Atceroties zaudēto un liekot aizdomāties par grūtībām, kuras Ukrainai vēl jāpārvar, Maidana sirdī atskan smeldzīga dzeja. Tas ir viens no daudzajiem pasākumiem, kas šajās dienās tiek organizēti, lai pieminētu Pašcieņas revolūcijas asiņainākās dienas pirms trim gadiem.
Vienlaikus gaisā virmo arī cita veida smeldze – par to, ko šajos trīs gados varēja izdarīt labāk, bet kas netika izdarīts.
Pašcieņas revolūcijas trešajā gadadienā aktīvisti turpina pulcēties tā sauktajās sapulcēs jeb “večēs”. Viņi pulcējas zem Ukrainas karogiem, arī dažādu citu organizāciju un aktīvistu karogiem. Maidanā ir arī lielas fotogrāfijas, kuros redzami Ukrainas karavīri. Tie, kas pašlaik valsts austrumos aizstāv valsts nedalāmību.
Tiek arī izvirzītas dažādas prasības. Cilvēki ir neapmierināti ar valstī notiekošo pārmaiņu ātrumu un gaida ko vairāk.
“Pārmaiņas ir, taču diemžēl ne tik lielas, kā mēs gaidījām. Tolaik balsojām par [tagadējo Ukrainas prezidentu Petro]Porošenko, jo viņš bija droši vien vienīgais līderis, kas bija alternatīva dažādiem galējiem spēkiem, gan labējiem, gan kreisiem. Gaidījām vairāk, taču es domāju, ka Ukraina pašlaik ir uz ceļa, lai nepieciešamās pārmaiņas tiktu realizētas. Pagaidām tās ir vājas, bet tas arī skaidrojams ar to, ka Ukrainas valsts lielu daļu tās ekonomiskos resursus tērē, lai aizsargātos no Krievijas agresijas,” saka režisors Žogans Radžs.
Konflikts valsts austrumos un Krievijas loma tajā šos trīs gadus bijis būtisks tautu saliedējošs elements un arī iemesls, kāpēc daudzi savu neapmierinātību ar valsts ekonomiskajām problēmām ir gatavi pieciest un atkal nenostāties uz masu protestu ceļa. Tomēr sajūta, ka tas zināmu apstākļu rezultātā varētu notikt, ir vienmēr klātesoša.
“Man ir divas izkaptis. Viena mūsu tagadējai valdībai. Un otra, kas man tagad ir līdzi, ir tā pati, kura man jau bija pirms trim gadiem, kad Janukovičs pēc [Krievijas prezidenta Vladimira] Putina pavēles šeit sāka galināt mūsu puišus,” saka kāds protestētājs.
Tomēr tieši pēdējā mēneša laikā, kad vardarbība Ukrainas austrumos uz brīdi uzliesmoja ar sen nebijušu sparu, izvirzījies viens īpaši centrāls problēmjautājums, kas, karadarbībai teju ievelkoties jau ceturtajā gadā, iedzīvotāju prātos nostiprinās kā esošās varas neizlēmības un šauro, privāto ekonomisko interešu pazīme.
“Pirmkārt, pieprasām, lai tirgošanās ar okupantiem tiktu pilnībā pārtraukta. Lai no tā pārstātu visi pelnīt. Gan Putins, gan mūsu pašu oligarhi. Un, otrkārt, pieprasām, lai tiktu atbrīvoti mūsu brāļi, kuri atrodas Doņeckas cietumos. Ja jau Porošenko ar Putinu spēj vienoties par tirdzniecību, tad lai vienojas arī par mūsu cilvēku atbrīvošanu,” norāda brīvprātīgo bataljona "OUN" komandieris Mikola Kohanivskis.
Lai gan pilsoņu vairākums nesteidz atbalstīt nacionālistus, šajā jautājumā vairākuma viedoklis ar austrumos uzsākto blokādi sakrīt. Un argumenti par to, ka bez Doņeckas un Luhanskas oglēm spēkstacijas apstāsies, nepārliecina, stāsta politologs Aleksandrs Hara.
Gan valdības, gan prezidenta reitings šobrīd ir negatīvs, savukārt uzticība brīvprātīgajiem, bruņotajiem spēkiem un brīvprātīgo bataljoniem, kuri tagad bloķē ogļu, metāla un citu preču pārvietošanu pa dzelzceļu no nekontrolētajām teritorijām, ir augsta.
“Aptuveni 60% neuzticas valdībai un domā, ka izvēlētais kurss nav pareizs. Tas nenozīmē, ka mēs gribam atjaunot mieru pēc Putina noteikumiem un ar viņu tirgoties, gluži otrādi.
Lielākā mērā neuzticība ir par to, ka karots netiek tā, kā nosaka mūsu likumdošana un veselais saprāts.
Tā nevar būt pretterorisma operācija, jo Donbasā nav teroristu. Tur ir Krievijas okupācijas karaspēks un viņu kolaboracionisti – mūsu līdzpilsoņi, kuri strādā okupācijas varas labā. Jā, ir zināmas grūtības, nepieciešams laiks, lai, piemēram, modernizētu mūsu enerģijas ieguves sistēmu, lai varētu izmantot citas ogles, gāzi vai citus energoavotus. Tāpat var šīs pašas ogles pirkt pasaules tirgū un cena būtiski nemainītos. Bet, pat ja tā būtu augsta – vai tomēr nebūtu vērts samazināt to cilvēku ienākumus, kuri pret mums karo, un pašu karu padarīt par neizdevīgu? Diemžēl Ukrainas valdība šajā ziņā nedara pietiekami daudz. Varbūt pati blokāde tagad notiek ne īpaši veiksmīgā laikā, kad nav sagatavotas alternatīvas, taču no otras puses, tā ļoti pareizi parāda esošo problēmu,” norāda politologs Hara.
Blokādes organizēšana un lemšana valdības vietā šādā būtiskā jautājumā sabiedrībā pašlaik vairo spriedzi, kas atbalsojās arī Maidana piemiņas dienās galvaspilsētā Kijevā, tālu no frontes līnijas. Uzsākto prezidenta pils bloķēšanu drošības dienesti izjauca ar spēku, neļaujot aktīvistiem sasliet teltis.
Lai gan sadursmes nebija lielas un ne tuvu tādas kā Eiromaidana laikā, tās bija atgādinājums par trauslo situāciju un to, ka miera laiki Ukrainā nav iestājušies.
Konflikts Ukrainas austrumos sākās 2014.gada pavasarī, drīz pēc tam, kad Krimas autonomo apgabalu Ukrainā faktiski anektēja Krievija. 2014.gada aprīlī Donbasā bruņoti prokrieviski noskaņoti cilvēki ieņēmuši administrācijas ēkas un pieprasījuši referendumu par reģionu statusu, vēlāk pasludinot neatzītās tautas republikas. Kijeva sākusi pret viņiem pretterorisma operāciju.
2015.gada februārī Minskā ar Vācijas un Francijas līderu, kā arī Krievijas prezidenta līdzdalību panākta vienošanos par 13 miera plāna punktiem, kas paredzēja ne tikai uguns pārtraukšanu un smago ieroču atvilkšanu no ukraiņu spēku un prokrievisko separātistu sadursmes līnijas, bet arī Ukrainas konstitūcijas reformu un īpašo statusu separātistu pārņemtajiem Doņeckas un Luhanskas apgabaliem. Kopš tā laika gan abas konfliktējošās puses ik pa laikam ziņo par pamiera pārkāpšanu un situācija nav būtiski mainījusies.
Kopš 2014. gada konflikts Ukrainas austrumu daļā ir prasījis gandrīz 10 000 cilvēku dzīvību, no kuriem gandrīz puse ir civiliedzīvotāji.
