„Mani sauc Laila Miķelsone un šobrīd esmu vēl joprojām studente, un mana dzimšanas diena ir vienā dienā ar Latvijas Neatkarības deklarācijas parakstīšanas dienu, tātad 1990. gada. 4. maijs.
Pašai, protams, tādas sīkākas atmiņas nav, bet es parunājos ar vecākiem un viņi man stāstīja, ka es piedzimu pulksten 3.45. Tētis brauca pie manis uz slimnīcu, un viņš bija tajā laikā transportā, kad parakstīja deklarāciju – viņš saka, ka bija jūtams patīkams satraukums tautas vidū un radio par to runāja, visi trolejbusā priecājās. Tā bija tāda patīkama sajūta – dubultprieks par to, ka nozīmīgs notikums gan viņam, gan Latvijas valstij.
Es atceros ganto, ka tā ir valsts diena, gan ka tā ir mana diena - nav tā, ka es domāju tikai par sevi. Un tas man vienmēr ir kaut kādu saviļņojumu sniedzis, tas man vienmēr ir licis tajā dienā, tieši dzimšanas dienā padomāt par valsti, padomāt par to, kas notiek apkārt: padomāt, kā ir izmainījies gads gan valsts dzīvē, gan manā dzīvē. Un tas ir vienmēr sniedzis tādu pacilājošu sajūtu. Katrā savā dzimšanas dienā es vienmēr cenšos gan kādam par to pastāstīt, gan atgādināt, jo pēdējā laikā diezgan daudzi par to aizmirst un tas ir zaudējis savu tādu aktualitāti varbūt.
Es šobrīd savos divdesmit piecos - gandrīz jau divdesmit piecos gados - jūtu, ka tas man ir tāds pārmaiņu laiks – man ir 4. kurss universitātē, man ir pavēries tieši tagad tas lielais dzīves loks, kad jāatrod pēc skolas darbs profesijā, kurā es mācos. Un tas, ka es vēl joprojām esmu mācīšanās un pilnveidošanās procesā un - es uzskatu, ka savā ziņā varētu būt Latvijai tas pats -, lai kas mums arī notiktu, lai ko cilvēki teiktu – 25 gadi nav daudz, varbūt priekš manis tas ir, bet valstij nav. Valsts vēl joprojām attīstās, mācās un pilnveidojas, un varbūt cilvēkiem nevajadzētu būt tik kritiskiem, bet sākt padomāt par to, kā uzlabot valsti ar savu pilnveidošanos.”
