Pārbaudes pat pie ieejas baznīcā
Ziemassvētku vakarā Ķelnē katedrāles tornī dimd zvans, lai varētu sākt nakts dievkalpojumu. Pie baznīcas ieejas bija redzamas vairākas policijas automašīnas. Aiz tām: bruņoti vīri formastērpos. Spīdinādami kabatas lukturīšus apmeklētāju somās, policisti dievnamā nepārmeklētu neielaiž nevienu. Pat bīskapu ne.
Kopš teroristiskā uzbrukuma Ziemassvētku tirdziņam Berlīnē, kur zem smagās mašīnas riteņiem bojā gāja divpadsmit cilvēku, pagājušas vien nedaudzas dienas. Vācijā baidās, ka terors var atkārtoties jebkur citviet. Pastiprināti drošības pasākumi it visur, kur pulcējas daudz cilvēku.
Vietējie neatceras, ka jelkad agrāk būtu piedzīvojuši ko tādu: somu pārmeklēšanu Ziemassvētku vakarā pirms ieejas baznīcā.
Tomēr daudzskaitlīga policistu klātbūtne Ķelnes Doma apkaimē nav nekas jauns. Likumsargi katedrāles tuvumā dienu un nakti patrulē jau visu pagājušo gadu - kopš masveida uzbrukumiem sievietēm pērnajā Jaungada naktī.
Par nespēju ieviest kārtību gadumijas haosā un nosargāt upurus toreiz policija saņēma lielu pārmetumu lavīnu. Tagad tā apņēmusies kļūdas labot. Un dara to tik cītīgi, ka izskatās: nolēmusi Ķelnes Doma apkaimi pārvērst par caurspīdīgāko un drošāko apvidu pilsētā.
Laukums starp katedrāli un centrālo staciju nu ir pārvērties par tādu kā policijas autoparka stāvlaukumu. Cauru diennakti tur atrodas policijas furgons un vairākas trafarētas vieglās automašīnas. Uzstādītas papildus viedonovērošanas kameras. Ierīkoti jaudīgāki prožektori apgaismei nakts stundās.
Nedrošība drošībnieku ielenkumā
Lai vai kur vērstu skatu, visur vīd pa kādam drošībnieka stāvam. Ja kas atgadās, policists būs klāt pārdesmit sekunžu laikā.
Tomēr šajā drošībā ir arī kas nedrošs. Daudzās spilgtās policijas vestes it kā signalizē: acīmredzot ir nopietns pamats, kādēļ policistu ir tik daudz.
Zem lupas nu ir ne vien tie, kuriem kādi nelāgi nolūki, bet gan ikkatrs. Tūristi, vietējie, caurbraucēji. Jaunieši, kuri dzer alu, sēžot uz Doma kāpnēm. Bezpajumtnieki, kuri lasa viņu izdzertās pudeles. Un šī allaž dzīvīgā vieta šķiet zaudējusi kādu daļu no savas brīvības.
Tomēr ne visi to uztver šādi. Annikai un Kristīnai, divām jaunām sievietēm, kuras laukumā patlaban gaida savu draudzeni, pārvērtības šķiet apsveicamas: "Es jūtos drošāk, ja apkārt ir daudz policijas. Un Jaungada naktī te tiks norīkots vēl vairāk policistu. Pat vairāk, nekā vajadzīgs." Viņas Jaungada naktī Ķelni neapmeklēs.
Pati stacijas un Doma apkaime gan nekad nesot bijusi īpaši iecienīta Jaungada sagaidīšanas vieta. Tomēr, lai nokļūtu jebkur citur, uz klubiem un krogiem, jādodas cauri stacijai.
Pēdējā laika notikumu dēļ Annika un Kristīna jūtoties neomulīgi, uzturoties vietās, kur atrodas daudz cilvēku: "Mēs esam nolēmušas palikt mājās. Pēc uzbrukuma Berlīnē mēs uz turieni braukt vairs nevēlamies. Apsvērām arī domu doties uz Ķelni. Mēs nedzīvojam pilsētā, bet gan nākam no laukiem. Taču apdomājāmies un nolēmām: "Nē! Labāk mājās." Jo nejūtamies droši. Bet tas ir ne tikai pērnā gada Jaungada notikumu dēļ. Tas ir visu uzbrukumu dēļ. Visa tā dēļ, kas pašlaik notiek Vācijā."
Ķelnes uzbrukumu izmeklēšana turpinās
Iezīme, kas Berlīnes slaktiņu un citus pērn Vācijā notikušus teroristiskus uzbrukumus atšķir no Ķelnes Jaungada nakts, gan ir: par pirmajiem zināms diezgan daudz, pat sīkas detaļas: noziedznieku vārdi, izcelsme, motīvi. Turpretī par vīriešiem, kas sievietēm masveidā uzbruka Jaungadā, joprojām nav tik daudz skaidrības, lai vairs neatliktu vietas spekulācijām.
Ziemeļreinas-Vestfālenes iekšlietu ministrs Ralfs Jēgers pirms gada solīja darīt visu iespējamo, lai atklātu vainīgos: "Ķelnes policijas pārvaldei, bet arī Federālajai policijai jāizskaidro līdz pat detaļām, kā bija iespējams nonākt līdz šādiem noziegumiem."
To policija esot parādā cietušajiem, teica Jēgers. Bet ne tikai. Ķelnes notikumi, pamatoti vai nepamatoti, bet kļuvuši arī par politisku lietu. Jau no pirmās dienas tie publiskajā telpā tika sasaistīti ar Vācijas kancleres Angelas Merkeles bēgļu politiku. Uzbrucēju vairums bijuši cilvēki ar tā dēvēto migrācijas pagātni. Arī patvēruma meklētāji. Vai šie noziegumi kļūs par pagrieziena punktu attieksmē pret bēgļu uzņemšanu?
Izmeklētāju grupa pagājušā gada laikā ieguldījusi milzīgu darbu: rekonstruējusi gadumijas notikumu ķēdi līdz niansēm, izpētījusi vairāk nekā 1000 stundu novērošanas kameru videomateriāla, izvērtējusi liecības, veikusi pratināšanas. Kopumā par gadumijas vardarbību policija toreiz saņēma apmēram 1200 iesniegumu no cietušajām sievietēm. Ap 650 no tiem par seksuālu vardarbību.
Šī brīža izmeklēšanas bilance: izmeklēšanā ierosināta pret 333 personām. Liela daļa no tām, nespējot rast pierādījumus, gan atkal apturēta.
Apsūdzēti un tiesas priekšā līdz šim stājušies 35 cilvēki, lielākoties par zādzībām. Par seksuālu vardarbību ar nosacītu sodu sodīti divi, tikai viens par seksuālu uzmākšanos un laupīšanu ar reālu cietumsodu.
Aizdomās turamo un apsūdzēto vidū irākieši, sīrieši, vācieši, tomēr lielākā daļa Marokas un Alžīrijas izcelsmes.
Maroka un Alžīrija ir valstis, kas Ķelnes uzbrukumu sakarā pērn izpelnījušās daudz uzmanības. Tās kļuvušas par simbolu parādībai, kas bijusi zināma jau agrāk, bet agrāk netika runāts tik atklāti. Proti, par to, ka līdz ar kara bēgļiem Vācijā iebrauc arī patvēruma meklētāji, kas nāk no visnotaļ drošām valstīm un kuru izredzes iegūt patvērumu ir tuvu nullei.
Tomēr izraidīta tiek vien neliela viņu daļa, jo dokumentu trūkuma dēļ izcelsmes valstis atsakās viņus uzņemt.
Policijas statistika liecina: iebraucējiem no Magribas valstīm (parasti ar šo terminu apzīmē Maroku, Alžīriju un Tunisiju) esot tieksme pievienoties krimināliem grupējumiem: kabatzagļu, laupītāju, narkotiku tirgotāju bandām.
Sakarā ar to pērn visā Vācijā uz īsu brīdi lielu ievērību guva kļuva Oberbilka. Tas ir kvartāls Diseldorfā, kas esot ziemeļafrikāņu kriminālistu centrs. Tieši no turienes nāk vai vismaz bijuši kā citādi saistīti liela daļa gadumijas uzbrukumos apsūdzēto.
"No go" zonā
Kā izskatās Oberbilkā? Kas mainījies pēdējā gada laikā? Lai to noskaidrotu, Latvijas Radio dodas uz Diseldorfu.
Mazā Maroka. Magribas kvartāls. Ziemeļafrikāņu geto. "No go" zona jeb vieta, kur labāk nespert kāju, jo tur baidās ieiet pat policija. Tik dažādos vārdos Oberbilka Vācijas mediju virsrakstos dēvēta pērn. Lai nonāktu šajā kvartālā, jāmēro vien pāris minūšu ceļš no Diseldorfas centrālās stacijas.
Ellerštrāse – tā sauc vienu šī rajona centrālajām ielām. Te ir daudz tējnīcu, kafejnīcu, dārzeņu tirgotavu. Uz ielas skan dažādas valodas. Pretimnācējiem ir dažādas ādas krāsas. Mazliet noplukušas mājas. Var just, ka šeit noteikti nedzīvo paši turīgākie Diseldorfas iedzīvotāji. Tomēr atmosfēra ir itin mierīga un omulīga. Kur ir "geto" un slavenais "bīstamais kvartāls", par ko var lasīt avīzēs? "Tas ir šeit," tā atbild kāds no Ellerštrāses augļu tirgotājiem. Ne pirmo reizi viņš dzirdot šādu jautājumu. Un par to ir manāmi īgns.
Kopš pērn mediju uzmanību pievērsa Oberbilka, pie augļu tirgotājiem Ellerštrāsē viesojušies neskaitāmi mediji. Tā esot bijusi kļūda - tik atklāti runāt ar presi, stāstīt par kvartāla dzīvi, tagad uzskata vietējie.
Mediji esot uzbūruši šausminošu tēlu, kas neatbilstot patiesībai. Jā, Oberbilkā ir problēmas. Bet tur nav nekāds geto.
Tādēļ atrast kādu, kurš būtu gatavs runāt ar ieslēgtu mikrofonu, nav viegli. Sarunai piekrīt Mazids Kanani, augļu un dārzeņu veikala īpašnieks. Viņš ir no Marokas. Vācijā ieradies piecu gadu vecumā, dodoties līdzi savam tēvam, viesstrādniekam Vācijā.
"Es šeit esmu kopš 1980.gada. Vācijā, Diseldorfā un arī Oberbilkā. Te esmu audzis. Šis ir normāls strādnieku kvartāls, kas ar laiku ir pārvērties tādā kā "mazā Marokā", jo ieradušies arvien vairāk marokāņu, kuri šeit dzīvo, dibinājuši uzņēmumus. Kopš tā laika tagad šis kvartāls ir pazīstams kā "mazā Maroka"," stāsta veikala īpašnieks.
No strādnieku par imigrantu rajonu
Nekur citur Diseldorfā nedzīvo tik daudz marokāņu kā Oberbilkā. Tomēr līdzās tiem arī citas grupas: turki, krievi, ukraiņi. Migrantu koncentrācija šeit skaidrojama ar to pašu, kā parasti veidojas tamlīdzīgi kvartāli lielās pilsētās. Netālu atradušās fabrikas, kurās strādājuši viesstrādnieki. Un galvenais - bijuši lētāki īres dzīvokļi nekā citviet.
Daudzus gadus dzīve ritējusi mierīgi. Līdz apmēram pirms pieciem gadiem Oberbilkā sākušās nepatīkamas pārmaiņas. Tur arvien lielākā skaitā sākuši parādīties jauni iebraucēji no Magribas valstīm. Jaunieši, kuri nemācās un nestrādā, bet nodarbojas ar kabatzādzībām un narkotiku tirdzniecību.
Kas notika pirms pieciem gadiem? Atvērto durvju politikas tad vēl nebija. Taču sākās krīze Spānijā, Itālijā, Francijā, un droši vien tas arī bija pamata iemesls, tā spriež vietējie. Tieši no šīm valstīm, pēc Oberbilkas iedzīvotāju stāstītā, vēl biežāk nekā pa bēgļu maršrutiem ierodoties jauni Magribas izcelsmes iebraucēji. Tie ir cilvēki, kuri Eiropā dzīvo jau ilgi.
Pati Oberbilka un Ellerštrāse esot pazīstama pat Marokā. Tur zina, ka šajā rajonā vienmēr varēs sastapt tautiešus. Tur palīdzēs, ja kāds būs nonācis nelaimē.
Vācijas statistikā daudzi no jauniebraucējiem vispār neparādās, jo nekur nereģistrējas. Tāpat daudzi kļūst par patvēruma meklētājiem. Vai nu kā Magribas valstu pilsoņi vai apgalvojot, ka pazaudējuši pases, ar fiktīvām identitātēm. Kamēr rit birokrātiskais process, viņi iegūst dzīvesvietu bēgļu mītnēs.
"Šie zēni...viņiem nav ko zaudēt. Viņi nāk no Itālijas, Spānijas, es pat nezinu, vēl no kurienes.
Viņiem nav nekādu dokumentu, nekādas nākotnes. Un tas ir tiesa: viņi mazliet zog, mazliet tirgo narkotikas, darbojas kā kabatzagļi," stāsta Mazids Kanani.
"Šie zēni arī grib labi dzīvot"
Kamēr patvēruma lūgums tiek izskatīts, var paiet daudz laika. Mēneši, dažkārt gadi. Ja lūgums noraidīts, viņi nonāk tā dēvētājā deportācijas atlikšanas statusā, kas ik pa laikam jāpagarina. No tā dzīve daudz nemainās – viņi turpina mitināties bēgļu mītnē.
Šādā statusā Vācijā kopumā šobrīd dzīvo tuvu 200 000 patvēruma meklētāju. Faktiski tas nozīmē: lēmums par izraidīšanu ir pieņemts. Taču tas pagaidām kaut kādu iemeslu dēļ nevar tikt izpildīts. Parasti: trūkstošo personas dokumentu dēļ.
Pašā Oberbilkā gan jaunie imigranti nedzīvojot. Oberbilka ir kā tikšanās, socializēšanās punkts. Te, iestājoties tumsai, viņi sabrauc no dažādām vietām un mazos bariņos pulcējas netālu no dārzeņu veikaliem.
Patiesībā apvidus, kurā notiek pulcēšanās, ir ļoti neliels: Ellerštrāse divu šķērsielu garumā. Taču slikta slava nu tiekot visai Oberbilkai. Arī ar zādzībām viņi nodarbojoties citur, piemēram, dzelzceļa stacijā. Gadās gan, ka apzog arī savu tautiešu veikalus vai pircējus, stāsta Kanani. Tad tirgotāji spiesti saukt policiju. Bet pa to laiku vainīgie jau aizbēguši. Pēc pusstundas ir atpakaļ. Un tā – ik reizi. Cīņa ar vējdzirnavām. Lielāks respekts nekā pret policiju viņiem esot pret saviem tautiešiem.
Dažkārt Mazids Kanani lūkojot savu ietekmi likt lietā: "Reiz es ar vienu no zēniem mēģināju runāt. Es saku: "Paklau, vai tu nevarētu darīt kaut ko citu?" "Ko tad lai es daru?" viņš man atbild, "es varu tikai zagt. Darbu es dabūt nevaru." Viņš gan kā patvēruma meklētājs saņem pabalstu. Laikam kādus 200 vai 300 eiro mēnesī, es īsti nezinu. Bet viņiem jau ar to nepietiek. Ja jūs paskatāties, cik maksā kurpes, kādas viņi valkā... Šie zēni arī grib labi dzīvot. Pēc divām, trim dienām pabalsta nauda ir cauri. Un ko lai iesāk atlikušās mēneša dienas? Toreiz, kad policija šo puisi bija saņēmusi ciet un vēlāk atbrīvojusi, es viņam teicu: "Tagad gan met mieru! Ej prom no šejienes!" "Uz kurieni lai es eju?" viņš saka. Citur viņu neviens nesaprot. Bet šeit ir vieta, kur runā viņa dzimtajā valodā. Un viņš nav atzīts bēglis, viņš nedrīkst strādāt. Tādā ziņā šos zēnus var arī mazliet saprast. Bet... ja tas pieņemas spēkā, patīkami nav. Kad pircēji pamana, ka šeit ir nelāga atmosfēra, narkotikas, kautiņi, tad pienāk brīdis, kad viņi sāk mūsu tirgotavām mest līkumu. Un tad ir vēl sliktāk."
Attieksme ir mainījusies
Neesot šaubu, ka starp tiem, kas uzbrukuši sievietēm Ķelnē gadumijā, daļa bijuši "mūsu jaunekļi", atzīst Kanani. Vai viņi ko tādu darītu arī Marokā? Vai tomēr uzvestos citādi?
"Katrā ziņā [citādi]! Ja viņi tā izturētos pret sievietēm Marokā, tad vispirms viņi dabūtu trūkties no vietējiem ļaudīm un tikai pēc tam no policijas. Nākamie, kas viņus iekaustītu, būtu kameras biedri cietumā. Es vismaz domāju, ka tā būtu.
Bet Marokā, Alžīrijā vai Tunisijā viņi tā nekad neuzvestos. Viņi to atļaujas tikai tāpēc, ka viņiem šeit dota tāda brīvība.
Viņi zina, ka viņiem tāpat neko nevar padarīt. Pat ja tomēr ko līdzīgu darītu Marokā, tad tikai tā, lai neviens neredz. Ne jau atklāti," saka Kanani.
Kaders Eliahiouis, pēc aroda kravas pārvadājumu firmas menedžeris, Oberbilkā dzīvo jau vairāk nekā trīsdesmit gadu. Arī ieradies kā viesstrādnieku bērns. Pa šo laiku daudz kas esot mainījies.
"Katrs jau redz to citādi. Cilvēki, kuriem mazliet vairāk inteliģences, spēj lietas nodalīt. Tie, kuriem mazāk inteliģences, tie vispārina. Cilvēki, kuri mūs pazīst, zina, kādi esam. Un ir ļaudis, kuri, ieraugot kādu ar bārdu vai tumšāku ādas krāsu, skatās šķībi. Es pats zinu, kas esmu. Mani draugi mani pazīst. Es daudz neuztraucos. Tomēr, salīdzinot ar agrākiem laikiem, šis tas ir mainījies.
Agrāk cilvēki teica: o, Maroka! Cik skaisti! Tagad domā: ak tā, no turienes nāk anarhisti, izvarotāji un kas tik vēl ne. Mums nav patīkami ko tādu dzirdēt.
Mūsu bērniem skolā tas nav patīkami. Bet es vienalga dzīvoju šeit ar prieku. Vācija taču ir mūsu otrās mājas...Ak, nē...pirmās mājas. Uz dzimteni mēs braucam tikai atvaļinājumā. Jā, bet šis tas ir mainījies. Vairs nav kā agrāk," atzīst Kaders.
Par vēlu, tomēr policija atbrauc
Tiesa gan, notikumi Ķelnē un Oberbilkai veltītā uzmanība esot nesusi arī labas lietas. Vismaz Mazedam Kanani un viņa kolēģiem: "Man ir ļoti žēl par sievietēm, kurām bija jācieš no tā visa. Bet mums, tirgotājiem un iedzīvotājiem, ir labi, ka tas notika, tagad ir mazliet labāk. Simprocentīgi, protams, nē. Tomēr ir "tīrāks", ir mierīgāk."
Agrāk policija, zvanot par pieķertu zagli vai kautiņu pie veikala, nereti vispār nav braukusi. Tā "marokāņu kvartālu" uztvērusi par ko otršķirīgu. Gan jau vietējie paši tiks galā. Tagad policija brauc. Nereti aizvien par vēlu, tomēr brauc. Un esot jūtams, ka izraidīšanas notiekot aktīvāk.
Pēc Vācijas iekšlietu ministra Tomasa de Mezjēra iniciatīvas, Vācijas parlaments pērn apstiprināja likumu, ar kuru Magribas valstis tiek atzītas par drošām izcelsmes valstīm. Tā valdība vēlas paātrināt ziemaļafikāņu izcelsmes patvēruma meklētāju lūgumu izskatīšanas procesu un izraidīšanas.
Likums gan jāapstiprina Federālajai padomei. Tā ar lēmuma pieņemšanu kavējas. Likuma kritiķi, it sevišķi Zaļo partija, to dēvē par populistisku iniciatīvu. Tā ne vien neko daudz nedošot, lai paātrinātu izraidīšanas, bet skaršot visus, kam patvērums patiesi vajadzīgs. Homoseksuāļi, citādi domājošie, žurnālisti, politiski vajātie Magribas valstīs nebūt nevar justies droši.
Tikmēr Oberbilkā lēnām satumst. Ellerštrāsē parādās jauniešu pulciņi. Skan policijas sirēnas. Neliels kautiņš pie augļu tirgotavas, tā pēc brīža noskaidrojas. Kaušļi jau paspējuši aizbēgt. Taču, kā ierasts, pēc pusstundas viņi atkal būs atpakaļ. Un turpinās nodarbināt Vācijas bēgļu politiku arī šogad.
