Panorāma

ES tieslietu ministri Rīgā spriež par cīņu ar terorismu

Panorāma

Kā Rīgā pieaugs cena par sabiedrisko transportu

Piemin 10 gadus kopš teroristu uzbrukumiem Londonai

SPECIĀLI no Londonas: Desmit gadi kopš teroristu uzbrukumiem Lielbritānijā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

Lielbritānijā šogad piemin upurus, kas pirms desmit gadiem gāja bojā teroristu uzbrukumos Londonā. Desmitiem piemiņas pasākumu notiek visā valstī, bet upuru tuvinieki un ievainotie joprojām mēģina aptvert notikušo un rast tam skaidrojumu.

2005.gada 7.jūlijā rīta sastrēgumstundas laikā  Džekija Putnama kopā ar desmitiem citu cilvēku gaidīja Londonas metro vilcienu, lai dotos uz darbu. Viņa ieraudzīja nervozo jaunieti ar palielu mugursomu. Džekija tik un tā nolēma savu ceļu turpināt, bet pagāja uz tālāku platformas galu. Tas izglāba sievietes dzīvību – viņa neiegāja vienā vagonā ar teroristu.

Bojā negāja arī jauneklis ar somu – viņš izrādījās pavisam parasts pasažieris, bet terorists-pašnāvnieks Mohameds Hans ne ar ko neizcēlās no pūļa. Vilciens iegāja tunelī un Muhameds Hans detonēja vairāk nekā desmit kilogramus smago spridzekli.

„Man bija smadzeņu satricinājums, galvaskausā iestrēgušas stikla lauskas. Sprādziena vilnis bija tik spēcīgs, ka pats par sevi salauza man zobu. Viss apkārt bija asinīs. Sākumā man šķita, ka tā bija avārija. Bet, kad mūs evakuēja, gājām garām tieši tam vagonam, kuru bija uzspridzinājis terorists. Tur vairs nekas nebija palicis pāri…” atceras Džekija.

Viņa gan nestāsta, ko tieši redzēja eksplozijas izpostītājā vagonā. Londonā todien izskanēja vēl trīs sprādzieni - citos metro vilcienos un autobusā. Kopumā bojā gāja 52 cilvēki, vairāk nekā 700 tika ievainoti.

Kaut gan Džekija izdzīvoja un viņas fiziskās traumas ātri vien sadzīja, posttraumatiskā stresa sindroms nomoka joprojām: „Es katru dienu domāju par to, kāpēc tie jaunie vīrieši nolēma šādu noziegumu pastrādāt, un man joprojām nav atbildes. Ja zinātu, tad kliegtu par to uz katra stūra. Vai esmu piedevusi? Tas ir ļoti grūti, ja tas, kuru gribi piedot, neizjūt nožēlu. Teroristi-pašnāvnieki paši ir gājuši bojā, tāpēc es nejūtu naidu. Viņi bija nožēlojami un apmaldījušies jaunieši. Es jūtu naidu pret cilvēkiem, kuri organizē šādas nežēlības un paši mierīgi bauda dzīvi. Ir arī tādi, kas kurina naidu.”

Viens no šādiem cilvēkiem ir londonietis Anžems Čaudri, radikālais kleriķis, kurš izmanto vārda brīvības priekšrocības un bez ierobežojumiem sludina naidu pret Rietumu pasauli.

Tomēr, kad uzdodam jautājumu par to, vai Čaudri vajadzētu aizliegt uzstāties, Džekijai nav gatavas atbildes: „Tiesības uz vārda brīvību ir Lielbritānijas pamatu pamats. Cilvēkiem te vienmēr bija ļauts teikt visu, ko viņi domā, un jebkādas izcelsmes briti to respektē. Viņi uzklausa idejas, debatē, apspriež savā starpā kādā krogā, iedzer pa pintei un dodas mājās. Un es to apbrīnoju.”

„Es apbrīnoju to, ka mēs varam stāvēt uz šī stūra, un es varu teikt jums, ko vien gribu, un neviens neko man nevar par to izdarīt,” saka Džekija.

Jautāta par slaktiņu „Charlie Hebdo” redakcijā, Džekija saka, ka visvairāk domā par izdzīvojušajiem un upuru ģimenēm. Un pat nenovēl pārvarēt ciešanas, jo tas nav iespējams, bet gan iemācīties ar tām sadzīvot.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti