Par Kimuna mantojumu, gaidām no Gutērreša un iespējām reformēt svarīgāko starptautisko organizāciju kopš 2.pasaules kara, stāsta Latvijas Radio.
- "ANO bērna" Kimuna termiņš beidzas bēgļu un kara ēnā
- Jaunais līderis sola pārmaiņas, taču priekšā sarežģītas krīzes
- Eksperts: dalība Drošības padomē neatbilst ekonomiskajam spēkam
- Reformu iespējamie ceļi – G4, paplašināt padomi, iekļaut Āfriku
- Latvija meklē ietekmi Drošības padomē
- Bažas par reformu efektivitāti un Trampa prezidentūru
- Eksperti skeptiski par pārmaiņu īstenošanos
"ANO bērna" Kimuna termiņš beidzas bēgļu un kara ēnā
72 gadus vecais dienvidkorejiešu diplomāts Bans Kimuns Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāra amatā pavadīja 10 gadus jeb divus termiņus. Vēsturē viņš ieies ar to, ka viņa vadībā noslēgta un stājusies spēkā ambiciozā Parīzes vienošanās par cīņu pret klimata izmaiņām.
Uzrunā decembrī Apvienoto Nāciju Ģenerālajā asamblejā Bans Kimuns teica, ka tā viņam bija privilēģija kalpot šajā amatā:
„Es esmu Apvienoto Nāciju bērns. Pēc Korejas kara ANO palīdzība mūs paēdināja. ANO mācību grāmatas mūs mācīja. ANO globālā solidaritāte mums parādīja, ka mēs neesam vieni.
Man Apvienoto Nāciju spēks nekad nav bijis abstrakts vai akadēmisks. Tas ir manas un daudzu korejiešu dzīves stāsts. Tas ir daudzu miljonu cilvēku, daudzu bērnu stāsts visā pasaulē.”
Kaut ANO daudz darījusi, Bana Kimuna termiņš amatā tomēr noslēdzies Sīrijas kara, citu konfliktu un rekordliela bēgļu skaita ēnā. Bans pats daudz kritizēts par iniciatīvas un harismas trūkumu, un no viņa pēcteča daļa sagaida stila maiņu, lai revitalizētu organizāciju. Stāsta Vašingtonā bāzētās domnīcas „Council on Foreign Relations” jeb Starptautisko attiecību padomes analītiķis, starptautisko institūciju eksperts Stjuarts Patriks:
„Kā līderis Bans bijis diezgan bezkrāsains un bez harismas. Es domāju, ka daļēji tāpēc viņu izvēlējās. Ir izteiciens, ka ANO dalībvalstis, it īpaši Drošības padomes piecas pastāvīgās locekles, dod priekšroku ģenerālsekretāram, kurš ir vairāk sekretārs un mazāk ģenerālis.
Tādam, kurš sevi neredz kā neatkarīgu spēlētāju, bet savā ziņā kalpo dalībvalstīm. Pēc dažiem saķeršanās momentiem ar iepriekšējo ģenerālsekretāru Kofi Annanu, it īpaši Buša administrācijai saistībā ar Irākas karu, bija vēlēšanās iecelt kādu, kurš ir vairāk tehnokrāts.”
Jaunais līderis sola pārmaiņas, taču priekšā sarežģītas krīzes
1.janvārī par jauno ANO ģenerālsekretāru, devīto pēc skaita, kļuva 67 gadus vecais Antoniu Gutērrešs. Savulaik Portugāles premjers, viņš ir pirmais bijušais valdības vadītājs ANO ģenerālsekretāra amatā – iepriekšējos vienojušas diplomātu un ārlietu ministru karjeras. Gutērrešs arī desmit gadus bijis ANO Bēgļu aģentūras vadītājs.
Gutērrešam priekšā stāv sarežģītu krīžu risināšana – sākot no Sīrijas, Izraēlas-palestīniešu konflikta, līdz Āfrikas valstīm, Ziemeļkorejai. Uzdevumu vēl sarežģītāku var padarīt Donalda Trampa drīzā stāšanās ASV prezidenta amatā, kurš kritiskas replikas veltījis arī Apvienotajām Nācijām.
Gutērrešs uzskata, ka starptautiskajai organizācijai ir vajadzīgas reformas, un sola izmaiņas. Uz to viņš norādīja arī savā inaugurācijas runā decembrī Ģenerālajā Asamblejā Ņujorkā:
„Pasaules līderiem ir pienācis laiks klausīties un parādīt, ka viņiem rūp pašu cilvēki un globālā stabilitāte un solidaritāte, no kuras mēs visi esam atkarīgi.
Un Apvienotajām Nācijām ir pienācis laiks darīt to pašu – atzīt savas nepilnības un reformēt veidu, kā tās darbojas. Šī organizācija ir daudzpusējās sadarbības stūrakmens un ir sniegusi savu ieguldījumu salīdzinoši mierīgos laikos, kas ilguši vairākus gadu desmitus. Bet šī brīža izaicinājumi ir lielāki nekā mūsu iespējas reaģēt. Apvienotajām Nācijām ir jābūt gatavām mainīties.”
Eksperts: dalība drošības padomē neatbilst ekonomiskajam spēkam
Runājot par ANO reformām, domātas ne tikai administratīvās, bet arī ietekmīgās ANO Drošības padomes reformas. Organizācijas ietvaros tai ir galvenā atbildība par starptautiskā miera un drošības uzturēšanu.
Drošības padome uz pirmo sēdi sanāca 1946.gadā. Tajā ir 15 valstis. Ietekmīgākās ir piecas pastāvīgās locekles ar veto tiesībām un atspoguļo uzvarētājvalstis pēc 2. pasaules kara – ASV, Lielbritānija, Francija, Krievija un Ķīna. Tad ir desmit nepastāvīgās locekles, kas periodiski mainās rotācijas kārtībā.
Tomēr jau ilgāku laiku ir diskusijas par to, ka ANO vajadzētu reformēties. Pēdējos gados pacēlies arī jautājums par veto tiesībām, ņemot vērā, ka Krievija bloķējusi vairākas rezolūcijas Sīrijas konflikta sakarā.
Tiesa – veto tiesības, ja tā var teikt, ir svētas. Bet starptautisko institūciju eksperts Stjuarts Patriks norāda – ANO Drošības padome darbojas, kā bija paredzēts, tomēr 70 gadu laikā kopš 2. pasaules kara pasaule ir mainījusies. Un ir valstis un reģioni, kas vēlas lielāku teikšanu:
„Pašreiz ANO Drošības padome, īpaši pastāvīgās dalībvalstis, diezgan korekti atspoguļo pašreizējo militāras varas sadalījumu pasaulē, (kaut tas mainās - citām valstīm, īpaši Indijai, stiprinot savu militāro spēku). Bet Drošības padome arvien vairāk neatbilst ekonomiskā spēka sadalījumam pasaulē. Es domāju, ka ilgtermiņā tas var radīt problēmas. Jautājums ir par to, cik vēl ilgi jāgaida, kad Drošības padomē iestāsies leģitimitātes krīze.”
Reformu iespējamie ceļi – G4, paplašināt padomi, iekļaut Āfriku
Ņemot vērā tādus faktorus kā ekonomikas lielums un iedzīvotāju skaits, ANO Drošības padomes reformu diskusijā ir iezīmējušies trīs pamatvirzieni, kas gan viens otru neizslēdz.
Viens - ir izveidojies četru valstu bloks, dēvēts par G4 valstīm – tajā ietilpst Vācija, Japāna, Indija un Brazīlija. Tās argumentē, ka pasaule ir citāda nekā pirms 70 gadiem un tam jāatspoguļojas Drošības padomē. G4 valstis ir starp lielākajām ekonomikām pasaulē. Turklāt Japāna un Vācija ir starp lielākajām iemaksātājām ANO budžetā. Šis valstis uzskata, ka ir pelnījušās būt Drošības padomes pastāvīgās locekles.
Otrs piedāvājums paredz Drošības padomes dalībvalstu skaita palielināšanu no pašreizējiem 15 krēsliem līdz, piemēram, 25. Te var ietilpt gan pastāvīgo, gan nepastāvīgo valstu skaita pieaugums.
Treškārt – Āfrikas valstis vēlas vismaz divas pastāvīgas vietas Drošības padomē. Faktu, ka kontinentam nav pastāvīga krēsla, Āfrikas valstu līderi dēvē par „vēsturisku netaisnību.”
Izņemot Ēģipti, Etiopiju un Dienvidāfrikas Savienību, pārējās aptuveni 50 Āfrikas valstis neatkarību ieguva pārsvarā 20.gadsimta 50. un 60. gados, noslēdzoties eiropiešu koloniālisma laikmetam. Proti – jau pēc Apvienoto Nāciju dibināšanas, bet starp organizācijas gandrīz 200 loceklēm mūsdienās ceturtā daļa ir Āfrikas valstis.
Vācijas kanclere Angela Merkele argumentējusi, ka reformēta Drošības padome spētu labāk reaģēt uz globālajām krīzēm:
„70 gadu pēc dibināšanas Apvienotās Nācijas ar savu unikālo leģitimitāti joprojām ir nepieciešamas, kad runa ir izaicinājumu atrisināšanu, ar kuriem saskaras cilvēce. Bet Apvienotajām Nācijām arī ir jāpielāgojas jaunajiem izaicinājumiem. Vācija spēlēs aktīvu lomu nepieciešamajā reformu procesā.”
Līdzīga nostāja ir Japānai, kuras premjers Sindzo Abe septembrī savā uzrunā ANO Ģenerālajā asamblejā uzsvaru lika tieši uz reformu jautājumu un aicināja uz „fundamentālām izmaiņām ANO pārvaldīšanas struktūrā”:
„Valstis Āfrikā un Latīņamerikā panākušas tādu ietekmi globālajā politikā un ekonomikā, kāda tām nav bijusi nekad iepriekš. Un tomēr tās nebauda apmierinošu pārstāvniecību Drošības padomē. Tikai šis piemērs vien pašreizējo lietu kārtību Drošības padomē padara neattaisnojamu.
Starptautiskās attiecības, kādas tās bija pirms 71 gada, kad beidzās karš – tām nav pilnīgi nekāda sakara ar valstīm, kas kopš tā laika ieguvušas neatkarību.”
Latvija meklē ietekmi Drošības padomē
Par reformām iestājas arī Latvija, kas vēl nekad nav bijusi ANO Drošības padomes locekle. Bijušais Latvijas vēstnieks Apvienotajās Nācijās Ženēvā Raimonds Jansons ar jauno ģenerālsekretāru Gutērrešu ticies vairākkārt laikā, kad viņš vēl bija ANO Bēgļu aģentūras vadītājs. Jansons Gutērrešu raksturo kā „erudītu sarunu partneri” un tagad ģenerālsekretāra amatā - kā „cilvēku vietā”. Latvija no viņa sagaida, ka ANO kļūs par „mūsdienīgu organizāciju, kas ņem vērā mūsdienu pasaules reālijas,” norāda Jansons:
„Ja mēs uz pasauli lūkojamies kā uz fotouzņēmumu 1945.gadā un šodien, tad, protams, situācija ir mainījusies. Mēs savos paziņojums un diskusijās ar citām valstīm noteikti vienmēr atspoguļojam to, ka
Austrumeiropas valstu grupai sakarā ar to, ka tā ir skaitliski paplašinājusies, ir jāparedz arī viena papildus nepastāvīgā locekļa vieta Drošības padomē.
Tāds ir mūsu uzstādījums, mēs arī turpināsim to uzsvērt.”
Bažas par reformu efektivitāti un Trampa prezidentūru
Drošības padomes paplašināšana, no vienas puses, ir jautājums par taisnīgumu, bet, no otras – vairāk dalībvalstu var nozīmēt arī to, ka cieš institūcijas lemtspēja.
Drošības padomes piecas pastāvīgās valstis savos paziņojums ir atvērtas iespējamām reformām, taču darbos to veicināšanai ir kūtrākas.
Francija un Lielbritānija iepriekš paudušas atbalstu minēto G4 valstu – Vācijas, Japānas, Brazīlijas un Indijas vēlmei kļūt par pastāvīgajām dalībavalstīm, bet uzsvērušas, ka reformām jābūt efektīvām.
Ķīna savukārt uzsver, ka jebkādu reformu priekšlikumi „rūpīgi jāizpēta” visām ANO valstīm, un reformu gadījumā prioritāra uzmanība būtu jāpievērš jaunattīstības valstu nepietiekamai pārstāvībai. Pekina arī uzskata, ka valsts bagātībai nevajadzētu būt kritērijam – ar to acīmredzot izsakot noraidošu nostāju pret reģionālās sāncenses Japānas, kā arī Vācijas ambīcijām.
Remdenas savā nostājā ir arī Amerikas Savienotās Valstis, kas Apvienoto Nāciju budžetā iemaksā lauvas tiesu – gandrīz ceturto daļu, un organizācijas galvenā mītne ir bāzēta Ņujorkā. Vašingtona uzsvērusi, ka jebkādu reformu galvenajam kritērijam ir jābūt efektivitātei. To decembrī, tiekoties ar jaunievēlēto ANO ģenerālsekretāru Gutērrešu teica arī ASV prezidents Baraks Obama:
„Esmu uzsvēris, par cik ļoti svarīgām Savienotās Valstis uzskata Apvienotās Nācijas, bet arī to, cik svarīgi ir, ka ANO strādā efektīvi, ka nauda tiek iztērēta lietderīgi. Mums visiem jādomā par to, lai darbs ANO ir efektīvs un konkrēts. Ka tas nav tikai formāts runāšanai, bet arī forums darīšanai.”
Izaicinājums Apvienotajām Nācijām var būt Donalda Trampa prezidentūra, kurš amatā stāsies pēc divām ar pusi nedēļām. Kāda būs viņa ietekme, nav skaidrs. Tramps asi kritizēja Drošības padomes decembrī pieņemot rezolūciju, kas nosodīja Izraēlas ebreju apmetņu būvniecību palestīniešu teritorijās.
Tramps apsūdzējis Apvienotās Nācijas, ka tās nerisina, bet „rada problēmas”, ka tās kļuvušas „vienkārši par klubu, kur cilvēki labi pavada laiku,” un ka pēc viņa stāšanās amatā viss būs citādi.
Ir bažas, kas notiks, ja Trampa vadībā ASV kā galvenais donors novērsīsies no ANO. Tāpat nav skaidrs, kā Drošības padomi ietekmēs Vašingtonas un Maskavas iespējamā tuvināšanās, ko par vienu no mērķiem izvirzījis Tramps.
Kas attiecas uz Krieviju, arī Maskava saka, ka principā reformām neiebilst, taču norāda – tam ir jābūt kompromisam. Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs uzsvēris, ka jebkādām Drošības padomes reformām būs nepieciešams vismaz divu trešdaļu atbalsts no ANO dalībvalstīm, kuru ir gandrīz divi simti:
„Mēs esam gatavi atbalstīt pilnīgi jebkuru lēmumu – vai tas būtu palielināt pastāvīgo locekļu skaitu vai nepastāvīgo locekļu skaitu, vai dažas pastāvīgās un dažas nepastāvīgās. Galvenais mūsu pozīcijā ir, ka tam ir nepieciešama Ģenerālās Asamblejas piekrišana saskaņā ar mandātu. Un mandātā teikts, ka ir nepieciešama plaša vienprātība.”
Eksperti skeptiski par pārmaiņu īstenošanos
Ņemot vērā dažādos iespējamos reformu piedāvājumus, un dažādu valstu atšķirīgās reģionālās un ģeopolitiskās intereses, Latvijas Universitātes asociētais profesors, ārlietu eksperts Ojārs Skudra ir skeptisks, vai ANO Drošības padome tuvākajā laikā varētu piedzīvot jebkādas reformas:
„Patlaban situācija nosacīti ir Ķīna un Krievija pret trim rietumvalstīm. Krievija varētu būt ieinteresēta, ka tur parādās vēl kāda, piemēram, Krievija ļoti cer uz Indiju kā stratēģisko partneri. Viņi būtu par to, ka Indija ir kā sestā valsts ar veto tiesībām, lai tad būtu trīs un trīs. Protams, lēmumiem par to, kā tiek reformētas Apvienotās Nācijas, ir jātiek akceptētiem no absolūtā vairākuma dalībvalstu puses. Tādu harmoniju iedomāties tuvākajos gados man personīgi ir ļoti grūti.”
Līdzīgs viedoklis ir arī starptautisko institūciju ekspertam Stjuartam Patrikam:
„Godīgi sakot –
ja nenotiks milzīga globāla katastrofa - līdzvērtīga 2. pasaules karam -, ir ļoti maz ticams, ka tiks sperti nozīmīgi soļi uz ANO Drošības padomes reformu, pat ja to uzskata par svarīgu.”
Uzsākot savu pirmo piecu gadu termiņu, jaunajam ANO ģenerālsekretāram Antoniu Gutērrešam priekšā ir lieli izaicinājumi. Kaut organizācija ir devusi būtisku ieguldījumu krīžu seku novēršanā gan ar humāno palīdzību, gan miera uzturēšanas spēkiem, jautājumi ir gan par Apvienoto Nāciju efektivitāti, turpinoties tādiem konfliktiem kā Sīrijas karš un daudzviet citur, gan par reformām.
ANO Drošības padomes paplašināšana ir jautājums par taisnīgumu, tomēr nav vienprātības par to, kas tieši ir šī taisnīguma kritēriji, kādām un cik plašām būtu jābūt reformām, lai pārāk liela paplašināšana nenovestu pie tā, ka cieš spēja pieņemt lēmumus institūcijā, kas kopš 2. pasaules kara ir atbildīga par starptautiskā miera un drošības uzturēšanu.
