Šveicieši 2014.gadā referendumā nobalsoja par imigrācijas ierobežošanu no ES, nosakot kvotas, kas vēlāk tika iekļautas arī Šveices konstitūcijā.
Tomēr, ja 2014.gada iniciatīva tiktu pildīta atbilstoši tās burtam, tas būtu pretrunā ar brīvās pārvietošanās līgumu, ko kategoriski atteicās pieņemt ES.
Tas Šveicei radītu risku, ka Brisele lauztu arī citus divpusējos līgumus, kuri regulē valsts attiecības ar bloku, kas cita starpā varētu ietekmēt arī tirdzniecību, zinātni un ārvalstīs studējošos šveiciešu studentus.
Proeiropeiskie aktīvisti sāka kampaņu, lai izsvītrotu no konstitūcijas nosacījumu par kvotām. Valdība pret to iebilda, vēloties konstitucionālu mandātu migrācijas kontrolēšanai.
Tomēr šai iniciatīvai neizdevās atrast dzīvotspējīgu alternatīvu, tādēļ tā tiks piedāvāta vēlētājiem referendumā pēc tam, kad parlaments līdz 2018.gada aprīlim būs paziņojis savu nostāju šajā jautājumā.
Šveices tieslietu ministre Simoneta Somaruga paziņoja, ka šī iniciatīva jau ir sasniegusi savu mērķi, saglabājot divpusējos līgumus starp Šveici un ES.
Šveices parlaments decembrī pieņēma likumprojektu, kas paredz, ka pieņemot darbā, priekšroka tiks dota bez darba esošiem šveiciešiem un Šveices darbā iekārtošanas aģentūrās reģistrētiem ārvalstniekiem, nenosakot kvotas ES pilsoņiem.
Galēji labējie aktīvisti uz to reaģēja asi, paziņojot, ka referendumā paustā tautas griba tiek ignorēta.
Šveicē esošās diskusijas par imigrāciju lielā mērā atspoguļo situāciju Lielbritānijā, kuras lēmumā par izstāšanos no ES liela loma bija imigrācijas jautājumiem.
Tomēr atšķirībā no britiem, Šveices amatpersonas ir apņēmības pilnas saglabāt kustības brīvību, kas ir priekšnosacījums piekļuvei ES vienotajam tirgum.
