nebija."
Vilnis atceras, ka viņš saņēmis īpašu spēcīgus aplausus un viņam ir savs skaidrojums: "Tāpēc, ka es uzdrīkstējos ar spieķīti noiet. Tā tomēr mazliet ir uzdrīkstēšanās."
Bildes ar Vilni no modes skates parādījās gan sociālajos tīklos, gan presē. Viņš ieguva atpazīstamību, un ar to sākās viņa īsā un nelielā modeļa karjera. Viņš, piemēram, ir piedalījies žurnāla “Pastaiga” un “Klubs” fotosesijās. Pirmajā no minētajiem žurnāliem viņš pat nokļuva uz vāka. Tad Viļņa modelēšanu pamanījuši vairāki viņa paziņas.
"Daži pasaka, ka ir redzējuši. Nu, labi. Nekas jau tas nav. Pirmoreiz bišķīt interesanti. Pēc tam jau liekas tas nekas nav. Visos žurnālos kaut kas uz vāka. Nu, vienā tu esi," pieredzē dalās fotomodelis Vilnis.
Vēl Vilnis filmējies studentu īsfilmā, kuras dēļ viņam kā modelim nācies nest upuri. Viņam nācās pīpēt pīpi.
"Tur man bija jāpīpē. Es nepīpēju, un tas man bija tā… nu… Nu, tas nebija man patīkami. Katrreiz, kad es izpīpējos tos dūmus, es devos mazgāt muti," atceras Vilnis.
Patiesībā Viļņa modeļa pieredzi grūti nosaukt par karjeru. Viena modes skate, divas fotosesijas, viena reklāma un viena īsfilma. Tas viss. Vilnis nemaz nevēlas vairāk, tomēr, ja kāds kaut kur aicinās, viņš, visticamāk, neatteiks. Viņš nenoliedz, ka no tā visa gūst prieku.
"Katram pēc kādiem trīs mēnešiem vajadzīgi svētki. Ja visas dienas nedēļā strādā un strādā arī sestdienās un svētdienās divas nedēļas pēc kārtas, tad viss sāk piegriezties. Tad aizbrauc uz Rīgu pēc kaut kāda citādāka piedzīvojuma, tad atkal ir pārmaiņa," uzskata Vilnis.
To, ko Vilnis ieguldījis restaurācijā, un to, ko viņš paveicis kā modelis, nevar salīdzināt. Piemēram, dalību modes skatē viņš sauc vien par 100 nostaigātiem metriem. Daudz vairāk mēs nostaigājam, kad Vilnis mani izved ekskursijā pa Rundāles pili, kur netrūkst viņa restaurēto mēbeļu. Tas ir tikpat kā viņa dzīves muzejs. Kādu mēbeli viņš atjaunojis pusgadu, citu - pat gadu. Kāda cita sākotnējā stāvokli derējusi tikai kā kurināmais. Vilnis vairs neatminas, kurš krēsls ir viņa atjaunots oriģināls, kurš viņa izveidota kopija.
"Pulēts skapītis ar bronzām. Tur finieris bija atlupis, nodilis un tāds - man liekas, tad tas bija sarežģīts priekš manis. Tagad es zinu, kas tur ir. Tik sarežģīti vairs neliekās," Vilnis rāda skapīti, kas bija viņa pirmā restaurētā mēbele pirms vairāk nekā 40 gadiem.
Vilnis pats ir pārsteigts, ka savu pirmo mēbeli viņam nav nācies labot. Iespējams, viņam lietas padodas ar pirmo piegājienu – kā restaurācija, tā modeļa darbs.
