Šī aina mani aizrāva un sajūsmināja pat vairāk nekā visa Ķīnas garā mūra čūska, - satupuši kā zvirbulēni uz kāpnēm, pie plauktiem, mazie ķīnieši šķirsta un lasa grāmatas. Un tas viss notiek nevis lielā daudzmiljonu ēkas pēdējā stāvā speciālā bērnu istabā, kā pie mums, bet jebkurā Pekinas grāmatnīcā, kurā vien ir kas krāsains un dabūnams bērniem.
Tā dara arī pusaudži un pieaugušie, paņemot grāmatu turpat no plaukta un noliekot atpakaļ, kad tā ir palasīta.
Un neviens viņus nedzen ārā, neviens neaizrāda un nav pat nevienas brīdinošas zīmes ar sarkanu, ka sākt lasīt drīkst tikai tad, kad grāmata ir nopirkta.
Un vai tad pie jums tā nedrīkst? Brīnās ķīnieši. Un tad man jāsaka, ka pie mums uzņēmēji grāmatas lielākoties pat ietin celofāna plēvēs, lai tikai pēc tam, kad grāmatnieku bizness ir nokārtots, var uzzināt, cik draņķīgi raksta tikko iegādātais it kā rakstnieks.
Turklāt grāmatas Ķīnā ir lētum lētās. Diezgan bieza, glancēta un krāsaina grāmata par trīs sivēniem un vilku maksā aptuveni divus eiro, bet jau pavisam treknās bilžainās bērnu enciklopēdijas – ap pieciem eiro, un grāmatu izvēle ir ar varen varenu Ķīnas vērienu.
Goda vietā gan visās grāmatnīcās, kad viesojos, ir tikko iznākusī esošā Ķīnas prezidenta un komunistiskās partijas bosa Sji Dzjiņpina biogrāfiskā sāga baltos glancētos vākos ar viņa portretu. Šķiet, ļoti, ļoti vērtīga, jo stāsts par šo grāmatu televīzijas ziņu izlaidumā bija tik izvērsts, ka es tā laikā paguvu apēst vakariņās gan zupu ar olu un tomātiem, gan nūdeles ar cūkgaļas gabaliņiem.
Zināms, ka ķīnieši ir ļoti veikli sporta veidos, kur jāsit kaut kas pāri tīklam, piemēram, galda tenisā, badmintonā, arī volejbolā, taču, izrādās, ir vēl viena spēle, par kuru līdz šim neko nebiju dzirdējis, un kuru ķīnieši ne mazāk veikli spēlē Pekinas parkos. Tiesa, bez tīkla, bet ar īpaši izgatavotu volānu no zosu spalvām, un sit to nevis ar raketi vai kādu cita veida priekšmetu, bet ar kājām. Saucas Jianzi (Ķjanci), un princips gluži kā badmintonā, - neļaut volānam nokrist uz zemes.
Parku versijā gan punktus neskaita un svarīgākais ir stils, un pati augstākā pilotāža, izrādās, ir volānu atsist ar papēdi pāri savai mugurai, un viņiem pat tas sanāk.
Taču ķīnieši spēlē ne to vien, vakaros uz ielām vecākie vīri ar plikiem vēderiem sit kārtis, dāmas grabina madžongu, un vēl ir ķīniešu šahs (Xiang qi) ar kartona galdiņu un 32 koka apļiem figūru vietā. Izšķirošajos brīžos ap to sanāk viss kvartāls, un tad līdzās pašai spēlei sākas skaļa un azartiska padomu kauja, kurā arī neviens negrib padoties.
Taču visvairāk mani pārsteidza kāds Pekinas autostāvvietas apsargs, kuru pamanīju kādu dienu rīta rosmes vietā ar raketi sitam tenisa bumbiņu. Dīvainākais, ka ne pret sienu un arī ne partnerim, un pirmajā brīdī man jau likās, ka rādās. Viņš sit, un bumbiņa nāk atpakaļ, un viņš sit atkal. Iespējams, kāda tehnoloģija? Es vēl padomāju.
Taču atbilde bija daudz vienkāršāka. Bumbiņa, izrādījās, ir iesieta gumijas auklā, kas savukārt piestiprināta pie kanalizācijas lūkas vāka. Un tenisa treniņš var sākties.
Uzslavēju vīru par šādu "know how", taču vēlāk izrādījās, ka gumijā iesietas tenisa bumbas arī ir daļa no ķīniešu sporta pasaules.
