Ukraiņu kareivim Jurijam Bubesam ir 32 gadi, viņš nāk no Ļvovas, ko pats sauc par labāko pilsētu pasaulē. Mēs tikāmies pusdienu laikā īsi pēc viņa kājas operācijas, taču vīrietis ir ļoti smaidīgs un nemitīgi joko.
Karā ievainotā kāja ir atsegta - redzamas rētas, zilumi, piepampis celis, pievienoti katetri un citas sistēmas, bet kājas pirksti sarunas laikā kustas brīžiem pat teju dejo.
Pirms kara Ukrainā Jurijs darbojies radošā profesijā, bijis mākslinieks. Pērn, saasinoties situācijai dzimtenē, jaunais vīrietis pats brīvprātīgi pieteicies armijā, jo nevēlas, lai Austrumukrainas situācija atvirzītos līdz rietumiem, kur atrodas arī Jurija ģimene – sieva ar divgadīgo meitu.
Kara traumu kareivis guvis pirms gada, militārajā bāzē bijušas tieši rotācijas dienas, kad daudziem vīriem bijis jādodas mājās, taču atskanējis izsaukums pēc papildspēkiem un vīri salekuši mašīnā.
Taču līdz galamērķim nokļūt neizdevās: "Mēs trāpījāmies ielenkumā, mūs sāka apšaudīt ar automātiem un mīnmetējiem, visur bija lodes un sprādzieni.
Daudzi brīži tīti miglā, bet atceros, ka mašīnai trāpīja lādiņš un mani ar sprādziena vilni, šķiet, izgrūda pa mašīnas ārdurvīm, es izkritu uz asfalta un sapratu, ka man nav ieroča. Tad skrēju atpakaļ pie mašīnas pēc ieroča, bet tur jau redzēju, ka vietā, kur sēdēju, mans priekšējais pārinieks miris un vienkārši sadeg.
Skrēju uz ielas, sāku atšaudīties un tad pēkšņi sajutu smalku triecienu kājā, un tajā vietā palika silts. Tas ir, lūk, šeit, te tā lode izgāja cauri. Es uzreiz sapratu, kas noticis, nokritu, bet nejutu lielas sāpes, pēc mirkļa vēl viens šāviens virs ceļa, un vēl mīnas šķemba man trāpīja, tad nu uz muguras kaut kā centos aizrāpot aiz mašīnas."
Pēc traumas gūšanas apšaudes vēl kādu laiku turpinājušās, Jurijs atminas, ka, gaidot papildspēkus,
gulējis savu asiņu peļķē, viņš apsedzies ar šīfera gabalu, bet rokā bija saspiedis granātu, jo prātā pieņēmis, ka ar tādiem ievainojumiem par gūstekni nevēlas kļūt.
Ievainotajiem vīriem šoreiz paveicies, jo ierodās palīdzība. Jurijs ar smagajām traumām nokļuva vairākās slimnīcās un secina, ka medicīniskā palīdzība un arī rehabilitācija tur bijusi zemā līmenī, tādēļ neslēpj prieku par iespēju ārstēties Latvijā.
"Pirmajā dienā pēc traumas mani nosūtīja uz Belovodskas slimnīcu. Man tajā brīdī vēl bija atvērtas rētas, visur asinis, viss vēl jēls, bet slimnīcā man tur uzlika pa virsu ģipsi no potītes līdz gūžai un cieši savilka rētas. Kāja sāka pampt, sāpes bija mežonīgas, es dzēru pretsāpju līdzekļus, nekas nelīdzēja.
Es pat sāku pats ar rokām plēst tās bindes un ģipsi, bet beigās visu nakti ar to pavadīju. Tad mani aizsūtīja uz slimnīcu Harkovā, kur kājā salika vairākas fiksācijas skrūves un tad vēl dzelžus lika Ļvovā, bet februārī no slimnīcas izrakstīja, teica, lai eju mājās, lai kāja dzīst, jo slimnīcā vairs nekādu ārstēšanu nevarēja piedāvāt," atceras Jurijs, kuram Latvijā šī ir jau otrā operācija.
Mikroķirurģijas centra ķirurgs Ervīns Lavrinovičs vēl papildināja, ka ukraiņu karavīru traumu komplikācijas nav noveļamas vien uz kādām medicīniskām kļūdām, bet gan uz kopējo slimnīcu resursu esošajos apstākļos Ukrainā.
"Kara gadījumā valstī tas resurss tiek izlietots ļoti ātri, jo mums pat miera laikos medicīnā, ja beidzās kvotas, nauda beidzās. Ja, piemēram, slimnīca slēdzas un pēkšņi spiesta atsākt darbu, kā tas bija Dņepropetrovskā, kas ir liela pilsēta. Tad par kādu kvalitāti tajā slimnīcā var runāt - tās ir telpas ar vecām gultām, tur nav ne personāla, ne medikamentu, un tur tiek vesti cilvēki," vērtē mikroķirurgs Lavrinovičs.
Kopumā Latvijā ir ārstējušies 20 ukraiņu kareivju valsts finansētā programmā, taču nauda beigusies jau pavasarī. Tādēļ arvien tiek vākti arī ziedojumi un par saziedoto izdevies palīdzēt vēl deviņiem cietušajiem.
"Ziedotāju aktivitāte ir samazinājusies, un es nezinu, ar ko tas ir saistāms. Varbūt ar mūsu reklāmas aktivitāšu trūkumu vai ar to, ka vispār patlaban samazinās informācija par Ukrainu pretstatā citai informācijai. Ir saziedoti 27 tūkstoši eiro portālā ziedot.lv un ir ziedojumi arī mūsu konta fondā. Kopumā saziedoti aptuveni 28 tūkstoši, kas patiesība ir labs rādītājs par mūsu līdzcilvēku vēlēšanos palīdzēt," par pašreizējo ziedotāju aktivitāti pastāstīja Ukrainas konfliktā cietušo atbalsta fonda vadītāja Jana Streļeca.
Nupat palīdzību saņēmušais ukraiņu karavīrs Jurijs pēc atgūšanās vēlas Ukrainā kļūt par brīvprātīgo, lai tālāk palīdzētu cietušajiem karavīriem. Kopumā vērtējot situāciju Ukrainā, viņš vēl piebilda, ka ļoti vēlas, lai karš beigtos, taču tam pagaidām nav ticības.
