Imants Frederiks Ozols: Šajās dienās ASV viceprezidents Džo Baidens ir tūrē Latvijā, Turcijā un arī Zviedrijā. Un viens no tematiem, kas tika pieteiks jau sen iepriekš, bija drošības sadarbība ar Zviedriju, kā arī Zviedrijas un NATO alianses sadarbība. Vai ir kas jauns attiecībā uz Zviedrijas pozīciju nepievienoties NATO aliansei?
Tobiass Bilstrems: Sākšu ar pirmo jūsu jautājuma daļu – jā. Protams, Zviedrija vēlas ciešāku sadarību ar NATO kā organizāciju. Vēl tikai šajā pavasarī – maijā – Zviedrijas parlaments pieņēma lēmumu, kas stājās spēkā 1.jūlijā. Tas ir NATO uzņemšanas līgums un ļauj NATO personālam, ievērojot zināmus nosacījumus, darboties Zviedrijas teritorijā. Un tā ir zīme notiekošajam.
Proti, Zviedrijas parlamentā ir plašs vairākums, kas vēlas, lai šīs saites kļūst ciešākas. Iemesls tam, protams, ir drošības situācija.
Tādējādi nonāku pie jūsu otrā jautājuma – ko varu teikt par drošības stāvokli? Manuprāt, redzams, ka pēdējo gadu laikā tas ir pasliktinājies. Daļēji tas saistīts ar Krievijas agresivitāti, kas parādījās nelegālā Krimas aneksijā, kā arī karā, kas tiek īstenots Austrumukrainā.
Starp citu, runājot par Krieviju, vai esat līdzīgi noskaņots kā Eiropas Savienība, piemēram, attiecībā uz sankciju politiku? Kā nekā lielām zviedru korporācijām ir plašas intereses Krievijā. Tādējādi tas nebūtu liels pārsteigums, ja Zviedrija, piemēram, vēlētos sankciju atcelšanu.
Jau kopš pirmās agresijas, kas bija Gruzijā 2008.gadā, pozīciju formulējušas vairākas Zviedrijas valdības. Un tā bijusi tāda, ka Krievija ir kļuvusi par iracionālu kaimiņu. Tas, protams, ir slikti.
Mēs visi vēlamies dialogu ar Krieviju. Tas ir milzīgs un svarīgs kaimiņš. Gan mums, gan Baltijas valstīm. Bet mēs nevaram pieņemt Krimas nelegālo aneksiju. Tāpat mēs nevaram pieņemt to, kas notiek Ukrainā. Ik dienas turpinās zemas intensitātes karš, kura kopējais upuru skaits jau ir tuvs desmit tūkstošiem cilvēku. Tam ir jābeidzas. Dialogs? Jā! Bet ne ar šādiem nosacījumiem.
Tas, ka Zviedrija nav NATO dalībvalsts, nozīmē arī to, ka uz Zviedriju īsti neattiecas arī līguma 5. pants, proti, ka uzbrukums vienai NATO valstij ir uzbrukums visām. Ko Zviedrija darītu, ja būtu drošības draudi jūsu Baltijas kaimiņvalstīm, piemēram, Latvijai. Vai nu tas būtu no Krievijas vai kāda cita?
Te, protams, jānodala temati: 5.pants un dalība NATO. Protams, ir jābūt NATO dalībvalstij, lai šis pants stātos spēkā. No otras puses, drošības doktrīna, ko ir pasludinājušas vairākas valdības vēl kopš 90.gadiem, atkārtoti pasvītro - ja kaimiņvalsts piedzīvotu militārus draudus, Zviedrija nepaliktu malā. Tāds ir šis formulējums. Un tas ir tas, kā šo stāvokli redz plašs Zviedrijas parlamenta vairākums. Un tas attiecas ne tikai uz Baltijas valstīm, bet visām mūsu kaimiņvalstīm ap mūsu kopīgo jūru.
Pieskaroties nesen piedzīvotajai krīzei, kuras pēcgarša vēl arvien jūtama, nevēlos jūs iemest jautājumā gluži nesagatavotu, bet, ja varat, atbildiet. Bija laiks, kad Zviedrijas finanšu ministrs, kā daždien mēdzām jokot, ir biežāk sastopams Latvijā nekā Stokholmā. Bet ārpus tā, ka divas lielas zviedru bankas varēja piedzīvot grūtības Latvijā, citādi īpaši liela sadarbība nav jūtama. Vai tas ir tāpēc, ka sabiedrībai par maz informācijas, vai tādēļ, ka patiesi vairāk nododamies dialogam ar Briseli un lielajiem varas centriem, un mazāk ar tiešajiem kaimiņiem?
Manuprāt, divpusējās attiecībās starp Baltijas valstīm un Zviedriju tādās jomās kā tirdzniecība, finanses un komercija ir diezgan ciešas. Un nav šaubu – to parāda skaitļi, ka Zviedrijas rūpniecības un uzņēmējdarbības sektoram ir visai lielas intereses Latvijā. Tas liek nemitīgi uzturēt politisko dialogu teju ikdienas līmenī.
Tomēr jāpalūkojas arī plašākā Ziemeļvalstu – Baltijas kontekstā. Un es patiesi uzskatu, ka starp mūsu astoņām valstīm, kas veido NB jeb Ziemeļvalstu-Baltijas grupu, varētu būt ciešāka sadarbība. Tostarp arī ar valstīm, kas atrodas tālāk no Baltijas jūras – kā Islande, Norvēģija un valstis, kas ir mums tuvas domāšanas veida un vērtības ziņā.
Turklāt valstīm ap Baltijas jūru ir kopīgs vēsturiskais mantojums. Un šādas kopīgas balss izmantošana Briselē ir nenovēršama.
Tomēr, atskatoties uz laiku, kad biju ministrs, redzams, ka citkārt Eiropas dienvidu un austrumu valstīm sadarbība sekmējusies labāk. Šajā ziņā mums ir, ko uzlabot.
Bēgļi kļuvuši par problēmu jautājumu šeit, lai gan skaitļi, protams, ne tuvu nelīdzinās tam, kas vērojams Zviedrijā. Mūsu gadījumā tie visbiežāk cenšas pamest valsti. Toties Zviedrija ir tieši viena no tām labklājības valstīm, kur bēgļi cenšas iekļūt. Arī bēgļu ģimene, ko uzņēma Lietuva koordinētajā programmā par bēgļu sadali no Itālijas un Grieķijas, šo valsti pametusi un devusies uz Zviedriju. Tāpat arī dažas ģimenes, tostarp tās, kuras pats esmu intervējis, tiklīdz var, dodas uz Zviedriju. Vai jūs šāds stāvoklis apmierina?
Laikā, kad biju ministrs, skaidri noteicu, ka nekomentēšu individuālus gadījumus. Un nesākšu to darīt arī tagad, kad vairs neesmu ministrs. Taču, ja apskata likumdošanu un politisko situāciju, tad jums taisnība. Mēs esam uzņēmuši visai ievērojamu bēgļu skaitu. 2015.gada rudenī sasniegts lielākais skaits kāds jebkad bijis – 160 tūkstoši cilvēku, kas lūdz patvērumu Zviedrijā.
Tas lika īstenot noteiktus pasākumus. Un jau atkal – plašs vairākums zviedru parlamentā atbalstīja robežapsardzības pastiprināšanu un vēlāk arī personu pārbaudes. Tie bija nepieciešami pasākumi, lai samazinātu Zviedrijas teritorijā iebraucošo patvēruma meklētāju skaitu. Taču plašākā kontekstā mums jāaplūko arī attiecības ar Turciju un līgums, kas panākts starp Eiropas Savienību un Turciju. Tas nepārprotami, radikāli samazinājis Egejas jūru šķērsojošo personu skaitu. Un tas atbalsojas tādās valstīs kā Zviedrija un Vācija.
Otrkārt, vēlos pieminēt debates, kas turpinās, par personu pārvietošanu. Tas paredzētu, ka, ierodoties vienā valstī, jūs var pārvietot uz kādu citu. Šīs debates turpinās mūsu parlamentā un tās notiek arī Eiropas Savienības parlamentā, kā arī notiek dalībvalstu starpā. Taču papildus sarunām par solidaritāti mums ir jārunā arī par to, kas notiek, kad patvērums tiek piešķirts. Kādas programmas tiek īstenotas attiecībā uz integrāciju un citiem jautājumiem. Un, kā jūs pareizi sakāt, starp 28 valstīm pastāv atšķirības. Par vienu mēs noteikti varam būt droši – nav vieglu un ātru risinājumu šai problēmai.
