Pie robežkontroles punkta satiekam sev līdzīgos - ceļotājus, kuri tāpat kā mēs, naivi cer jau pavisam drīz nokļūt uz kuģa klāja.
Pirmo satiekam pārīti no Holandes - čalis gariem matiem un kalsnu, miermīlīgu seju, smaidīgs un draudzīgs. Viņa draudzene - simpātiska meitene, mazliet puiciskām kustībām, izturēšanos un ģērbšanās stilu, bet tāpat kā draugs - pozitīva, runātīga un draudzīga. Sēžam visi, noslēpušies no karstās saules, iepazīstamies un dalāmies ceļojumos piedzīvotajā, un projicējam paši sev un viņiem aptuvenos nākotnes plānus.
Pēc mirkļa piebrauc džips ar četriem jauniešiem no Anglijas - Mārcis tos jau bija pamanījis, pērkot biļetes. Jauni, mazliet vairāk par pārējiem satraukušies un bez krievu valodas zināšanām, kas viņiem apgrūtina visus procesus šajā valstī un, kā paredzams, arī Kazahstānā un Krievijā.
Kā pēdējie ar motociklu piebrauc Oļegs un Aleksandra - abi gana atšķirīgi, taču, iespējams, tieši tāpēc kopā sader tik labi. Oļegs mīl daudz runāt. Daudz. Mazliet sašļukušu stāju un viens no tiem cilvēkiem, kuri zina visu par visu labāk par citiem. Bet pietiekami jautrs un smieklīgs viņš ar savu enerģiju mazliet atdzīvina ilgo gaidīšanu.
Aptuveni ap septiņiem vakarā uz robežkontroles būdiņu sāk virzīties cilvēki formās. Pa vienam, bez īpašas kavēšanās, bet tomēr lēni tiekam izlaisti cauri. Mantas neviens nepārbauda, piedarbinām močus un aizbraucam līdz prāmim. Nomaksājam pāris eiro par kaut kādu dīvainu “motociklu iekraušanu”, kam bija jābūt iekļautam biļetes cenā, un mums liek uzgaidīt turpat pie prāmja.
Aptuveni pēc stundas pie mums iznāk kapteinis: “Prāmja iekraušanās mazliet ievilkusies, tāpēc kāpiet uz klāja, motociklus un auto atstājiet šeit. Kad būs laiks tos iekraut - pasauksim”. Tā arī darām - paņemam mantas un pēc mirkļa pa stāvām metāla kāpnēm ar saviem kruķiem lecu uz augšu.
Vecs. Viss uz šī prāmja ir vecs, norūsējis un izskatās nedrošs. Drošības laivu nolaišanas mehānismi nevieš pārliecību, tualetes un dušas kabīne - vēl mazāk. Kajītei toties nav ne vainas. Ievācamies tajā kopā ar Aleksandru un Oļegu un sākam gaidīt. Kapteinis sola, ka nakts vidū pamodinās, ja būs laiks iekraut transporta līdzekļus.
Pienāk rīts un nav jaunumu no kapteiņa. Pienāk pusdienslaiks. Vēl nekā. Visbeidzot tomēr tiekam pasaukti - Mārcis iedzen abus močus, pārējie ceļabiedri parūpējas par saviem motorizētajiem draugiem.
“Brīnumi notiek,” izmet kāds no jaunajiem britiem, kad beidzot vēlā pēcpusdienā kuģis atiet no ostas. Kuldami ūdeni aiz sevis atstājam šo brīnumaino zemi - Azerbaidžānu - un esam ceļā uz Kazahstānu. Brauciens ilgst aptuveni divdesmit piecas stundas - kuģi pārāk nešūpo. Vismaz man tā liekas. Oļegs domā savādāk.
Prāmja ēdamistabā aprunājos ar četriem tālbraucējiem, viens no kuriem - gruzīns. Līdz ar to - gruzīnu vīns. Iemalkojam alu, no kuģa klāja vēroju mēnesi, aprunājos ar uz kuģa strādājošo azerbaidžānieti par dzīvi šajā valstī. Gulēt ieeju īsi pēc pusnakts un pamostos uz mirkli ap saullēkta laiku. Izbaudu šo skaisto skatu un aizeju atpakaļ gulēt.
Kazahstānas ostas pilsētā Aktau ierodamies ap pieciem pēcpusdienā. Šķiet, ka esam jau klāt un drīz jau varēšu baudīt sesto valsti šajā ceļojumā, kurā pabūšu pirmo reizi. Kā izrādās, esmu optimists.
Pasu kontrole un formalitātes aizņem vairāk par divām stundām. Kuģis tiek pārmeklēts ar suņiem - jauni robežsargi skraida pa kuģi, vērdami vaļā katru plauktu un katru somu. Pie pasu kontroles ieeju istabiņā, kur tipiska kazahu dāma ar apaļīgu, cietu seju dara savu darbu. Blakus pie galdiņa jauni robežsargi, no kuriem viens izklausās īpaši lecīgs - ēd prāmja apkalpes sagatavotas pusdienas, skaļi smejas un aprunā jaunākos notikumus futbolā. Vēlāk noskaidrojam, ka pirms nedēļas ar šo prāmi kāds centies ievest valstī 20 kilogramus kokaīna. Saprotam, kāpēc tādas pārbaudes.
Vēl pāris garus mirkļus un daudzus nekoordinētus kazahu robežkontroles pārstāvju lēmumus vēlāk esam pie bagāžas kontroles sanesuši visas somas uz rentgenu. Mums paziņo, ka kase darbojas tikai līdz astoņiem, līdz ar ko mēs nepaspējam šodien nomaksāt nodokli par motocikliem un varēsim to izdarīt (līdz ar ko arī saņemt močus) tikai nākamajā dienā.
Pie bagāžas kontroles viens manāmi iereibis darbinieks apskata manu kameru un grasās to konfiscēt. “Man liekas, jūs varētu būt spiegi,” ar pretīgu smaidu viņš paziņo un piebilst - “Sauksim KGB?” uz ko es pasmaidu, saprotot, ko viņš cenšas panākt - “Sauksim - vienīgi nezinu, vai viņi būs priecīgi mērot tālu ceļu, lai paskatītos tūristu bildes.” Negribīgi viņš pēc mirkļa atdod kameru, ko ātri nolieku dziļi somā.
Pēc pulksten desmitiem mūs palaiž brīvībā. Uzceļam telti turpat netālu, lai sagaidītu rītu un visbeidzot tiktu prom no šīs nesakārtotās birokrātiskās sistēmas un atpakaļ uz ceļa.
