Ceļā dodamies kārtīgi izgulējušies. Un arī laiks tikmēr ārā jau ir kārtīgi iesilis. Ārā ir līdzīgi karsts, kā pirms nedēļas ceļā no Deli līdz kalniem, kādi +30 grādi un spoža saule. Debesīs nav neviena mākoņa. Mūsu nākamais lielais galamērķis ir Indijas rietumu štata Rajasthan galvaspilsēta Jaipur jeb Džaipūra. Skatoties kartē, saprotam, ka uz turieni tikt ir iespējams arī pa to pašu lielceļu, pa kuru mēs sākām savu velobraucienu Indijā. Ja precīzāk, pa Asian Highway 1. Kā uzzinām vēlāk, tā ir viena no noslogotākajām valsts šosejām. Nē, paldies, mums pietika ar pirmo reizi. Meklēsim paralēli esošus un mazāk noslogotus ceļus.
Dienas plāns par 70 – 100 kilometru braucienu mainās pēc nobrauktiem aptuveni 35 kilometriem. Pamanījis skaistu dabas skatu, es braucu nost no asfalta uz zemes ceļu. Nofotografēju Latvijai līdzīgās pļavas un braucu atpakaļ. Bet netieku vairs pat īsti līdz šosejai. Ir krakšķis.
Tas pats nepatīkamais, kā pirms aptuveni nedēļas, un mans ritenis nebrauc vairs ne īsti uz uz priekšu, ne atpakaļ.
Skatos, kas vainas. Ir noticis tieši tas pats, kas iepriekš. Ir izlūzis spieķis un aploce ir pilnīgi saliekta.
Tikai šoreiz ceļmalā, vismaz desmit kilometru attālumā no tuvākajām pilsētām un iespējām atrast kādu meistaru, kas var palīdzēt. Māju tālāk esošajiem Unai un Viesturam, lai brauc atpakaļ.
Skatos pāri ceļam un redzu benzīntanku. Cerības stariņš iemirdzas. Stumjos pāri ceļam. Atstutēju savu braucamo jeb šobrīd - stumjamo pret stabu un eju pie darbiniekiem. Sirmais vīrs angliski nerunā, taču meitene saprot, kas par ķibeli ir notikusi, ņem telefonu un zvana kādam. Vēl brīdis un es dzirdu pilnīgi negaidīto: “Pēc piecām minūtēm būs klāt meistars, kurš varēs palīdzēt.” Eju atpakaļ pie velosipēda, pie Unas un Viestura, un sāku ņemt nost visas somas. Noņemam arī riteni. Tikmēr atbraucis arī meistars. Vēlāk gan izrādās, ka auto mazgātājs, taču galvenais ir tas, ka viņš var palīdzēt. Apskatām riteni.
Un puisis saka: “Sēdies uz motocikla! Brauksim uz servisu!”. Vēl pēc minūtes, vējam pūšot sejā, jau traucamies pa lielceļu virzienā uz Chandigarh.
Tik sen nebiju sēdējis uz motocikla, ka neatrodu, kur īsti likt kājas. Sākotnēji spēju vien domāt par to, kā noturēties uz sēdekļa, vienā rokā turot riteni, bet brīdī, kad manas kājas jau ir pamatīgi nogurušas, mēs stājamies pie kādas koka būdiņas ceļmalā. No apkārt sakārtajām velosipēdu daļām var saprast, ka te ir veloserviss. Indijas standarta veloserviss. Te uzturamies neilgi, jo izrādās, ka puišiem nav vajadzīgo instrumentu, lai pilnībā izjauktu manu riteni.
Mans palīgs neapjūk, un mēs braucam tālāk.
Palīdzību atrodam pēc aptuveni 10 kilometriem, kādā mazā pilsētiņā. Meistars ķeras klāt uzreiz un pēc pusstundas viss jau atkal ir kārtībā. Varam braukt atpakaļ. Man beigusies skaidrā nauda, tāpēc piebraucam vēl pie bankomāta, kur es neveiksmīgi mēģinu izņemt naudu. Mēģinu pie blakus bankomāta un arī nesanāk. Tiek parādīts kļūdas paziņojums bez jebkāda paskaidrojuma. Neko darīt. Unai vai Viesturam vēl noteikti ir skaidrā nauda, būs ko atdot par mana riteņa remontu iztērēto.
Liekot riteni atpakaļ, atklājas vēl kāda problēma. Braukt var, taču pedāļi ir jāgriež visu laiku.
Ja negriežu, tie griežas paši par sevi un rauj ķēdi ne tā, kā vajag. Galvenais, ka var braukt. Tuvojas saulrieta laiks un mēs nezinām, ko darīt. Gandrīz vai jādomā par nakšņošanu pie benzīntanka, taču tad atceramies rīta sarunu ar puišiem, pametot Chandigarh dzīvokli. Viņi visi, kā izrādījās, ir no pilsētas Patiala. No rīta šo pilsētu mēs pieminējām tikai kā pilsētu, kurai plānojam braukt cauri, taču šobrīd tā ir tieši sasniedzamā attālumā, ja negribam braukt nakts melnumā. Un šajā pilsētā mums tika solītas naktsmājas pie ģimenes draugiem, kas tagad būtu tieši laikā. Sazvanāmies, pastāstu par ceļā notikušo ķibeli, un pēc brīža sākam braukt uz pilsētu. Ja arī neviens mūs nevarēs pieņemt, gan jau paši kaut ko izdomāsim.
Bet viss ir kārtībā. Tumsā esam pilsētas nomalē, piestājuši benzīntankā, un pa telefonu mēģinu saprast, kur mums ir jābrauc tālāk jeb kur ir tā vieta, kur mūs sagaidīs kāds draugu draugs, kurš aizvedīs tālāk. Visu apgrūtina tas, ka adreses viņiem ir ļoti nosacītas. Adrese parasti beidzas nevis ar ielas numuru, bet gan ar "pretī benzīntankam", "netālu no autoostas" vai "viesnīcas Gujarat Plaza pretējā ielas pusē". Protams, ir labi, ja tu zini, kur ir tāda viesnīca vai autoosta, taču citādāk vajadzīgo atrast var būt ļoti grūti. Beigu beigās sarunājam, ka varam ar mūsu sagaidītājiem tikties pie kādas universitātes, kuru mūsu GPS atrod un uzrāda tikai divu kilometru attālumā.
Braucam un nonākam uz knapi apgaismota un bedraina ceļa. Mans telefons zvana. Paceļu un pasaku, ka mēs vēl braucam, būsim pēc 5-10 minūtēm. Tāpat turpinot kratīties tālāk, lieku telefonu nost, un tas jau atkal zvana. Kāds nezināms numurs. Nesaprotu, kas zvana, taču saprotu, ka varētu būt mūsu sagaidītājs. Saku to pašu, ko pirms brīža. Pēc pāris minūtēm telefons atkal zvana.
“Āaaaa, nu pagaidiet! Es nevaru te kratīties un braukt.”, nodomāju pie sevis un uz zvanu neatbildu. Līdz nonākam galā telefons zvana vēl vairākas reizes un no dažādiem numuriem, bet es vairs neliekos ne zinis.
Sarunātajā vietā mūs gaida divi puiši uz motorollera. Viņi brauks pa priekšu, bet mēs sekosim. Ielas arī te ir tikpat tumšas. Un man jau atkal zvana telefons. Nereaģēju. Zvana vēl. Nereaģēju. Desmit minūtes vēlāk mēs piestājam pie lielas privātmājas. Vārti tiek atvērti, mēs stumjamies iekšā, bet puiši aizbrauc.
Oho, kur mēs esam nonākuši? Sirms kungs, mājas saimnieks, mums parāda, kur nolikt velosipēdus, un aicina iekšā.
Līdz ko esam iekšā mums tiek jautāts: “Jūs ēdīsiet veģetāru vai neveģetāru ēdienu? Sakiet droši! Viss ir pieejams.” Pasakām, ka labprāt ēstu kaut ko neveģetāru.
Mūsu teiktais tiek nodos tālāk mājkalpotājām, un mēs tiekam tālāk – istabā.
Plašajā telpā, kas izskatās kā viesistaba, ir pieci cilvēki. Mājas saimnieks ar sievu un dēlu sēž vienā pusē – sieva uz dīvāna, bet vīrs ar dēlu krēslos stikla galdiņa galā. Tālāk, turpinot apli – mēs uz dīvāna, bet viņu radinieku pāris tālāk uz blakus esošajiem krēsliem. Mājas saimnieki neko nejautā, bet sarunu uzreiz sāk otra sieviete. Pastāstām, kas mēs esam, un ko darām Indijā. Mūsu plāns sākotnēji netiek saprasts un sieviete pārjautā, ar kādu tieši transportu mēs pārvietojamies un vai esam rezervējuši viesnīcas un biļetes visam savam ceļam. Nē, nē, mēs braucam ar velosipēdiem nevis ar vilcienu vai autobusu, bet naktsmītnes meklējam, jau esot ceļā.
Oi, oi, oi! Tiekam piekodināti būt uzmanīgi, jo Indija ir ļoti bīstama valsts.
Sarunas gaitā uzzinām, ka sieviete ar savu vīru dzīvo tepat blakus mājā, bet par mājas saimniekiem viņa pasaka vien to, ka viņi ir ļoti labi cilvēki, kuriem var uzticēties.
Drīz pēc tam mums tiek parādīta mūsu istaba.
Nomazgājamies. Katrs savā vannasistabā. Un atgriežamies viesistabā. Abas sievietes ir prom.
Saimnieks pasēž un aiziet, bet otrs sirmais vīrs ar turbānu joprojām lasa avīzi. Pēkšņi sarunu sāk jaunais puisis. Pārsteidzot mūs un pastāstot dažādus faktus par Latviju. Esot izlasījis internetā pirms brīža. Kā pats mums pastāsta, tēva klātbūtnē viņš nedrīkst runāt un jautāt to, ko grib. Un vispār labāk esot nerunāt. Savukārt, ja runā, tad jābūt uzmanīgam par to, kas tiek teikts. Puisis studē politiku, jo tā ir noteikuši vecāki, bet nākotnē viņš būs politiķis tāpat kā tēvs. Nekur tālāk no mājām doties viņš nevar. Ja nu vienīgi ar miesassargiem. Līdz ar to par pasauli un arī pārējo Indiju zina tikai tik daudz, cik lasa internetā. Secinot pēc tā, ko un kā viņš runā šobrīd un vēlāk vakara gaitā, var saprast, ka tas viņu ietekmējis ne tajā labākajā veidā.
Maigi sakot, viņš izklausās dīvains.
Pēc brīža mums tiek atnestas divas kastes ar zivi un dažādas mērcītes. Kā redzams, tas ir ēdiens no kāda ātrās ēdināšanas restorāna. Ēdam gardu muti un vienlaicīgi domājam: “Šīs ir mūsu vakariņas vai arī būs kaut kas vēl? Viņi tā kā runāja par vistu un rīsiem.” Kad kastes ir jau gandrīz tukšas, bet mūsu vēderi pilni, tiekam aicināti pie uzklāta galda. Tātad vakariņas būs tikai tagad. Huh. Nevar jau arī tagad atteikt, kad mums speciāli gatavotais ēdiens ir gatavs. Turklāt, gatavots tā, lai ir mazāk ass. “Es pieliku tikai nedaudz zaļo čili”, piebilst runātīgā kundze, kas bija pārraudzījusi mūsu ēdiena gatavošanu. Huh, čili, nu labi. Pēc gardajām un, tomēr, asajām vakariņām atbildam, ko gribam brokastīs, un paēduši dodamies gulēt. Nu jau kā ģimenes draugi. Ja gribam, varam palikt vēl kādu dienu.
...
Mēs gribam braukt tālāk. Tāpēc paēdam brokastis, pasakām paldies par laipno uzņemšanu un taisāmies ceļā. Kamēr mēs ar Unu pakojam somas, Viesturs tiek pasaukts lejā. Visi saime grib paskatīties, kāds būs mūsu tālākais maršruts. Salikām to tikai no paša rīta, pirms brokastīm, lai ir ko parādīt.
Un ir tā vērts, jo pēc atrādīšanas saņemam noderīgus ieteikumus, kā vēl labāk braukt uz Jaipur.
Visi kopīgi vēl nofotografējamies, un mēs braucam tālāk.
Apkārtējā vide šodien ir ļoti līdzīga tai, kuru redzējām visu vakardienu. Visapkārt plašas un nebeidzamas lauksaimniecības zemes, par kurām spriežu: “Tātad no šejienes Indija tiek pabarota.” Garām aizbrauc pa retai automašīnai un motociklam.
Beidzot patiešām sajūtamies tā it kā būtu pametuši pilsētu un iebraukuši laukos.
Krietns laiks līdz tam pagājis. Taču, beigu beigās arī šīs dienas brauciens izrādās īss. Pēcpusdienā, ceļa malā pamanījuši viesnīcu, stājamies, lai paēstu pusdienas tās restorānā. Kā pierādījies, skaists restorāns nebūt nenozīmē arī augstas cenas. Tāpat tas izrādās šoreiz. Ēdiens ir lēts un garšīgs, bet cena tāda pat kā vienkāršā ceļmalas ēstuvē. Pusdienu laikā Una saprot, ka tālāk braukt vairs nevar. Šķiet, ka vakardienas ēdiens ir bijis par asu viņas vēderam, un tagad tas ir sācis streikot. Uzzinu, cik maksā numuriņš šai pat viesnīcā, un mēs nolemjam palikt tepat.
Una liekas gulēt, bet mēs ar Viesturu ejam uz tuvējo pilsētu. Man vajag bankomātu un gribam atrast arī kādu velosipēdu veikalu. Gājiens līdz pilsētai ir īss. Jāiet pa smilšainu ceļmalu. Un arī pati pilsēta ir gandrīz vai tikai viena vienīga māju rinda gar ceļa abām malām aptuveni kilometra garumā. Tomēr, atrodam te gan bankomātu, gan arī pāris velo veikalus. Pastāstām vienā no veikaliem, ko mums vajag, un
saimnieks saka: “Tūlīt būs.” Meistars no tā pat veikala lec motociklā un laiž pakaļ vajadzīgā izmēra ritenim, bet mēs paliekam dzert tēju ar saimnieku.
Interesanti, ka tagad viņš sāk runāt krietni labākā angļu valodā, lai arī iepriekš varēja pateikt vien pāris frāzes. Uzzinām, ka jauns velosipēds, populārākais zīmols ir vietējais "Hero", te maksā aptuveni 3000 rūpijas jeb aptuveni 40 eiro. Turklāt, tam ir gan abi dubļusargi, gan izturīgs bagāžnieks un kājiņa, gan arī kārtīga atslēga. Ļoti labs komplekts. Kā saka Viesturs: ”Kad mans ritenis salūzīs, es sev nopirkšu Indijas "Hero".”
Pēc laika mums tiek piedāvāts pa vēl vienai tējai, un drīz ir klāt arī vajadzīgais ritenis. Kopā ar zobratu tas mums izmaksā 370 rūpijas. Būs tagad rezerves variants nākamajai reizei, kad atkal nobeigsies mans pakaļējais ritenis. Bankomātā izņemu naudu, iepērkamies un varam iet uz viesnīcu.
...
Paēdam kārtīgas brokastis, tādas kā mums gribas – daudz pārslas ar pienu, banānus un cepumus, un braucam. Lauksaimniecības zemes visapkārt mūs nepamet arī šodien. Cilvēku un transporta līdzekļu uz ceļa ir palicis vēl mazāk, taču ceļi joprojām turpina būt tikpat nemainīgi labi. Ceļmalās vairs neredz arī pirms tam ierastās ēstuves un veikaliņus, un tas ļauj vēl jo vairāk sajusties kā izbraukušiem ārpus pilsētas. Ēstuvju nav, tāpēc dienas laikā pārtiekam tikai no cepumiem un augļiem. Ja neskaita tās dažas patiešām sīkās ēstuves, kur mēs baidāmies iet iekšā, citu variantu šodien nemaz nav.
Tomēr, tas netraucē mums līdzenumos kārtīgi ieskrieties un beigu beigās pirmo reizi šajā braucienā nomīt vairāk nekā 100 kilometrus. Pēc 110 kilometriem attopamies necaurbraucamā un pilnīgi stāvošā sastrēgumā pilsētā Hisar. Labi, ka nekur tālu mums te šobrīd nemaz nav jābrauc. Ceļa pauzēs internetā jau esam atraduši kādu populāru restorānu, kas, kā izrādās, ir tepat vien pilsētas sākumā. Ēst, ēst, ēst, šobrīd gribas tikai to. Restorānā priekšpusē saslēdzam savus braucamos un ejam iekšā. Angliski te nerunā gandrīz nemaz, taču, ēdienkarte ir angļu valodā un pie vakariņām, ceptiem rīsiem ar vistu, maizēm un tomātu zupiņas veidā, tiekam.
Porcijas ir tik milzīgas, cik mūsu ēstgriba šajā vakarā.
Beigās jau liekas, ka varētu būt arī mazāk. Paēdam kārtīgi. Lai arī esam jau atraduši arī iespējamo variantu šīs dienas nakšņošanai, pajautāju cenu arī šajā viesnīcā, kuras restorānā esam paēduši. Pavisam vienkāršais restorāns liek domāt par to, ka cena noteikti nebūs pārāk augsta, bet izrādās pilnīgs kosmoss – aptuveni 150 eiro? 150 eiro??? Par to, taču, šeit var arī mēnesi dzīvot un ēst. Sastrēgums ārā nekur nav pazudis. Stumjam velosipēdus pa trotuāru. 15 minūtes vēlāk esam jau noskatītajā viesnīcā.
Nedaudz nokaulējam cenu, un beigās par skaistu istabu klusā centra ielā samaksājam aptuveni 10 eiro. Turklāt, te visi runā angliski un ir ieinteresēti gan palīdzēt, gan arī vienkārši parunāties.
Pirmajā stāvā te ir arī "WiFi" bezvadu internets. Oho! Šos maģiskos burtus te redzam pirmo reizi visas Indijas ceļojuma laikā. Vakarā izmantoju šo ekstru, lai uztaisītu rezerves kopiju ar telefonu fotografētajām bildēm.
Savukārt, skatoties kartē, secinām, ka trīs dienās esam šķērsojuši Punjab un Haryana štatus, bet rīt iebrauksim tuksnešainajā Rajasthan.
