«Berberiem pa pēdām. Maroka»: Baudot jūras delikateses un nakšņojot tuksnesī

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Maroka ir viena no Ziemeļāfrikas vizītkartēm, kur cilvēku likteņi krustojušies jau gadu tūkstošiem. Iepazīt zemi, kur sastopas austrumi un rietumi, devās Sandra Kropa, lai sešu raidījumu ciklā radītu ieskatu par šo zemi. Otrajā sērijā ceļojums turpinās Esakuiras zivju tirgū, nomadu telšu apmetnē un ceļā pāri tuksnesim kamieļa mugurā.

Atlantijas okeāna krastā jau gadsimtiem ilgi slejas lielākas un mazākas pilsētas, kuru vidū īpaši izceļas Esakuira. Tā atrodas piekrastē, parasti ir vējaina, un savu slavu iemantojusi gan kā mākslinieku pulcēšanās vieta, gan zvejnieku paradīze.

Piekrastes zvejnieku ikdiena

Kad zvejnieki atgriežas no jūras, ostā sākas ierastā ikdienas kņada. Viens izceļ lomu, cits šķetina tīklus un gatavojas nākamajai zvejai, bet vēl kāds rūpīgi iekārtojas, lai turpmākās stundas tīrītu un tirgotu zivis.

Marokas krasta līnija ir vairāk nekā trīs tūkstošus kilometru gara, tāpēc piekrastes pilsētās pašsaprotami ir pirkt zivis nevis veikalos, bet gan turpat Atlantijas okeāna krastā. Ne visi zvejnieki tās paši arī tirgo. Daudzi tās tikai izceļ krastā, iztīra un nodod tālākiem uzpircējiem.

Vietējie pastāsta, ka atšķirt svaigu zivi var, aplūkojot tās acis, ja tās ir dzidras, tad zivs vēl nav veca. Savukārt, ja žaunas ir sākušas iekrāsoties tumši sarkanā krāsā, arī tas nozīmē, ka zivs tirgū jau ir vairāk nekā vienu dienu.

Tirgus dzīve un bagātības

Tirgū nopērkamās zivis atšķiras gan izmēra un krāsas ziņā, gan arī nākušas no ļoti atšķirīgām zemūdens vietām, taču cenas nav augstas. Piemēram, kilograms kalmāru maksā apmēram četrus eiro. Tikai nedaudz dārgākas ir garneles, krabji, omāri.

"Visvairāk darba ir dienās, kad ir labs laiks un tirgū apgrozās daudz cilvēku. Te nāk gan vietējie, gan ārzemnieki," stāsta zivju tīrītājs Hasams. "Tā nu es te vadu savas dienas. Man pat te ir savs kaķis."

Ostas pašā malā, pavisam necilā vietā uz karstām oglēm cep visu tirgū atrodamo produkciju. Sardīņu, kalmāru, krabju un garneļu smarža te sajaucas ar citronu aromātu, un garšas buķete solās būt tik ļoti vasarīga un okeāna piekrastei atbilstoša.

Kamieļa mugurā

Kamieļi ir dzīvnieki, kuri jau gadu tūkstošiem likti lietā gan kravu, gan cilvēku pārnešanai, tāpēc iemantojuši sev iesauku - tuksneša kuģi. Lai iepazītu tuksnesi naktī, izlemjam pārnakšņot Sahāras kāpās.

Pārvietoties uz kamieļa nav nemaz tik sarežģīti. Kad pierod pie dzīvnieka gaitas, tad katrs viņa solis liekas rāms un prognozējams. Vēl mierīgāku padara tas, ka tuksnesī ir ziema, laiks, kad vairums šejienes iemītnieku ir paslēpušies siltākās vietās un nevar izbiedēt kamieli.

Ja apstājas viens kamielis, apstājas visa karavāna. Jaunākajam ir septiņi gadi un tam vēl aug zobi, tāpēc muti sedz uzpurnis. Kamieļu audzētājs Mustafa Ulfakirs pasakaidro, ka kamieļi dzīvojot 35 gadus un ir veģetārieši. Kad kamieļi sēž, tie īpatnēji saloka kājas. Mustafa skaidro, ka tie uz tām atbalstās, ne tikai lai būtu stabili un ērti, bet arī lai pasargātu savu vēderu no karstām smiltīm. Kamieļi spēj tuksneša smiltīs uz savām mugurām nest vairāk nekā 200 kilogramus, mēnešiem iztikt bez ūdens un pārtikas, taču vienlaikus 10 minūtēs spēj izdzert vairāk nekā 100 litrus ūdens.

Kamieļu audzētājs stāsta, ka kamieļi nekad neatpūšas: "Dziļā miegā viņi nekad neguļ. Viņi atpūšoties visu laiku atgremo to, kas ir viņu kuņģī."

Nakts nomadu apmetnē

Kad saule riet, tuksnesī ne tikai ātri kļūst tumšs, bet arī tikpat ātri paliek auksts. Drīz ierodamies mazā berberu apmetnē."Teltis ir nomadu mājas, tā te ļaudis dzīvoja jau sen," stāsta Mustafa.  Nomadi, kas dzīvo pie Marokas – Alžīrijas robežas, pazīstami tieši ar šādām dzīvesvietām.

Vakaros ugunskurs kļūst par centrālo vietu visā apmetnē. Mustafa paskaidro, ka zvaignes ir nomadu GPS. "Ir vienkārši jāatrod spožākā zvaigzne," metodi apraksta Mustafa. "Ja sanāk apmaldīties, tad vienkārši jāseko vienai, otrai, trešai un tad jau tālāk ceļš aizved."

Ceļojot pa tuksnesi, nevar nepamanīt šejienes galvassegas. Uz jautājumu, kā veido šejienes turbānus, Mustafa atbild ar paraugdemonstrējumu. Tā nu vairāk nekā 10 metrus garais auduma gabals tiek izritināts un sasiets.

Nakts tiek pavadīta zem segu kārtām, tāpēc no rīta nosalis ir tikai deguns. Jaunajai darba dienai ir gatavi  arī mūsu kamieļi. Tālāk viņi mūs aizved uz ciematu tuksneša malā.

Senpilsēta, kas pārtapusi kino ciematā

Aidbenhadū ciematā agrāk dzīvoja simtiem cilvēku. Kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, kad te uzcēla tiltu un sāka intensīvi filmēt filmas, daudzi ir pārcēlušies uz dzīvi otrpus upei. Vecās mājas jau agrāk vilināja sendienu ainavu medniekus, bet nu tās kļuvušas par vēl autentiskāku vidi, lai ceļotu pagātnē.

Ciematā joprojām dzīvo astoņas ģimenes, kas savā privātajā telpā filmu industrijas pārstāvjus neielaiž. Savukārt lielu daļa šejienes māju nu jau pamatīgi skāris laika zobs. Taču vislielāko ievērību šajā ciemā izpelnījies kāds ārēji necils laukums, kurā uzņemta filma "Gladiators".  Lai te uzbūvētu arēnu, kurā varētu satilpt 30 tūkstoši cilvēku,  neiztika arī bez vietējo palīdzības, kas lika lietā ierasto celtniecības tehniku un panāca, ka Marokas tuksneša pakāje izskatās gluži kā senā Roma.

Nākamajā sērijā izstaigāsim ciema šaurās ieliņas un klausīsimies stāstos par Holivudas zvaigžņu ikdienu Marokā. Bet Atlasa kalnu sniegu meklējumi aizvedīs pie kādas ģimenes, kurā dzīve rit neierasti šim gadsimtam. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti