(Pilna intervija ar Rolfi Šuti angļu valodā)
Globālos izaicinājumus var atrisināt, tikai paliekot ES
Šutes kungs, laipni lūgts mūsu raidījumā. Vien sešu mēnešu laikā bija divi lieli notikumi – referendums par Lielbritānijas izstāšanos un jauns prezidents ar ļoti svaigu skatījumu uz pasaules politiku – misters Tramps Baltajā namā. Kuram no šiem notikumiem būs lielāks iespaids uz Eiropu, kādu mēs to esam pazinuši?
R.Šute: Jūs minējāt tos divus notikumus, kas patiešām ir satricinājuši ES un rada lielus izaicinājumus mums visiem. Es neņemtos izšķirt, kuram no tiem būs lielāks iespaids.
Mēs esam nonākuši globālu izaicinājumu teritorijā. Mums ir jāsaprot, kā tiem stāties pretim. Vācijas uzskats ir tāds, ka tiem var stāties pretim tikai kā savienība.
Kā 27 valstu ES, ne vairs 28 valstu. Bet tikai vienotiem. Cīnīties par mūsu kā ES vērtībām un interesēm uz pasaules skatuves. Domāju - neviena atsevišķa valsts to nevarētu. Pat ne tāda kā Vācija, kas ir lielākā Eiropas Savienībā.
No otras puses, vai tieši tā nav ES problēma? Šis ļoti ilgais process, kurā nonāk pie vienota, pie konsensusa viedokļa jebkurā jautājumā. Ja mēs turpinām tādā pašā garā, vai var cerēt, ka, piegājienam nemainoties, rezultāts kļūs labāks nekā tas, kāds tas ir tagad ar Apvienotās Karalistes "Brexit"?
Mēs, protams, esam 27 vai 28 neatkarīgas valstis.
Katrai no mums ir savas intereses un vērtības. Taču mums ir arī kaut kas kopīgs – eiropeiskās intereses.
Mēs nevaram to izslēgt. Saprotams, ka dzīvojam reālā pasaulē. Zinām arī, ka dažas valstis lūkojas citādos virzienos, arī ģeogrāfisku faktoru dēļ. Tā ir bijis vienmēr. Protams, Vidusjūras valstīm tas, kas notiek Vidusjūras otrā pusē, ir daudz svarīgāk nekā Vācijai vai Latvijai, kas atrodas Baltijas jūras krastā. Savukārt Krievijai ir cita nozīme Latvijai, kas ir tiešs kaimiņš un redz gan tūlītējus draudus drošībai, gan arī iespējas, nekā, tikai piemēra pēc - Spānijai vai Grieķijai. Tā ir realitāte, ko nevar ignorēt. Taču mums jāsaprot, ko ar to var iesākt, un jāatgriežas pie būtības, kas radīja ES.
No Latvijas pārbraukušie bēgļi Vācijā uzturas nelegāli
Runājot par bēgļiem, mēs zinām tikai par vienu ģimeni – kurdu ģimeni, kas atgriezās no Vācijas un deva intervijas medijiem. Taču vairums bēgļu, kas no Latvijas devās uz Vāciju, tur arī palikuši. Pat nesaņemot Vācijas sociālos maksājumus, jo tur ir labākas nodarbinātības iespējas un tur atrodas viņu ģimenes locekļi, kas, iespējams, ieradušies paši kā bēgļi agrāk. Vai nesenie finanšu ministra [Volfganga] Šeibles izteikumi liecina, ka būs centieni vienādot maksājumus bēgļiem, lai viņi paliktu valstīs, kurās saņēmuši alternatīvo vai bēgļa statusu?
Nē, es nedomāju, ka tas ir minētās intervijas doma vai konteksts.
Ja sakāt, ka daudzi no viņiem uzturas Vācijā, tad viņi to dara pretlikumīgi.
Tas nav atļauts. Protams, mēs nevaram aizkavēt viņu pārvietošanos Šengenā. Tas ir viņu lēmums, ja viņi dzīvo Vācijā pagrīdē, iespējams, ar savu ģimeņu atbalstu. Bet tas ir pretlikumīgi, jo saskaņā ar pašreiz spēkā esošajiem likumiem viņiem nav nekāda legāla pamata atrasties Vācijā. Viņiem būtu jāatgriežas valstī, kur viņiem piešķirts bēgļa statuss. Vai tā būtu Itālija, Grieķija, Spānija vai kāda cita. Un pie tā paša jūsu jautājuma - protams, visās mūsu valstīs ir dažādi dzīves līmeņi un dzīves dārdzības līmeņi.
Protams, ka Latvijā dzīvot ir daudz lētāk nekā Vācijā. Tādēļ sociālajiem pabalstiem, ko bēgļiem izmaksā Vācijā, jābūt augstākiem: izmaksas, piemēram, maksa par dzīvokli un tā tālāk - ir augstākas.
Tādēļ, manuprāt, tās intervijas doma bija, ka, lai kur arī bēgļi nebūtu, viņiem jābūt līdzekļiem, lai dzīvotu cilvēka cieņu atbilstošu dzīvi.
Cilvēka cieņa, demokrātija aizvien ir arī ASV vērtības
Runājot par otru jautājumu – misteru Trampu Baltajā namā. Viņš dominējis ziņu virsrakstos līdz pat tādai pakāpei, ka šķiet viņš vairs nav Savienoto Valstu prezidents, bet visas zemeslodes prezidents. Vai tas nav tas, kam pievērsa uzmanību [Angelas] Merkeles kundze, veltot arī dažus skaļākus vārdus? Parādot, ka ir arī citi politiķi un līderi. Bet jautājums tomēr paliek – kas notiks ar ES situācijā, kāda pašlaik valda uz starptautiskās skatuves. Vai Vācija ir gatava uzņemties vadošāku lomu? Pašlaik Rietumu pasaules līderība ir vien Atlantijas okeāna otrā pusē.
Tie ir divi savstarpēji saistīti jautājumi. Protams, ka Savienoto Valstu prezidents, kā jūs norādāt, nepieņem lēmumus tikai savai valstij. Mēs zinām ASV lomu un atbildību. Ticam, ka tas, ko mēs esam dēvējuši par Rietumiem, balstās labās un ciešās transatlantiskās attiecībās neatkarīgi no tā, kurš vada politiku attiecīgajās valstīs. Domāju, ka arī Merkeles kundze skaidri norādīja mūsu pirmajā kontaktā ar Savienoto Valstu administrāciju, ka, vismaz mūsu ieskatā, transatlantisko attiecību, un jo īpaši NATO, svarīgums nezudīs. Taču mums ir jāaizstāv šīs vērtības. Taču, no otras puses, mēs arī uzskatām, ka tieši uz vērtībām transatlantiskās attiecības arī ir būvētas.
No savas puses piebildīšu, ka 11 gadus esmu dzīvojis Savienotajās Valstīs.
Daudzas no šīm vērtībām, par kurām cīnāmies Eiropā, nesa tieši Savienotās Valstis pēc Otrā pasaules kara. Tās daļēji ir tieši amerikāņu vērtības. Cilvēktiesības, cilvēka cieņa, demokrātija, atbildība.
Mēs šajā virzienā esam daudz mācījušies no amerikāņiem. Un tagad, tas varbūt pat šķiet nedaudz savādi, bet mēs vēlamies aizstāvēt šīs vērtības, kas ir arī transatlantisko attiecību pamatvērtības. Domāju, ir nepieciešams dialogs ar Savienotajām Valstīm, un tas tiks turpināts neatkarīgi no konkrētas Baltā nama administrācijas. Taču nevar ignorēt realitāti - ASV ir ASV ar tās ietekmi un varu. Tieši tāpat kā no otras puses mums ir Krievija. Ar to ir jādzīvo. Jāpanāk labākais šajā situācijā.
Ja paraugāmies uz pēdējām sarunām ar ASV, manuprāt, mūsu kancleres telefonsarunai pagājušajā sestdienā bija ļoti svarīgi rezultāti. Šajās konsultācijās pārrunāti daudzi jautājumi. Svarīgākais no tiem bija NATO. Mēs atceramies dažus no prezidenta Trampa izteikumiem vēlēšanu kampaņas laikā un arī pēc tās, kas nebija iedrošinoši.
Taču sarunā, kas notika ar kancleri, tika pasvītrots, ka NATO nozīme nav pārvērtējama un tam ir prominenta loma globālu jautājumu risināšanā.
Tas, manuprāt, ir būtisks panākums, ka arī jaunā prezidenta administrācija redz NATO pozitīvā gaismā.
Cik ilgi paliks sankcijas pret Krieviju? Viss atkarīgs no pašas Krievijas
Vai starptautisko kontingentu izvietojums ar drošības pārapstiprināšanas mērķi liecina, ka tā ir pārliecības sniegšana Baltijas valstu sabiedrībai. Lai varam nedaudz atslābt. Tā vietā, lai sūtītu vēsti Krievijai?
Mēs nevēlamies sliktas attiecības ar Krieviju. Krievija ir fakts. Tā ir mūsu kaimiņš. Mēs vēlamies labas, miermīlīgas un plaukstošas attiecības. Arī ekonomikā. Par to nav šaubu. Taču tas ir pašas Krievijas rokās.
Mēs par to vēl neesam runājuši, taču, paraugoties uz Krievijas sankcijas jautājumu, no Krievijas pašas atkarīgs, vai sankcijas paliks spēkā. Vai tās tiks pagarinātas, vai tās tiks atvieglotas, vai tās tiks mainītas. Tas atkarīgs no Minskas procesa izpildes attiecībā uz Ukrainu. Tas bija iemesls, kādēļ Krievijai piemērotas sankcijas. Ja Krievija ievēro pašas apņemšanos, kas izteikta Minskas vienošanās dokumentā, tad sankcijas var atcelt.
Protams, atvainojos par iebildi, bet Minskas vienošanos nemaz nav tik grūti izpildīt. Ja ņem vērā, ka tā patiesībā nenozīmē pilnīgu atkāpšanos no jau okupētajiem Austrumukrainas apgabaliem. Tas pat ir visai tehnisks. Un patiesībā tas pat zināmā mērā formalizē Krievijas klātbūtni Austrumukrainā. Un, lai tas kļūst saprotams arī skatītājiem, Minskas vienošanās nemaz neskar Krimu.
Jā, tāds ir arī mūsu skatījums, un pilnībā piekristu, ka Krievijai nemaz nebūtu grūti ievērot Minskas vienošanos, ja vien tā to vēlētos. Tātad no viņiem atkarīgs, vai to darīt vai ne. Bet, kamēr viņi to nedara, sankciju režīms paliks spēkā.
Ko jūs domājat par sankcijām Krievijai? Vācija bija viena no valstīm, kurai varētu būt lielākā interese par Krieviju kā tirdzniecības partneri un tā arī nav sarāvusi attiecības šajā laikā. Protams, ir bijis samazinājums. Pietiek atcerēties stāstu par "Mercedes" automašīnām, kuras nācās pārvērst taksometros. Taču citādi tirdzniecības attiecības plaukst un zeļ. Un Vācija būtu lielākā ieguvēja no sankciju atsaukšanas. Vai tās tiks atsauktas šogad?
Varbūt man jāpalabo fakti. Esmu lasījis šos stāstus par tuvajām attiecībām starp Vāciju un Krieviju. Realitāte gan ir nedaudz citāda nekā tas, kam tic cilvēki.
Realitāte ir tāda, ka Vācijas eksporta ziņā – un mēs lielā mērā esam atkarīgi no eksporta – Krievija ir tikai 16. tirgus pēc lieluma.
Bet, skatot importu un eksportu kopā, tikai mūsu 13. tirgus pasaulē. Dažkārt, kad lasu preses ziņas par šo, tas ir ļoti pārspīlēti.
Manuprāt, Krievijā strādā trīs vai četri tūkstoši vidēja lieluma vācu uzņēmumu. Tostarp tehniskajās nozarēs, ar kurām tik ļoti lepojas Vācija. Tātad ļoti daudzi Vācijas uzņēmumi jau strādā pašā Krievijā; tātad te nav pat stāsts par eksportēšanu vai importēšanu, jo tie jau tur atrodas.
Tā vienmēr ir bijis kopš Krievijas caru laikiem. Taču, jūs arī zināt, ka Vācijā dzīvo 82 miljoni cilvēku. Tā ir lielākā Eiropas ekonomika. Mēs galvenokārt esam atkarīgi no eksporta un investīcijām ārvalstīs. Līdzīga aina būtu arī ASV. Vācu uzņēmumi ir visur. Arī Krievijā.
Taču tas nenozīmē, ka esam mainījuši kādu no sankcijām.
Varu vien atkārtot to, ko nupat teicu – sankcijas atkarīgas no Minskas vienošanās izpildes.
Tādēļ tās noteiktas. Tās nav noteiktas sodam vai kam līdzīgam. Tām būtu jāpamudina Krievija izpildīt pašas apņemšanos, kas pausta Minskā. Nekas cits. Tādēļ man jāatkārto, ka tas ir Krievijas rokās, vai sankcijas paliks spēkā vai tiks mainītas. Tas nav Vācijas vienpusējs lēmums, nemaz nerunājot par to, ka to izlemtu Vācijas uzņēmēji.
