Kopš aizvadītajos Jāņos notikušā referenduma par Lielbritānijas turpmāko atrašanos Eiropas Savienības sastāvā jeb "Brexit" ir pagājuši jau aptuveni astoņi mēneši. Tomēr pilnīgas skaidrības par to, uz kādiem nosacījumiem Apvienotā Karaliste vēlas izstāties no bloka, joprojām nav. Terēzas Mejas vadītā valdība vien atkārto, ka viņiem ir jāpilda 52% vēlētāju griba un jāpanāk izstāšanās no bloka un ka tas būšot veiksmes stāsts.
- Politiķi un eksperti atšķirīgi vērtē izstāšanos no Eiropas vienotā tirgus
- Briti grib stingrāku migrācijas kontroli, bet kā aizstāt šo darbaspēku?
- Boriss Džonsons: Gribam, lai Lielbritānija paliktu atvērta latviešiem
- Mazinājusies britu iecietība pret imigrantiem
- Lielbritānijas izstāšanās radīs robu ES budžetā
- Džonsons noliedz, ka grib piekāpīgāku attieksmi apmaiņā pret lielākām drošības garantijām
Liela nākotne vai lieli riski
Londonas ielas, kā ierasts, ir pilnas ar cilvēkiem. Tūristi fotogrāfē slaveno “Big Ben” pulksteni un kāpj Temzas krastā esošajā panorāmas ratā.
Kopš 23.jūnija referenduma, kurā Lielbritānijas pilsoņi ar nelielu balsu pārsvaru nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības, britu mārciņa tika devalvēta. Tādēļ ceļot uz allaž dārgo Londonu ir kļuvis lētāk. Un arī kopumā Lielbritānijas ekonomika nav reaģējusi uz referenduma rezultātiem tik negatīvi, kā to vasarā prognozēja ekonomisti.
Tas liek valdības pārstāvjiem optimistiski atkārtot, ka arī turpmāk viss būšot kārtībā. To ekskluzīvā intervijā Latvijas Radio uzsvēra arī Apvienotās Karalistes ārlietu ministrs Boriss Džonsons: “Es domāju, ka mums priekšā ir liela nākotne. Mēs varam noslēgt apjomīgu brīvās tirdzniecības līgumu ar Eiropas Savienību. Un, kā pirms pāris nedēļām jau norādīja Terēza Meja, mēs vēlamies, lai mūsu attiecības būtu spēcīgākas nekā jebkad agrāk.”
Tomēr nebūt ne visi ir tik optimistiski kā Džonsons. It sevišķi tādēļ, ka Lielbritānija ir skaidri apsolījusi izstāties ne tikai no Eiropas Savienības, bet arī no vienotā Eiropas tirgus. Londona uzskata, ka tikai šādi tā varēs kontrolēt iebraucēju plūsmu. Tas savukārt nozīmē, ka nebūs iespējams turpināt attiecības pēc Šveices vai Norvēģijas modeļa, jo tas ietver brīvu darbaspēka kustību.
Londonas Ekonomikas augstskolas profesors Iains Begs uzskata, ka Džonsons un viņa sabiedrotie vēlas, lai gan vilki būtu paēduši, gan aitas paliktu dzīvas. Bet tā tas parasti nenotiek. “Pastāv scenārijs, ka tas varētu atbrīvot Lielbritānijas ekonomiku no pārlieku lielas regulācijas, kas varētu nest zināmus ieguvumus. Tomēr risks pazaudēt pieeju nozīmīgākajam tirgum, visticamāk, apdraud jebkādus iespējamos ieguvumus. Tādēļ es uzstāju, ka izstāšanās no vienotā tirgus rada tikai negatīvos riskus.”
Līdzīgās domās ir arī bijušais Latvijas finanšu ministrs Andris Vilks, kurš tagad dzīvo Londonā un strādā Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas valdē. Vilks uzskata, ka "Brexit" nevar atstāt pozitīvu ietekmi uz ekonomiku un sekas vēl tikai nāksies izjust:
“Liela daļa uzņēmumu, it sevišķi lielās, globālās kompānijas, patlaban atturas no investīcijām un darbinieku pieņemšanas un patiesībā plāno daļu biznesa pārlikt citur. Tas vēl nav noticis. Un ar mārciņas vērtības krišanos var redzēt, ka patēriņš ir pietiekami spēcīgs šeit. Un arī tūrisma plūsma, it sevišķi no Āzijas valstīm un ASV, ir pieaugusi. Tā kā es domāju, ka vēl ir pāragri teikt, kāda būs ietekme. Bet es uzskatu, ka viennozīmīgi tā nevar būt pozitīva ekonomikai. Tas ar laika nobīdi notiek. Visi uzskatīja, ka būs ātrāk, bet tā tas nenotiek uzreiz.”
Kā aizstāt ārvalstu darbaspēku?
Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Apvienotās Karalistes valdība ir nolēmusi iet tā dēvētā smagā "Brexit" jeb pilnīgas šķiršanās ceļu, ir migrācijas kontrole. Meja solījusi samazināt iebraucēju plūsmu vismaz trīs reizes. Proti, no aptuveni 300 000 cilvēku gadā, kas iebrauc Lielbritānijā pašlaik, līdz ne vairāk kā 100 000 imigrantu.
Tāpat vismaz daļa sabiedrības sagaida, ka jau Lielbritānijā dzīvojošie imigranti no citām Eiropas valstīm drīzumā dosies prom. To nesenā intervijā izdevumam “The Guardian” neslēpa viena no skaļākajām "Brexit" kritiķēm, Lielbritānijas parlamenta deputāte no valdošās Konservatīvās partijas Anna Soubrija: “Aizbrauciet uz Bostonu un parunājiet ar cilvēkiem, kā es esmu to darījusi.
Ja jums nepatīk visi tie ārvalstu strādnieki, tad kurš darīs darbu Linkolnšīras laukos?
Vietējie necelsies trijos no rīta, lai savāktu ziedkāpostu ražu. Tā ir realitāte. Bet neviens, neviens par to nerunā! Daudzi tiešām domā, ka visi šie strādnieki tagad tiks aizsūtīti mājās. Bet, ja viņi tiks aizsūtīti mājās, kurš tad darīs to darbu!?”
Uz to, ka aizstāt ārvalstu darbaspēku būs sarežģīti, norāda arī Vilks: “Būvniecība, viesnīcas, restorāni, lauksaimniecība, arī daudz kur apstrādājošā rūpniecībā acīmredzot būs jādomā, kā aizstāt darbaspēku ar citu darbaspēku, jo vietējais darbaspēks tik ātri nepiekritīs tam algu līmenim. Ja arī piekritīs, tad izmaksas krietni pieaugs. Par to arī Lielbritānijas iedzīvotāji uztraucās.
Cik tad maksās dārzeņi un daudz dažādu pakalpojumu, pie kā briti ir pieraduši un kam pēdējos gados ir kritušās cenas?”
Iespējams, apzinoties šo ekonomikas realitāti, britu ārlietu ministrs Džonsons mierina, ka esošie imigranti no citām Eiropas valstīm, visticamāk, varēs palikt Lielbritānijā arī turpmāk. Lai gan Džonsons neslēpa, ka viss būs atkarīgs no tā, uz kādiem nosacījumiem citur Eiropā varēs nākotnē dzīvot un strādāt britu pilsoņi.
Džonsons: Gribam būt arī atvērti latviešiem
“Latvijas cilvēki, kuri šobrīd dzīvo Apvienotajā Karalistē - pēc mūsu aprēķiniem tādu varētu būt virs 100 tūkstošiem - šeit joprojām tiek silti gaidīti, novērtēti un mīlēti. Mēs nevēlamies, lai viņi brauktu prom. Mēs vēlamies, lai viņu tiesības tiktu aizsargātas un saglabātas pēc izstāšanās procesa sākuma un arī turpmāk.
Un, starp citu, mēs gribam, lai Lielbritānija paliktu atvērta latviešiem arī turpmāk,” apliecina Džonsons.
Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs ("Vienotība") pēc tikšanās ar Džonsonu neslēpa, ka sarunas nebūs vienkāršas, jo Eiropas valstu intereses šajā jautājumā atšķiras: “Ja, piemēram, mūsu valstspiederīgie ir diezgan daudz šeit un saņem arī pakalpojumus, tad britu pilsoņi ir atsevišķās dalībvalstīs un saņem pakalpojumus, ko sedz to valstu budžeti tur. Protams, te ir nedaudz dažādas intereses. Bet tā ir mūsu prioritāte un mēs par to stingri iestāsimies. Un mums ir prieks, ka britu pozīcija ir ļoti līdzīga.”
Savukārt domnīcas “Eiropas Reformu centrs” ārpolitikas direktors un kādreizējais Lielbritānijas vēstnieks Latvijā Ians Bonds piesauc praktiskus argumentus.
Viņš atgādina, ka demogrāfiskās situācijas dēļ Apvienotās Karalistes ekonomikai ir nepieciešami ārvalstu strādnieki: “Kamēr ekonomiskā situācija būs pietiekami laba, vairums cilvēku, kuri ir atbraukuši šeit strādāt, paliks tepat, jo šeit ir darbs.
Bet, ja ekonomikā sāksies krīze un, piemēram, eirozonā situācija būs krietni labāka, tad sāksies plūsma pretējā virzienā.
Un tad jau Eiropas valstis sāks sūdzēties par britu strādniekiem.”
Izgaist britu iecietība?
Tomēr daļēji vēlmi pārcelties un strādāt Apvienotajā Karalistē var ietekmēt arī valdošās gaisotnes izmaiņas. Pēc referenduma ir pieaudzis naidīgu incidentu skaits. Un, lai gan situācija kopš vasaras ir kļuvusi mierīgāka, zināma nepatika pret ārvalstniekiem ir palikusi.
“Uz naidu balstīto noziegumu skaits Notingemšīras apgabalā, no kura esmu ievēlēta, joprojām ir augstāks, nekā tas bija pirms referenduma.
Es redzu, ka britu tolerances princips tagad pazūd un cilvēki saka lietas, ko viņi neuzdrošinātos teikt iepriekš.
Un briesmīgākais ir, ka neviens viņiem par to neaizrāda. Ja kāds no mana apgabala iedzīvotājiem man saka, ka viņam ir apnikuši visi tie iebraucēji, es viņam parasti atbildu: “Kur jūs viņus redzat?” Jo mūsu apgabalā viņu gandrīz nav,” saka deputāte Soubrija.
Turpretī Londonas Ekonomikas augstskolas profesors Begs mierina, ka britiem raksturīgā iecietība galu galā tomēr ņems virsroku.
Tādēļ galvenais valdības uzdevums būs samazināt iebraucēju plūsmu, nevis izraidīt jau esošos imigrantus.
“Lielbritānijas iedzīvotājus satrauc imigrantu pieplūdums, jo pēdējos gados te ir iebraucis ļoti liels cilvēku skaits - virs 300 000 gadā. Šādā tempā visi Latvijas iedzīvotāji septiņu gadu laikā var pamest valsti un pārcelties uz Apvienoto Karalisti. Tāds ir migrācijas mērogs. Tomēr pret jau esošajiem cilvēkiem attieksme ir krietni pielaidīgāka... saprāta robežās,” saka Begs.
Papildus migrācijai un vienotajam tirgum no Latvijas viedokļa šajās sarunās vēl ir vismaz divi būtiski jautājumi: drošība un nauda.
Robs ES budžetā
Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības radīs pamatīgu robu kopējā budžetā, jo pat par spīti slavenajai atlaidei, Apvienotā Karaliste tik un tā iemaksā kopējā Eiropas budžetā vairāk, nekā no tā saņem. Un pēc aiziešanas briti vairs nevēlas to darīt.
To atzīst Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieks Valdis Dombrovskis ("Vienotība"), kuru Londonā Latvijas Radio satiek īsi pēc viņa sarunas ar britu finanšu ministru Filipu Hamondu. “Ar šo jautājumu mums būs jārēķinās, domājot jau par nākamo daudzgadu budžetu, kas būs pēc 2020. gada, jo tur var prognozēt, ka Lielbritānija tiešām vairs nebūs Eiropas Savienības dalībvalsts. Un tas atstās iespaidu arī uz kopējo ES budžetu. Un tas būs jautājums, kas jau 27 valstīm būs jārisina.”
Dombrovskis atteicās komentēt, vai, viņaprāt, atlikušajām valstīm būtu jāpalielina iemaksas, lai nosegtu iztrūkumu, vai arī jāsamazina kopējie izdevumi. Par to esot vēl pāragri spriest.
Latvijai ES kopējā budžeta potenciālais samazinājums varētu nozīmēt mazāku Eiropas fondu apjomu.
To pēc tikšanās ar Džonsonu un pārējām britu amatpersonām atzina ārlietu ministrs Rinkēvičs: “Ja viss notiek atbilstoši plānam, Lielbritānija izstājas 2019.gadā, un tas skar arī Eiropas Savienības budžetu, tostarp arī maksājumus kohēzijas un lauksaimniecības fondā, no kā mēs arī saņemam finansējumu.”
No otras puses, Apvienotās Karalistes aiziešana varētu kļūt arī par iespēju radikāli pārskatīt, kā un kam tiek tērēti kopējie Eiropas līdzekļi. “Ņemot vērā, ka pārāk daudz naudas no kopējā ES budžeta joprojām tiek tērēts lauksaimniecībai, iespējams, ka
Lielbritānijas izstāšanās liks beidzot sākt risināt kopējās lauksaimniecības politikas problēmas, samazinot naudas apjomu, kas tiek atvēlēts šai nozarei
un novirzot to investīcijām produktīvākos ekonomikas sektoros vai, piemēram, infrastruktūras uzlabojumiem Austrumeiropā. Bet tikpat labi ir iespējams, ka citas lielākās maksātājvalstis, piemēram Francija, kas līdz šim ir saņēmusi neproporcionāli daudz no kopējā lauksaimniecības fonda, iespītēsies un pateiks - visiem būs jāsadzīvo ar aptuveni 10% budžeta samazinājumu visās jomās,” norāda Ians Bonds no Eiropas Reformu centra.
Tāpat ir atklāts jautājums arī par to, cik Londonai būs jāmaksā, izstājoties no bloka. Nesen kuluāros ir pavīdējis skaitlis 60 miljardi eiro. Tomēr, visticamāk, tik lielu summu nebūs nepieciešams izdot, jo daļu no tās veido dažādas garantijas, nevis rēķini. Bet pārējo varēs maksāt vairāku gadu garumā. Tomēr var droši paredzēt, ka par šo skaitli vēl notiks sīva kaulēšanās.
Lielāka drošība pret piekāpīgāku attieksmi?
Baltijai nozīmīgs ir arī jautājums par aizsardzību. Ne tik sen Lielbritānijas presē parādījās pieļāvumi, ka
Londona varētu apsolīt lielākas drošības garantijas apmaiņā pret piekāpīgāku Baltijas valstu attieksmi "Brexit" sarunās.
Tas būtu diezgan būtiski, ņemot vērā jaunā ASV prezidenta Donalda Trampa draudzīgo attieksmi pret Krieviju un arī to, ka Apvienotās Karalistes armija ir viena no spēcīgākajām Eiropā.
Tomēr, atbildot uz Latvijas Radio jautājumu, Džonsons noliedza, ka šis aspekts tiktu iekļauts viņu stratēģijā: “Mums nešķiet, ka būtu jēga mēģināt gudri spēlēties ar šo jautājumu.
Jebkurā gadījumā Lielbritānija vēlēsies, lai Eiropas Savienība būtu spēcīga un stabila.
Es atceros sarunas valdībā pirms pāris mēnešiem par to, vai šiem jautājumiem ir jābūt daļai no sarunām un vai mums būtu kaut kas jāpiedāvā. Un mēs visi atbildējām “nē, tās ir muļķības”. Mums tas būtu jādara tik un tā.”
Arī Ians Bonds ir pārliecināts, ka tikai neliela daļa valdošo britu politiķu uzskata, ka aizsardzības jautājumus vajadzētu izmantot kā argumentu sarunās par izstāšanos no bloka. Vairums ministru šādai nostājai nepiekrīt.
Tomēr citos jautājumos senais princips “skaldi un valdi” varētu tikt aktīvi izmantots. Pārliecību par to nesen intervijā Vācijas sabiedriskajam radio izteica Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers: “Pārējās 27 valstis to vēl nezina, bet briti skaidri apzinās, kā viņi var ar šo tikt galā. Viņi var apsolīt valstij A šo, un valstij B to, savukārt valstij C vēl kaut ko, un šādi galu galā panāks, ka Eiropai nav vienotas frontes.”
Atšķirīgas dalībvalstu intereses padarīs britu aiziešanas procesu visnotaļ sarežģītu. Vispirms 27 premjeriem un prezidentiem būs jāvienojas par kopīgu pozīciju un mērķiem sarunās ar Londonu. Jau tas nebūs vienkārši.
Tad vajadzēs atrast kopsaucēju daudzos sarežģītos juridiskos un politiskos jautājumos ar britu sarunvedējiem. Turklāt jāņem vērā, ka neviena valsts līdz šim vēl nekad nav pametusi bloku, tādēļ pieredzes šādās sarunās nevienam nav.
Noslēgumā vēlreiz jāuzsver, ka Latvijai šobrīd "Brexit" sarunās būtiskākie jautājumi ir mūsu valsts pilsoņu turpmākais statuss šajā valstī, britu izstāšanās ietekme uz kopējo Eiropas budžetu un drošība. Ņemot vērā, ka aizsardzības jautājumi tieši skar nevis Eiropas Savienību, bet gan NATO, drošības jomā šobrīd valda vislielākā noteiktība.
Pārējos jautājumos viss būs atkarīgs no vismaz divu gadu ilgo sarunu iznākuma, un viss pārējais ir tikai solījumi.
