- Jāmācās zviedru valoda - to gan es uzreiz zināju
- Neatkarīgi no zināšanām, Zviedrijā speciāla valodas skola - obligāta
- Viena klase – daudz kultūru
- Skolotājam ir arī īpašs uzdevums - integrācijas mentors
- Jaunieši grib labu darbu un iederēties sabiedrībā
- Bet burkas skolā gan neatļautu
Jāmācās zviedru valoda - to gan es uzreiz zināju
„Ģimene neko neteica par manu aizbraukšanu. Es tur nevarēju iet skolā, nevarēju būtībā neko darīt, un mana ģimene mani atsūtīja uz šejieni,” stāsta 17 gadu vecais afgāņu puisis, vecākais dēls piecu bērnu ģimenē.
Viņš no Afganistānas uz Zviedriju ceļoja vienatnē, kad viņam bija 14 gadi, - četrus mēnešus kuģī. Nonākot galamērķī, par viņa mājām kļuva internāts, kur mīt nepilngadīgie bēgļi, kas Zviedrijā ieradušies bez vecākiem. Jauno afgāni te atceras kā pusaudzi, kas staigāja apkārt repodams, rīmēs iepīdams viņam jaunos zviedru vārdus. Tagad puisim ir 17, un viņš te joprojām dzīvo viens.
Ciemos pie viņa līdzi dodas arī viņa paziņa Baiba Pumpure, kura šajā mājā strādā ar jauniešiem.
„Hei…” Mūsu meklētais afgāņu puisis pabāž galvu no istabas, un ir nedaudz piesardzīgs. Sarunai piekrīt, ja vārdu neminēs. Viņš labi runā zviedriski, un Baiba piekrīt patulkot. Puisis piedāvā tēju vai kafiju, taču, noejot jauniešu mājas virtuvītē, izdodas atrast tikai tēju un cukuru.
Viņa istaba ir askētiska un kārtīga, ar mākslīgās ādas dīvānkrēsliem līdzās zemam galdiņam. Uz sienas izdrukātas melnbaltas futbolista Ronaldo bildes un kalnu attēli, stūrī krāšņs Afganistānas karogs.
„Karš bija visu laiku, kad es biju Afganistānā. Es dzirdēju visu laiku, kā šauj no ieročiem. Nedrīkstēja iet ārā, uz pilsētu, nedrīkstēja neko darīt,” viņš stāsta.
Istabā pie sienas ir arī fotogrāfija, kur viņš ir jaunāks - smaidīgs, svinīgās melnbaltās drēbēs un ar sarkanu rozi rokā. Pirmā mācību gada beigas Zviedrijā, viņš paskaidro.
Par savu ceļu uz Zviedriju viņš stāsta maz, bet vēlāk top skaidrs, ka arī citi jaunieši par to biežāk klusē, jo daudzi šurp atceļojuši nelegāli, izmantojot kontrabandistu pakalpojumus, kas nozīmē – viņu ģimenes riskējušas un maksājušas tūkstošus dolāru, vai nu savu naudu, vai aizlienētu. Vēl citi pusaudži kara plosītā zemē pat nepaspēja pateikt atā vecākiem.
"Man Zviedrijā bija draugi. Viņi teica, ka viņiem tur ir laba dzīve. Viņi ieteica doties uz Zviedriju.”
Kā patvēruma meklētājs lēmumu par uzturēšanās atļauju viņš gaidījis dažus mēnešus. Taču zviedru valodu sāka mācīties uzreiz, tiklīdz sāka iet skolā.
„Es no sākuma nezināju, vai man būs te kāda nauda vai nē, bet to, ka būs jāmācās zviedru valoda, to gan es uzreiz zināju”.
Puisis spriež, ka arī citus priekšmetus, piemēram, matemātiku, apgūt zviedru valodā nav nekas neiespējams. Vienmēr arī saņēmis ikmēneša 100 eiro stipendiju, kas Zviedrijā pienākas skolēniem, kas nav kavējuši četras stundas mēnesī.
„Es esmu vienmēr bijis skolā. Tā nekad nav noticis, ka es nedabūtu. Tu jau pats vari noteikt, cikos piecelies un kad tu ej uz skolu. Tev tas vienkārši ir jādara. Arī darbā būs jābūt laikā, tu nevarēsi pateikt, ka pēc pusstundas ieradīšos strādāt,” spriež afgāņu puisis.
Viņš pats vēlas būt automehāniķis. Pēc mūsu sarunas viņš pamācīšoties un tad, kā parasti, iešot uz sporta zāli.
Zviedru valodas apguves skola – visiem obligāti
Ar afgāņu puisi šī ir jau otrā satikšanās. Pirmā bija rīta pusē skolā Norčēpingā - Kungsgård ģimnāzijā pēc svinīgā pirmās mācību gada dienas pasākuma. Mācības Zviedrijā sākas parasti jau augusta vidū vai otrajā pusē.
Šajā skolā strādā Karls Bjoršmarks, kuru Latvijā un arī šajā skolā biežāk sauc par Kalli. Viņš savulaik Liepājā Karostas rajonā attīstīja kultūras centru un strādāja tur ar nabadzīgu ģimeņu jauniešiem. Pirms diviem gadiem pārcēlās uz Zviedriju, jo viņu ataicināja te Norčēpingā strādāt.
Pirmās skolas dienas rītā vispirms dodamies uz skolotāju istabu. Satiekoties skolotāji jokojas, un mēs esam atnākuši pusstundu pirms svinīgā pasākuma deviņos. Kalle ver vaļā portatīvo datoru un ātri iepazīstina ar skolu mājaslapā: “Jau simt gadu pastāv, tagad mēs esam sadalīti pa trijām ēkām…”
Skolā ir dažādi studiju virzieni, taču attiecībā uz patvēruma meklētājiem un bēgļiem svarīgais ir - "Språkintro" jeb „valodas ievads”. Tā ir zviedru valdības programma, kas pieejama visiem patvēruma meklētājiem vecumā no 16 līdz 19 gadiem. Interesanta sakritība - te šo skolēnu bēgļu ir ap 250, tikpat, cik Latvija grasās uzņemt kvotu bēgļus divos gados. Kalle rāda mapi, kur ir viņa audzināmās klases skolēnu saraksts.
„Cik tad īsti būs cilvēku? Man būs 15 vai 16, vēl īsti nezinu,” stāsta skolotājs.
Skolas zālē pirmajās krēslu rindās pie skatuves sasēdušies jaunie skolēni – pārsvarā no Sīrijas un Āfrikas valstīm Somālijas un Eritrejas. Viņi zālē izkārtojušies pa lielo valodu grupām. Pāri atzveltnēm izceļas pa kādai beisbola cepurei vai ar matu laku paceltas puišu frizūras, vai arī pa kādai matus nosedzošai sieviešu galvassegai. Uz skatuves sarindojušies klusām tērgā skolotāji. Pie viņiem dodas skolas direktore Šeština Sannere, ģērbusies taisnā sārtā vasaras kleitā bez piedurknēm.
Direktores uzruna ievada gaidāmajās studijās, un tā ir zviedru valodā. Murdoņu pēc katra teikuma rada tulki. Jaunieši klausās nopietnām sejām. Tikai eritrejiešiem saprast stāstīto ir grūti, jo viņu tulks vēl nav ieradies, viņi to uzzinās vēlāk.
Pēc ceremonijas ar Kalli un skolēnu pulciņu dodamies uz klasi, kur jaunieši, palīdzot tulkiem un skolas darbiniekiem, aizpilda anketas. Kā sauc, kur dzīvo, kā sazvanīt, pēc tam - ko ēd, piemēram, vai cūkgaļu, vai ir kādas alerģijas. Jautājumu jauniešiem pagaidām nav daudz. Kāds nesaprot, kāpēc meitenēm un zēniem sporta stundas ir atsevišķi. Lai meitenes vairāk iesaistītos, nemulstu no puišu spēka demonstrējumiem – tā skolā skaidro.
Taču trīs jaunieši satraukti sarunājas ar tulku un pēc sarunas izskatās ļoti vīlušies. Par ko, jautāju arābu valodas pratējam Kamalam.
„Šie skolēni bija mācījušies ļoti daudz savā skolā Sīrijā, un tikko viņi uzzināja, ka viss būs jāmācās no jauna, atkal no devītās klases, tikai zviedru valodā. Un, protams, es palīdzēšu viņiem, cik varēšu, lai viņi varētu pēc iespējas ātri visu to apgūt,” paskaidro Kamals.
Par šādu problēmu zina arī skolas direktore Sannere. Taču zviedru valodas apguve Zviedrijā ir sākums visam, un jauniešiem vispirms ir jāapmeklē šāda skola.
“Un tas ir obligāti, to nevar izvēlēties. Ik pa laikam man ir skolēni, kas saka - es vēlos iet zviedru skolā kopā ar zviedru skolēniem. Bet es tur neko nevaru darīt. Jo likums nosaka, ka šādai skolai ir jābūt katrā pilsētā Zviedrijā – tas nozīmē, ja esi vecuma grupā no 16 līdz 20 un neesi pabeidzis ģimnāziju, vispārējo izglītību, tad dodies uz šo skolu. Ja ir diploms, tad vari doties uz citu skolu,” stāsta Sannere.
Viena klase – daudz kultūru
Skolas direktore arī saka – brīnišķīgi, ka jauniešiem ir dažādu kultūru pieredze, taču sarežģīti, ka tik atšķirīga ir iepriekšējā skološanās pieredze. Viens nezina, kā lasīt un rakstīt, otrs zina visu par astrofiziku.
“Daži nāk no vietām, kur nav elektrības, tāpēc viņi nekad nav redzējuši filmu vai televīzijas pārraidi, bijuši tālu no mūsu Rietumu sabiedrības. Un ir skolēni, šobrīd jo īpaši no Sīrijas, ar ļoti labu pieredzi skolā, un daļai no viņiem bija palikuši vien daži mēneši līdz skolas gala eksāmeniem. Viņi bija mācījušies 11 vai 12 gadu,” stāsta Sannere.
Šajā skolā ir jauktās klases – skolēni no dažādām tautībām. Tas ir gan nejauši, jo viņus sadala atbilstoši zināšanu līmenim, gan arī apzināti - lai savā starpā viņi sarunātos zviedru valodā, nevis, piemēram, arābu.
Piemēram, klasē, kur arī mani Kalle apsēdina, vienā pusē sēž meitene no Somālijas, kas, ietinusies garā zeltītā galvassegā, pieraksta zviedru skaitļa vārdus. Čukst līdzi un zibina zīmuli ar hennu krāsotajos pirkstos. Te ir puiši gan kā no modes žurnāliem, gan kā no repa kultūras videoklipiem. Klasē gaisā virmo vaniļas smaržas.
Tepat līdzās divas jaunietes no Sīrijas. Viena ir Salli, kuras galvu sedz eleganti dizainēta rozā galvassega, kam pieskaņota viņas sārtā rokassomiņa ar zelta ķēdi. Viņa uz Zviedriju atbrauca kopā ar ģimeni un vēlas studēt medicīnu.
Viņas blakussēdētāja arī ir no Sīrijas, bet kristiete, un viņas garos matus nekas nesedz. Kalle vēlāk parāda lapu pie sienas ar četriem vārdiem, pēc kā skolā vadās: cieņa, atbildība, drošība un kopība.
Tev ir viena reliģija, man cita, bet kopsaucējs ir cieņa, viņš paskaidro.
Jaunieši zviedru valodu apgūst dažādi. Kalles klases rekordists apguva četrās nedēļās, vēl kāds gadiem neapguva, bet vidēji varētu paiet pusotrs gads, spriež Kalle.
“Man liekas, ka pamats visām mācībām ir vēlme iemācīties. Tur jau tā lieta, ka viņiem ir ļoti ļoti liela vēlme iemācīties zviedru valodu no pirmās dienas. Tāpēc, ka viņi saprot, ka bez tās netiek tālāk uz priekšu, tā vēlme ir fantastiska. Man ir vairāki kolēģi, kas strādā parastā vidusskolā ar parastiem zviedru bērniem, un viņi sūdzas, ka tur nav atdeve skolniekiem, te ir tieši otrādi. Un arī sestdienās un svētdienās viņi alkst iet uz skolu,” stāsta Kalle.
Specuzdevums - integrācijas mentors
Kallem ir arī pavisam jauns amats – viņš ir integrācijas mentors. Viņa specuzdevums ir uzzināt, kas skolniekiem interesē ārpus skolas, un iekārtot viņus nodarbībās.
“Ā, tev ar zirgiem patīk jāt? Nu labi, atradīsim klubiņu, kur ir zirgi, jāšana, un pēkšņi tu esi citā vidē bez skolotāja, bez draugiem, un - hops, tev ir jāiemācās. Un tev ir vieglāk iemācīties to, kas tev pašam interesē. Vienalga, vai tas ir vecais futbols vai basketbols, vai jāšana, vai šaušana, vai izpletņlēkšana - viss, kas interesē jauniešus, un caur šo procesu valodu iemācīsies ātrāk. Man bija tāda meitene Ketana pašā sākumā, un viņa nevis slikti mācījās, bet viņa nesaprata. Un tad vienā dienā mēs nejauši sākām runāt par “pa labi” un “pa kreisi”, un viņa nesaprata. Un es “Youtube” atradu klipu, kur futbolisti spēlēja – kreisā flanga, labā flanga uzbrucējs – un izrādās, ka meitene spēlē futbolu, un viņai uzreiz bija skaidrs, kas ir pa labi, pa kreisi,” atklāj Kalle.
Kamēr viesojos skolā, pie Kalles arī apsveicināties ienāk kāds viņš bijušais skolēns no Sīrijas, kurš mācības vēlāk zviedru skolās izlēma neturpināt. Esot atradis darbu - pārnēsā mēbeles no viena dzīvokļa uz otru.
“Ģeniāli, viņš uzkačājies, liels, būdīgs, runāt var, un, protams, ka darbs viņam varbūt der labāk nekā skola. Viņš ir gudrs cilvēks, bet skolai nepiemērots. Tagad viņš zviedru valodu iemācīsies labāk nekā skolā,” uzskata Kalle.
Grib labu darbu un iederēties sabiedrībā
Šis ir brīdis, kad pievērsties Latvijā izskanējušajām bažām, ka atbraukušie bēgļi nevēlēšoties meklēt darbu, izvēlēšoties labāk pabalstus. Par to jautāju skolas studiju padomniekam Hansam Lofkvistam, kurš šīs skolas beidzējiem palīdz ar padomu.
“Neko tādu neesmu pieredzējis. Gandrīz ikviens vēlas tikai vienu – pēc iespējas ātri darbu. Varbūt daļa studentu – vispirms iegūt izglītību un tad darbu, bet pilnīgi visi vēlas strādāt un pelnīt naudu. Kā ir ar viņu vecākiem, es tik labi nezinu. Jaunieši no Sīrijas, jau šeit ierodoties, bieži ir labi izglītoti, un viņi vēlas studēt universitātē un iegūt labāku darbu. Bet daudzi vēlas kļūt, piemēram, par galdnieku, mehāniķi vai medmāsas palīgu,” stāsta Lofkvists.
Tāpat arī Baiba Pumpure, kura strādā ar jauniešiem, ir nedaudz izbrīnīta par bažām.
“Neesmu dzirdējusi, ka kāds jaunietis teiktu, ka nedomā strādāt. Bet mums bija viens jaunietis, kas atbraucis no ļoti bagātas ģimenes un viņam viss atrisinājums bija, samaksājot naudu - “money, no problem”... Bet arī viņš pēc kāda laika sapratis, ka būs jāmācās, jo iepriekšējās dzīves te nebūs,” atceras Pumpure.
“Viņi atbrauc uz šejieni, daudzi ir atsūtīti, un viņiem gribas izsisties. Jo viņiem, visticamāk, ir ģimene, par ko jārūpējas. Ja nu tiešām tas ir jaunietis, kuram ir mamma un jaunāki brāļi vai māsas, un tēvs ir miris, viņš ir spiests izsisties, un viņam ir lielā atbildība par savu ģimeni. Viņam parasti ir ļoti liela vēlme izsisties un strādāt darbus,” skaidro Baiba Pumpura.
Ar jauniešiem strādājošie novērojuši, ka bēgļu jauniešiem ir arī liela vēlme iederēties zviedru sabiedrībā. Tas nozīmē arī pēc iespējas labi izskatīties. Lai arī naudas nav daudz, puiši bieži apmeklē trenažieru zāles, viens otram griež matus un ieveido ar matu laku vai želeju, un tā ir traģēdija, ja saplīst matu griežamais aparāts.
Taču Latvijā mēļo, ka bēgļi atnesīšot geto un krimināllietas. Vismaz Norčēpingā cilvēki stāsta, ka te nav nekādu noslēgtu bēgļu rajonu. Kalle bilst – trakākais, kas divu gadu laikā skolā noticis, ir viens neliels kautiņš – sastrīdējušies divi dažādu tautību puiši un sākuši uzkurināt draugus. Taču skolotājiem izdevies stundas laikā atrast atslēgas cilvēkus abās nometnēs un konflikts izčākstējis. Un kāpēc lai šie jaunieši būtu kādi eņģeļi, viņi tāpat kā visi cilvēki ir ļoti dažādi, saka skolā. Skolas direktore teic, ka pērn no visiem skolēniem tikai piecu uzvedībai līdz galam nevarēja uzticēties.
Arī Baiba Pumpure pastāsta, kādās situācijās bijusi darīšana ar policiju: “Jaunieši, kas zog veikalos, ir bijuši, bet procentuāli maza daļa, tādi varētu būt daži. Tie ir jaunieši, kas nākuši varbūt no Eiropai tuvām valstīm, viņi iemācījušies šo dzīvesveidu kā ielu bērni, viņiem nav vecāku, un zagšana ir liela daļa no tā, kā viņi savu dzīvesveidu ved.”
Burkas gan skolā nepieļautu
Protams, pasaulē ir arī tradīcijas, kuru praktizēšana Eiropā ir kriminālnoziegums. Tāda ir, piemēram, meiteņu dzimumorgānu kropļošana jeb apgraizīšana, kas sastopama vairākās Āfrikas un atsevišķās Āzijas valstīs. Tas ir kā sensens rituāls. Iespējams, Latvijā tas tagad izklausās svešādi, bet līdz ar migrāciju un bēgļiem šis jautājums būs aktuāls.
“Par to es runāju ar katru meiteni, un mums skolā ir dažas meitenes, kurām tas ir radījis veselības problēmas,” stāsta skolas medmāsa Karolīna.
Par apgraizīšanu jautā visām meitenēm, un daļai šī sāpīgā pieredze ir bijusi. Vai meitenes to vispār uztver kā vardarbību? “Jā, dažas to saprot, bet ne visas. Es personīgi domāju – ja mēs šīm meitenēm palīdzam un skaidrojam, kas tas ir, viņas domās citādi, un savām meitām vēlāk nenodarīs to, ko pašas pārcieta,” saka Karolīna.
Kopējo jauniešu bēgļu fizisko stāvokli medmāsa vērtē kā caurmērā labu.
Protams, jaunieši bēgļi cieš ari no psiholoģiskām problēmām un tad medmāsa viņus sūta pie skolas sociālās darbinieces.
“Ir bērni, kas nāk pie manis un stāsta - vēders sāp, galva sāp. Tad mēs runājam par ēdienu, gulēšanu, treniņiem… Bet, ja es redzu, ka tas pats bērns nāk un stāsta to atkal un atkal, tad es saprotu, ka tas īstenībā tas ir kas cits. Es iesaku aiziet arī parunāties pie Patrīcijas, kura zina visu par runāšanu. Jo katram skolēnam ir savs stāsts, kā un kāpēc nonāca Zviedrijā. Kāds bija kara zonā, kāds vienkārši iesēdās lidmašīnā un atlidoja, kāds ceļoja viens mēnešiem, kāds gadiem. Kāds tad tika sasists, kāds seksuāli izmantots...” stāsta medmāsa.
Skolas direktore šo skolu apzināti veidojusi hierarhijā ļoti horizontālu un skolēniem atvērtu. Piemēram, te skolotājus un direktori skolēni var saukt vārdā. Tāpat arī tiek respektētas kultūras iezīmes un attīstīti talanti. Taču vienu gan skolas direktore Šeština Sannere skolā neatļautu.
“Mums nav bijis jāsaka nē, jo nav bijušas burkas. Bet mēs nepieļautu burkas šeit, jo mums ir jāredz savu studentu sejas. Mūsu studentiem ir dažādi tērpi, un tā nav nekāda problēma, bet es neļautu studentam skolu apmeklēt burkā,” saka direktore.
Šīs musulmaņu sieviešu galvassegas, kas aizsedz gandrīz visu vai visu seju, arī Latvijā, bēgļus gaidot, raisījušas diskusijas. Zviedrijā uz ielas gan tās ir atļautas.
Bet vai pašiem bēgļiem Zviedrijā ir kas tāds, kas liekas nepieņemams? Pajautāju to arī afgāņu puisim, kurš šurp atceļoja viens un kurš ir musulmanis. Viņš padomā un parausta plecus – neko tādu nevarot iedomāties.
„Kā tu pats attieksies pret citiem, tā arī citi pret tevi, un, ja kāds ir nejauks, es ar tādu cilvēku vienkārši nerunātu…”
Viņš arī neesot Zviedrijā nekad juties nevēlams vai negaidīts. Viņš vēlētos dzīvot kopā ar ģimeni, bet pagaidām nezinot, vai ģimene maz vēlētos pārcelties uz Zviedriju.
Bēgļus Zviedrija uzņem jau ilgus gadus, un pēdējos gados to skaits īpaši aug, īpaši daudz ir bēgļu no Sīrijas. Arī šī skola kāpumu ir izjutusi. Pirms pāris gadiem te bija 68 skolēni, tagad – 250. Turklāt viņu skaits aug visu mācību gadu. Piemēram, vienā no dienām, kad viesojos Norčēpingas skolā, skolas direktore Sannere saņēma ziņas, ka vēl 70 skolēnu varētu būt ceļā uz viņas skolu. Kā nodrošināt visiem telpas, skolotājus - direktore vēl domā. Viņa gan norāda - Zviedrijas pilsētām vajadzētu uzņemt vienlīdzīgu skolēnu skaitu, un Norčēpingai tagad varētu dot mazliet miera. Un arī Eiropas Savienības dalībvalstīm vajadzētu nākt talkā un bēgļus uzņemt proporcionāli.
