4.maija vienaudži: Arī ar brīvestības vilni nav bijis viss tik vienkārši

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

Tuvojoties 4.maijam, kas ir Latvijas Neatkarības atjaunošanas gada diena, Latvijas Radio rubrikā tiek aicināti dažādi 1990.gadā dzimušie jaunieši - 4.maija republikas vienaudži stāstīt par to, ko viņiem nozīmē 4.maijs un dzīve neatkarīgā Latvijā. Rīdziniece Ilze Ozola 4.maijā vēl nebija piedzimusi, taču par to daudz dzirdējusi no vecākiem. Jauniete sevi sauc par vienu no revolūcijas bērniem.

Rīdzinieces Ilzes Ozolas stāsts par 4.maiju:

"Mani sauc Ilze Ozola. Es esmu rīdziniece, esmu dzimusi 1990.gada 16.novembrī. 4.maijs man saistās ar brīvdienu, kas ir parasti bijusi maija sākumā, jo ir brīnišķīgs laiks, skolā un arī augstskolā ir bijušas kaut kādas brīvās dienas, bet vairāk tas man saistās ar stāstiem, ko man ir stāstījuši vecāki par ceturto maiju, jo mana mamma tieši tad bija gaidībās ar mani.

Viņa pati nevarēja piedalīties demonstrācijā, jo viņai vajadzēja paņemt manus brāļus no bērnudārza. Viņa klausījās radio tiešo translāciju.

Mans tētis gan tur piedalījās, jo tētis vairākus gadus ir dziedājis vīru korī „Gaudeamus”. Vīru koriem bija tāds uzsaukums tur būt un to atbalstīt. Man vecāki arī stāstīja, ka viņi nojauta, kāds būs šīs balsošanas rezultāts, un par katru balsi, ko nosauca, kas ir „par”, esot bijušas milzīgas ovācijas. Cilvēki esot pat apsaukuši, lai viņi tik skaļi nebļauj, tētis ar kori dziedāja dziesmas un himnu, arī „Daugav’s abas malas” un dažādas citas dziesmas, kas šādā gadījumā ir ļoti piemērotas.

Tā vispārējā sajūta esot bijusi ļoti pacilāta, tāda brīvestības elpa. Protams, nevienā dienā jau nekas nav mainījies un viņiem es tobrīd biju trešais bērns, viņiem vajadzēja domāt par lielāku dzīvokli un ko tas viņiem nozīmēs tajā mirklī kā daudzbērnu ģimenei.

Mēs ģimenē tā īpaši nekad neesam atzīmējuši 4.maiju, tas ir vairāk bijis kaut kas ar skolām saistīts, - kādreiz ir kuģīši Daugavā laisti vai ir svecītes noliktas.

Mēs arī dzīvojām centrā, netālu no Bastejkalna, tas gan varbūt vairāk ir 1991.gada janvāra sakarā, bet arī tur svecītes nolikām. Man ir arī grūti iedomāties to, ko man ir arī vecāki un vecvecāki stāstījuši par to, kā ir bijis pirms tam. Kā ir bijis dzīvot padomju laikos.

Man tie liekas tādi pasaku stāsti par visām rindām, par piecgadu plāniem, par dobēm, ko viņiem vajadzēja ravēt.

Pēc tam tas bija kā ar nazi nogriezts un ar to brīvestības vilni ir nācis arī pārmaiņu laiks, bet nav jau viss bijis tik vienkārši un tagad tikai puķes zied apkārt.

Protams, 25 gadu laikā daudz kas ir mainījies, Latvija ir mainījusies. Es šeit dzīvoju un esmu ļoti pateicīga par to, ka es varu tā dzīvot. Es jūtos laikam tāda īpašāka, jo tas ir mans gads. Līdz ar 1990., 1991.gadu ļoti daudz kas mainījās un tad nu es un mani draugi - mēs esam tādi revolūcijas bērni, es domāju, ka to arī mūsu raksturos var pamanīt."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti