Bijušais Zviedrijas nacionālās aizsardzības koledžas rektors, vairāku augsta līmeņa aizsardzības institūtu pētnieks, atvaļinātais ģenerālmajors Kārlis Neretnieks lekcijā Latvijas Aizsardzības akadēmijas kadetiem stāstīja par drošības situāciju Baltijas jūras reģionā no Zviedrijas skatu punkta. Kopš Aukstā kara laika zviedru armija sarukusi teju 20 reizes un tagad, galvenokārt pateicoties aviācijai, spētu kādu nedēļu vai divas nosargāt vien septīto daļu savas teritorijas.
Ja aizsardzības spējas nemainās, Zviedrija riskē ne tikai pati kļūt par vieglu mērķi, bet apdraudēs arī citus straujas Krievijas agresijas gadījumā.
Tā var aizņemties daļu zviedru teritorijas, piemēram, Gotlandi un izvietot tur pretgaisa aizsardzības iekārtas, faktiski slēdzot gaisa telpu virs Baltijas jūras. “NATO var būt lielas problēmas aizstāvēt Baltijas valstis, NATO vajadzīga Zviedrijas gaisa telpa. Ja Zviedrija nebruņojas, krievi var sagrābt pirmie teritoriju, un NATO būs grūtības aizstāvēt Baltiju. Tā kā Zviedrija var izrādīties liela problēma,” atzīst Neretnieks.
Viņš norāda, ka patlaban Zviedrijai ir trīs iespējas. Pirmkārt, nedarīt neko, apzinoties, ka neitrāliem palikt neizdosies. Otrkārt, modernizēt armiju un ciešāk sadarboties ar NATO – tas gan tiekot darīts, taču par lēnu. Treškārt, iestāties aliansē, kas būtu visoptimālākais.
Ierindas zviedri jau sliecoties uz trešo variantu. “Mainās domāšana Zviedrijā, kas agrāk bija stingri pret NATO; pirmoreiz ir vairākums starp vēlētājiem, kas ir par NATO lielākā skaitā nekā tie, kas pret. Pagaidām tie ir politiķi, kas vēl negrib stāties NATO,” saka Neretnieks.
Alianse, pēc drošības jautājumu eksperta domām, pēdējos gados ir stipri mainījusies uz labo pusi. Tā nopietni domā par sabiedroto drošību Austrumeiropā un Baltijā, kaut vai veidojot ātrās reaģēšanas spēkus un pastāvīgi rotējot sabiedroto kontingentus.
