“Jūs esat tādi paši kā pārējie”, dzirdot mūsu ceļa stāstu un nākotnes plānus, saka "Couchsurfing" iepazītais vīrs.
Aiziet prom no darba, brauc uz Indiju uz vairākiem mēnešiem un plāno savu ceļojumu turpināt arī pēc tam. To pašu man ir stāstījuši arī visie pārējie, kam es esmu palīdzējis ar naktsmājām”, turpina mūsu namatēvs.
Izmantojot iespēju ietaupīt naudu par naktsmītni, pie reizes iepazīstot indiešu kultūru, Šimlā esam indiešu ģimenē. Jau pirmajā dienā sarunājam, ka paliksim te divas dienas, lai pirmajā vakarā bez steigas vienkārši apskatītu tuvāko apkārtni, bet otrajā dienā izietu arī garākā pastaigā. Konkrēta plāna tālākajai kustībai mums vēl nav, un nu būtu laiks to izdomāt. Mūsu galvās ir divi varianti – braukt tālāk kalnos vai arī jau braukt lejā un turpināt ceļu pa Indijas rietumu daļu, pāri tuksnešainajam Rajasthanas štatam.
Piecu cilvēku ģimene dzīvo nelielā trīsistabu dzīvoklī, vietā, kur no augšas pārskatāma visa pilsēta. Ienākot iekšā pa durvīm, nonākam pirmajā. Nelielajā istabā ir pāris krēsli un gulta. Šai pašā istabā ģimene kopā ēd brokastis un vakariņas. Uz grīdas tad tiek izrullēts paklājs, uz tā tiek salikti ēdieni, un visi sēžas virsū. Basām kājām vai ar zeķēm, tāpat vien uz paklāja. Pusdienas tēvs un māte neēd, bet bērni to izdara paši skolā vai mājās. Citā istabā ir liela gulta, drēbju skapis un kumode. Te, kā izskatās, guļ vecāki un, iespējams, kāds no bērniem. Abas dienas šī istaba tiek atstāta mums trim. Trešā un pēdējā istaba savukārt tiek izmantota kā noliktava un drēbju mazgāšanas istaba. Dzīvoklī vēl ir vannasistaba, kas apvienota ar tualeti, un virtuve. Viss ir vienkāršs, bet tīrs.
Vakara īsajā pastaigā aizejam arī uz ģimenes veikaliņu, kurš atrodas tikai pāris ielas tālāk. Bet vakarā mūs gaida indiešu vakariņas mājās.
Vakariņas te tiek ēstas krietni vēlāk nekā pierasts Latvijā, ap desmitiem vakarā.
Ap to laiku, kad, esot ceļā, mēs parasti jau vairākas stundas gulējām. Palīdzam uz zemes izklāt paklāju, tiek atnests ēdiens un mēs tiekam aicināti sēsties kopā ar ģimenes galvu. Vidū stāv kalns ar pankūkām līdzīgām maizēm – čapati, un bļoda ar zupai ļoti līdzīgu sautētu ēdienu. Bet tā nav zupa, tie ir apcepti un pannā sautēti dārzeņi.
Mums katram ir pa šķīvim un vienai mazai bļodiņai tajā. Visi trauki ir no metāla. Bļodiņā tiek ielieta šī “zupiņa”.
Ņemam kreisajā rokā čapati, ar labo roku noplēšam gabaliņu un ar to iesmeļam ēdienu.
Ēdiens ir ļoti ass. Ieēst to varam tikai mēs ar Viesturu un arī tad, ja dzeram klāt krietnu daudzumu ūdens. Citādi tas mūsu vēderiem vēl ir par grūtu. Pamēģinām vēl šo to no vēlāk piedāvātā un secinām, ka paies kāds laiks, kamēr mēs pie tā pieradīsim. Namatēvs gan pats arī pamāca, ka, piemēram, zaļais čili jāēd tā, lai tas nepieskaras pie mēles. Citādāk arī viņam tas esot daudz par asu.
Pārējā ģimene ēd vēlāk, kad mēs jau dodamies gulēt.
Ap pieciem no rīta kādam otrajā istabā skan modinātājs.
Vēlāk, ejot uz tualeti, redzu, ka mājinieki jau ir augšā un kopīgi ēd. Mēs ceļamies pēc septiņiem, bet ārā ejam nedaudz pēc tā, kad aiziet bērni. Viņi uz skolu brauc ar vecāku apmaksātu skolas autobusu, tāpat kā tas te notiek arī citur Indijā. Jau vakarā, pētot līdzi paņemto ceļvedi, bijām izdomājuši, ka šodien ar autobusu brauksim kalnos, lai tur nedaudz pastaigātos un vakarā brauktu atpakaļ. Un tā arī šorīt darām. Izdzeram rīta tēju ar pienu un taisāmies ceļā.
Piecdesmit kilometrus garais brauciens izrādās vairāk nekā divas stundas garš. Pieskaitām vēl klāt atpakaļceļa laiku un laiku, kuru pavadām, stāvot rindā autoostā, un diena sāk likties gaužām īsa. Autoostas rinda šķiet pilnīgi nebeidzama. Lai arī priekšā ir tikai kādi desmit cilvēki, te visu laiku klāt no malām pienāk jauni un jauni cilvēki. Visiem ir kaut kas steidzams jautājams vai ātrāk par citiem vajadzīga biļete.
Šādu rindu sistēmu redzam ne pirmo reizi un Deli jau iemācījāmies par sevi pastāvēt, taču, lai vai kā, šeit nekas uz priekšu nevirzās.
Cilvēku ir pārāk daudz. Līdz, nesagaidot savu kārtu, no apkārtējiem uzzinām, kur stāv mums vajadzīgais autobuss. Savukārt biļete tam ir nopērkama autobusā. Perfekti!
Uzzinu, cik ilgi autobuss vēl stāvēs, un aizskrienu uz veikaliņu pēc ūdens un vafelēm. Esmu atpakaļ un drīz vien kratīšanās var sākties. Pārsteidzoši, ka uz līkumotā kalnu serpentīna šoferis taurē krietni mazāk, nekā vairākums to dara pilsētā. Kaut arī te tas būtu loģiski, lai aiz līkuma esošos pabrīdinātu par savu tuvošanos. Tas gan nebūt netraucē mūsu šoferim līkumos traukties pa pretējo ceļa pusi. Braucot augšup, par to neiespringstam, taču, braucot lejā un visu laiku esot ne vairāk kā metra attālumā no kraujas, pa logu ārā skatāmies daudz mazāk. Saule noriet, bet mēs vēl lidojam lejā. Līdz tālāk vairs nekā. Esam nonākuši kādā ciemā, ārā piķa melna tumsa, un, kā saprotams, mums ir jāmaina autobuss. Sekojam cilvēku pūlim un iespiežamies jaunajā autobusā. Te kratīšanās un lidošana pretī katram no nākamajiem līkumiem turpinās jaunā līmenī, stāvot kājās un mēģinot nenomaukties garšļaukus. Jā, bet laiku starp abiem šiem "Formula 1" cienīgajiem braucieniem mēs izmantojām, lai, izbaudot klusumu un mieru, pastaigātos pa kalnu takām. Ir daudz aukstāks, nekā mēs esam domājuši, noskatīto virsotni neatrodam, taču skuju koku mežā atrodam ko daudz interesantāku – kokosriekstu. Uz vietas ar nazi to sadalām un apēdam.
Šimlā ir auksti. Tagad vakarā to saprotam vēl labāk. Kaut arī iepriekš dienā ēnā jutām, ka karsts te nav, bet augstāk kalnos džemperī bija auksti arī dienas vidus saulē, taču tagad ir vēl aukstāks.
Nav jau brīnums, ka pēc mēneša te gaidāms sniegs.
Pienāk nākamā diena, bet mēs vēl nekur nebraucam. Esam izdomājuši, ka paliksim te vēl dažas dienas. Vēl ir ko apskatīties un mēs ar Unu esam apslimuši, šņaukājamies un mums abiem sāp kakls. Līdz beigu beigās visas trīs nākamās dienas nodzīvojam viesnīcā, dienās pastaigājoties pa tuvējo apkārtni, bet pārējā laikā atpūšoties. Neesam arī vēl tik gatavi, lai brauktu augstāk kalnos.
