„Secinājumi ir atšķirīgi katrai valstij: Vācijai viens, Turcijai – cits, ASV - cits” saka Austrumeiropas politikas pētījumu centra analītiķis un viens no grāmatas redaktoriem Andis Kudors, skaidrojot, kādēļ grāmatas tapšanā ir piesaistīti tik dažādi eksperti no dažādām valstīm. Viņš norāda, ka Austrumeiropas politikas pētījumu centram pašam visinteresantāk un svarīgāk ir bijis analizēt Krievijas iesaistīšanos Sīrijas karā, īpaši meklējot atbildi uz jautājumu „Kāpēc?”. Viena no atbildēm, ko pētnieki ir raduši, ir, ka Sīrija bija veids kā prezidenta Vladimira Putina vara meklēja ceļu ārā no starptautiskās izolācijas pēc Krimas aneksijas.
Pētījums analizē arī Eiropas Savienības lomu Sīrijas konfliktā. Lai gan tā nav tieši iesaistīta, taču arī no tās gaida rīcību, kuru patlaban daudzi kritizē kā lēnu un neizlēmīgu.
Andis Kudors, atsaucoties uz viena no grāmatas autora, pētnieka Džuliana Lindleja Frenča rakstīto:
''Viena no galvenajām tēzēm ir, ka Eiropas Savienību, - lai gan nav tiešs spēlētājs, kā ASV, Krievija vai Turcija, bet tas lielā mērā skar ES, pirmkārt, ar bēgļiem, otrkārt, ar nestabilitāti Eiropas kaimiņos. Eiropas kaimiņu politika attiecas gan uz Ziemeļāfriku, gan uz daļu no Tuvo Austrumu valstīm. Es domāju, kopumā Eiropa nerīkojas kā stratēģisks spēlētājs, ar tādu birokrātisku, tādu kā iesaisti vai neiesaisti ķeksīša pēc.''
Grāmatā ļoti daudz jautājumu par Eiropas Savienību tā arī paliek neatbildēti, jo uz tiem patlaban nav iespējams rast atbildes.
„Sīrija ir viens no piemēriem Eiropas politikā, kur tā raksturojama kā samērā pasīva un neizlēmīga,” saka viens no grāmatas redaktoriem, Eiropas Parlamenta deputāts Artis Pabriks (''Vienotība'').
''Es to saku, nevis lai kritizētu Eiropas Savienību, bet tāpēc, lai modinātu lēmējus, sabiedrību mainīt kaut ko. Parasti mēs sakām, ka Eiropas Savienība ir tik birokrātiska, un visas šis institūcijas traucē pieņemt lēmumus; un, protams, zināmā mērā tā ir taisnība, jo nav viegli sabalansēt 28 valstu intereses, redzēsim, cik būs pēc ''Brexit''...
Bet es domāju, ka lielākā problēma nav institucionālā problēma, bet - varbūt tik neakadēmiska, kā teica viens no uzaicinātajiem komentētājiem kādā BBC pārraidē – tas, ka lielākā atbildība gulstas uz Eiropas valstu līderiem, kuri nav gatavi pieņemt lēmumus,” klāsta Pabriks.
Pētījumā būtiska sadaļa veltītā arī teroristiskās organizācijas „Daīš” ietekmei Sīrijas karā un arī tai propagandai, ko tā izvērš ārpus konflikta citās valstīs, vervējot sev atbalstītājus. Taču
analītiķi pievērsušies arī Krievijas oficiālajai propagandai Sīrijas karā, kas nostādīta teju blakus „Daīš” centieniem.
Interesanti, ka vēl nesen Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, kurā arī „Daīš” un Kremļa propagandu iekļāva vienā un tajā pašā dokumentā.
„Krievijas propaganda nerimstas, bet „Daīš” savu jaudu zaudē,” saka pētījuma autors, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra analītiķis Majs Rafals Žgriževičs:
„”Daīš” zaudē teritoriju, kontroli, stratēģiskajā pilsētā Mosulā Irākā viņi ir aplenkti, un Irākas spēkus atbalsta arī starptautiskā koalīcija gan ar militārām operācijām, gan ar komunikācijas stratēģiju.”
Kā norāda analītiķis, Sīrijas karš arvien notiek, tas nebūt nav tuvu beigām, un arī Eiropas Savienībai tas joprojām paliek kā viens no lielākajiem ārpolitisko spēju jautājumiem.
Sīrijas karš sākās ar nemieriem pret valdību 2011. gadā un pārauga starptautiskā konfliktā. Tas ir izraisījis iedzīvotāju masveida bēgšanu no zemes un arī pēdējo gadu lielāko bēgļu krīzi Eiropā un pasaulē.
