Igaunijas izglītības ministrs: Nemaksājam par tukšām vietām vidusskolu klasēs

Prestižajā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas pētījumā (saīsinājumā - PISA), kurā mērīti piecpadsmitgadīgo skolēnu sasniegumi matemātikā, dabaszinībās un lasītprasmē, Igaunija sevi parādījusi kā vienu no labākajām izglītības sistēmām Eiropā. Tā tik labi samācījusies no visā pasaulē daudz slavētās Somijas izglītības, ka nu jau vairs tālu neatpaliek no ziemeļu kaimiņiem un matemātikā viņus pat apsteidz.

Protams, varam kļūt vēl labāki,“ tā Jāks Āvikso paskaidro, kāpēc labie panākumi nenozīmē norautu stopkrānu pārmaiņām Igaunijas izglītības sistēmā. 

Vita Dreijere: Vai jūs jūtat, ka izglītības speciālistu uzmanības fokuss no Somijas palēnām pavēršas uz jums?

Jāks Āvikso: Somija gan joprojām ir nedaudz labāka par Igauniju PISA testos, bet mēs skaidri jūtam pieaugošu starptautisko uzmanību. Cilvēki mums uzdod jautājumus, mēs esam saņēmuši vairākus piedāvājumus dalīties ar pieredzi un sadarboties. PISA rezultāti pilnīgi noteikti ir uzlabojuši Igaunijas profilu starptautiskajā izglītības kopienā.

Bet vai arī igauņi uzskata, ka jūsu izglītība ir tik laba, kā rāda PISA rezultāti, vai arī paši esat kritiskāki?

Protams, sabiedrība rezultātus uzņēmusi pozitīvi, bet mēs joprojām esam kritiski daudzos jautājumos, kas skar izglītību. Mēs joprojām uzskatām, ka somu panākumi ir daudz, daudz labāki nekā mūsu.

Uzskatu, ka PISA ir OK, bet tā nav pati svarīgākā lieta izglītībā. Pati galvenā ir darba devēju, vecāku, skolēnu apmierinātība, kopējais izglītības tēls ir daudz svarīgāks nekā formāla vieta PISA testā. Bet, protams, PISA palīdz. Tā dod skolām, ministrijai, skolotājiem un skolēniem pārliecību par sevi, ka mēs neesam slikti, bet, patiesību sakot, esam gluži labi. Protams, mēs varam kļūt vēl labāki.

Ko īsti jūs vēlaties sasniegt savā izglītības sistēmā?

Daudz svarīgāk par Igaunijas kopējo rezultātu bija redzēt dažas problēmas, ko paši apzināmies un kas skaidri parādījās arī PISA testā – atšķirības starp dažādām skolām ir pārāk lielas, tātad mēs skaidri redzam nepieciešamību uzlabot vājākās skolas. Mēs uzskatām, ka to var darīt, atbalstot skolu direktorus, bet vienlaikus arī prasot no viņiem [izglītības kvalitāti]. Tieši viņi, pirmkārt, ir atbildīgi par skolas rezultātiem.

Otra lieta – mēs diezgan labi strādājam ar vājajiem skolēniem, mums ir maz skolēnu, kam ir zemi sasniegumi. Bet mums nav arī pietiekami daudz izcilnieku. Tātad ar zemāko galu viss ir kārtībā, bet ar augstāko ir problēmas.

Mēs priecājamies, ka atšķirības starp igauņu un krievu skolām samazinās, bet tās joprojām ir diezgan lielas.

Krievu skolas joprojām atpaliek no igauņu skolām tā, it kā to skolēni būtu mācījušies par gadu mazāk.

Atšķirība gan ir uz pusi mazāka nekā pirms sešiem gadiem, bet mums joprojām ir jāuzlabo krievu skolas.

Kāpēc ir tāda atšķirība starp igauņu un krievu skolu rezultātiem?

Mēs precīzi nezinām, bet domāju, ka izmaiņas mācību saturā igauņu skolās notika ātrāk nekā krievu skolās. Krievu skolas vairāk paļāvās uz veco padomju laiku mācību saturu, reizēm skatījās Krievijas virzienā un izmantoja Krievijas skolu pieredzi. Igauņu skolām izdevies ātrāk pārorientēties uz liberālāku problēmorientētu pieeju mācībās. PISA testi ļoti atšķiras no klasiskajiem eksāmeniem, jo daudz vairāk fokusējas uz funkcionālām prasmēm. Uz problēmu risināšanu. Piemēram, matemātika nav tikai teorēmas, bet vairāk attiecas uz praktiskām problēmām, kas ir jārisina reālajā dzīvē. Domāju, ka šīs izmaiņas igauņu skolās notikušas ātrāk nekā krievu skolās, un tās tagad mēģina panākt iekavēto.

Bet mācību standarti ir tie paši.

Jā, bet tie ir uz papīra. Svarīgi ir tas, ko skolotāji katrā stundā māca.

Reizēm starpība starp to, kas ir uz papīra un praktisko mācīšanu skolā ir diezgan liela.

Vai tas nozīmē, ka labākie skolotāji strādā igauņu skolās, ja tām izdevies izmaiņas ieviest ātrāk?

Nav tā, ka ir tikai labās igauņu skolas un sliktās krievu skolas. Atšķirības starp igauņu un krievu skolām nav tik lielas. Labās krievu skolas ir daudz labākas nekā vājās igauņu skolas. Bet, protams, jaunu skolotāju trūkums skolās mums ir problēma. Un tā ir izteiktāka krievu skolās – ir vēl grūtāk panākt, ka jauni krievvalodīgie augstskolu beidzēji kļūst par skolotājiem krievu skolās, jo viņu nav daudz un viņi ne pārāk vēlas strādāt tādās vietās kā, piemēram, Narva. Viņi labāk meklē daudzsološākus darbus Tallinā vai reizēm – arī ārzemēs.

Lasīju PISA pētījumā, ka Igaunija uzslavēta par konkrētiem darbiem, lai uzlabotu skolotāju darba kvalitāti. Ko tieši izdarījāt?

Ir divas lietas. Viena lieta ir jauno skolotāju sagatavošana universitātēs, bet tas ir ilgtermiņa projekts, kas ilgs vismaz 10-15 gadus, tas nemainīsies jau rītdien. Bet mēs esam aktīvi izmantojuši Eiropas fondus, lai sāktu dažādus projektus, kas palīdz dalīties labajā pieredzē, organizēt uz reformām orientētās skolas vienotos tīklos. Ir diezgan daudz projektu, kas nav nacionāla līmeņa, bet kuros esam aicinājuši pašas skolas piedāvāt idejas, veidot dažādus sadarbības modeļus. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc advancētākas skolas virzās uz priekšu ātrāk, un tās, kas atpalika, joprojām atpaliek.

Ar šo pieeju mēs esam ļāvuši labajām skolām kļūt vēl labākām, bet nu mums ir vairāk jāfokusējas uz vājākajām skolām, lai tām būtu „spiediens“ mācīties no labo skolu piemēriem.

Igaunijas pieeja ir bijusi atbalstīt skolotāju iniciatīvas, sniedzot arī finansiālu atbalstu.

Vai varat minēt kādu konkrētu piemēru šīm iniciatīvām?

Esam sākuši dažādus pilotprojektus, no kuriem viens, piemēram, paredz mācīt programmēšanu jau no 1.klases. Tas, ko šie bērni var paveikt, ir brīnišķīgi, bet, protams, tas arī ļoti daudz prasa no skolotājiem. Viņiem ir jāpārkārto sava mācīšanas pieeja, jo mācīšanās notiek, izmantojot spēles, robotiku, dažādas praktiskas aktivitātes. Pašlaik tas ir piedāvāts tikai dažām pilotskolām, bet pēc pāris gadiem mēs to gribam ieviest visās skolās.

Otrkārt, skolas var brīvprātīgi piedalīties projektā vidusskolām, ko mēs saucam par datorizēto matemātiku. Kopā ar Lielbritānijā bāzētu uzņēmumu esam attīstījuši citu pieeju, kā mācīties statistiku. Parasti skolās tā tiek mācīta ļoti akadēmiski – kā aprēķināt vidējo, kāda ir normāla datu izkliede... Datorizētajā matemātikā ir praktiskas problēmas, ko var risināt ar statistikas palīdzību un izmantot jau gatavus datorizētus instrumentus. Tātad ir jau gatavi instrumenti, lai aprēķinātu vidējo lielumu, izkalkulētu, kāds ir, piemēram, vidējais ienākumu līmenis valstī vai, piemēram, aprēķinātu banku procentu likmes.

Es ticu, ka nākotnē aizvien lielāks uzsvars tiks pārnests no atsevišķu disciplīnu apgūšanas tā, kā esam to darījuši līdz šim, uz konkrētu praktisku problēmu risināšanu, izmantojot priekšmetos iegūtās zināšanās.

Neviens darba intervijās nejautās, vai jūs zināt kādu vēsturisku datumu, konkrētu bioloģijas faktu vai integrāli. Cilvēki gribēs zināt, vai esat kompetents kādu konkrētu problēmu risināšanā.

Gribat ieviest šo problēmu risināšanas pieeju ieviest visā mācību saturā?

Cik vien ir iespējams. Mēs gribam iet tajā virzienā, ka par visu klasē notiekošo skolotājiem, sabiedrībai kopumā, ministrijai ir jāzina – kāpēc mēs to mācāmies, kādas spējas vai kompetences tas attīsta. Nav svarīgi tikai tas, ka tu kaut ko zini, vai tas, cik kļūdas kontroldarbā pieļauj. Svarīgi ir arī tas, ko tu proti izdarīt un kādas ir tavas kompetences.

Lielākā daļa skolotāju ir mācījušies strādāt pēc vecā parauga. Ko darīsiet, lai to mainītu?

Tā patiesībā ir lielākā problēma, jo šo pārmaiņu izdošanās ir atkarīga no tā, kā sagatavosim skolotājus šīm pārmaiņām. Ir divi galvenie līdzekļi. Pirmkārt, skolotāji māca tā, kā viņu darbs tiek mērīts. Ja tas tiek mērīts pēc eksāmenu rezultātiem, viņi gatavo skolēnus eksāmeniem. Ja eksāmens ir klasiska veida, tad viņi gatavo skolēnus tam. Ja tas ir funkcionāls tests (kā PISA), viņi, protams, saprot, ka viņiem jāmāca citas prasmes. Ja viņi saprot, ka ir jāmainās, mums viņiem ir jāpalīdz. Tātad nepietiek tikai ar pātagu, ir nepieciešams arī burkāns. Bet ir nepieciešami abi līdzekļi. Citādāk, ja eksāmeni būs tādi paši kā iepriekš, bet mēs viņus gatavosim strādāt citādāk, pedagogi nesapratīs, kāpēc ir jāmainās, jo „es taču viņus veiksmīgi sagatavoju noslēguma eksāmeniem!“

Tātad jūs maināt arī eksāmenus?

Tie kļūst aizvien tuvāki un tuvāki funkcionāliem testiem, skolēnu prasmju pārbaudei.

Lasīju, ka jūsu vidusskolu beidzējiem būs arī mazāk obligāto eksāmenu.

Jā. Nu mums būs trīs obligātie eksāmeni – igauņu valodā, matemātikā un svešvalodā. Iepriekš mūsu vidusskolu absolventiem igauņu valodas eksāmenā bija jāraksta tikai domraksts kā padomju laikos, bet nu esam to aizvietojuši ar trīsdaļīgu eksāmenu, kas ietvers arī teksta analīzi. Mainīsim arī svešvalodu eksāmenu – skolēniem būs jānokārto attiecīgo valstu piedāvātie valodu testi (piemēram, vācu valodas eksāmenu turpmāk organizēs Gētes institūts). Šie eksāmeni parasti tiek sastādīti tā, lai noskaidrotu cilvēku spējas praktiski izmantot savas valodu zināšanas, ne tikai to, cik daudz gramatikas kļūdas pieļautas.

Esam arī ieviesuši obligātu matemātikas eksāmenu, bet tam būs divi varianti un skolēni varēs izvēlēties, kuru kārtot. Pirmais un vieglākais ir vispārīgā matemātika, kas būs ļoti lielā mērā problēmorientēta, skolēniem būs jārisina praktiskas problēmas, izmantojot matemātikas zināšanas. Otrs eksāmens ir sarežģītāks - paredzēts tiem, kas izvēlējušies dzīvi saistīt ar nozarēm, kur nepieciešamas padziļinātas matemātikas zināšanas.

PISA pētījumā Igaunijai īpaši labi rezultāti ir dabaszinātnēs. Kā jūs to skaidrojat?

To vienmēr ir grūti izskaidrot, jo mums pašiem šķiet, ka mums vajadzētu būt daudz labākiem. Domāju, tas ir tāpēc, ka mēs šiem priekšmetiem veltām diezgan daudz laika un mums joprojām fizika, ķīmija, bioloģija, ģeogrāfija ir atsevišķi priekšmeti. Daudzās valstīs tie ir integrēti vienotā dabaszinātņu priekšmetā, un tam veltīts mazāk laika. Mums ir arī diezgan aktīva dabaszinātņu skolotāju kopiena, labi funkcionējošas skolotāju profesionālās organizācijas, skolotāji dalās ar labākajām praksēm un daudzi arī raksta mācību grāmatas. Bet vaļsirdīgā atbilde ir – es nezinu. Tas ir labs pārsteigums, bet es nedomāju, ka darām ko būtiski atšķirīgāku kā, piemēram, Latvijā, Somijā vai Krievijā.

PISA rezultātos ir arī paradokss – no vienas puses, jums ir ļoti labi rezultāti, no otras puses, salīdzinoši maz Igaunijas skolēnu atzinuši, ka jūtas laimīgi skolā. Kā to skaidrojat?

Protams, mēs paši arī šim fenomenam esam pievērsuši uzmanību. Manuprāt, tam ir divas daļas. Pirmkārt, tāda pati situācija ir arī Somijā un arī dažās augstus rezultātus sasniegušajās valstīs, piemēram, Dienvidkorejā. Domāju, ka te iemesli būtu jāskaidro arī psihologiem. Ziemeļnieki parasti ir pesimistiskāki un paškritiskāki – tas varētu būt viens izskaidrojums. Otra lieta – mēs joprojām neesam liberalizējuši savu pieeju izglītībai tā, kā daudzas ziemeļvalstis. Ir izglītības filozofija: ja tu padari mācīšanos aizraujošu un liberālu, tu sasniedz labākus rezultātus. Īsti tai neticu.

Domāju, ka jābūt arī zināmam spiedienam, lai motivētu mācīties un sastapties ar izaicinājumiem. Dzīvei un mācībām obligāti nav jābūt vienkāršām.

Vai varētu būt tā, ka labo rezultātu cena ir skolēnu apmierinātība ar mācībām?

Es domāju, ka tas nav tik viennozīmīgi. Mēs noteikti gribam, lai Igaunijas skolēni skolā jūtas labi. Nav tā, ka viņus spiežam aizvien vairāk un vairāk, lai tikai iegūtu labus rezultātus. Tā ir ļoti liela problēma Dienvidkorejā, kur skolēni sastopas ar lielu sabiedrības spiedienu. Un tur ir arī ļoti liels pašnāvību līmenis skolēnu vidū. Tātad ar šo ir jābūt ļoti uzmanīgiem – uz skolēniem nedrīkstam izdarīt pārāk lielu spiedienu, viņiem skolā jāsaņem arī emocionālais atbalsts.

Jūs jau minējāt, ka gribat palielināt izcilnieku skaitu. Kā to plānojat sasniegt?

Es domāju, ka šim risinājumam ir divas daļas. Pirmkārt, ir jāpamana šie talantīgie jaunieši, kuri ir spējīgi sasniegt vairāk. Katram skolotājam ir jābūt sagatavotam, lai varētu atrast jaunos talantus. Tas ne vienmēr ir vienkārši. Un pēc tam šiem skolēniem ir jāpiedāvā izaicinājumi, lai viņi varētu attīstīt savus talantus. Daudz ko var izdarīt skolas līmenī, bet šiem skolēniem ir jāpiedāvā arī nacionāls atbalsts. Arī mums tāpat kā Latvijā ir skolēnu mācību olimpiādes. Ir jāpanāk, lai tām var sagatavoties vairāk skolēnu, viņiem ir jāpiedāvā pedagoģiskā palīdzība. Vairākas no mūsu universitātēm arī strādā ar talantīgajiem skolēniem - ir jāpalielina valsts atbalsts, lai tās varētu sasniegt vairāk skolēnu.

Jautājums ir arī par vispārējo atmosfēru skolā. Ir svarīgi, lai skolotāji, klasesbiedri, vecāki atbalsta tos, kuriem ir labi mācību sasniegumi.

Protams, ir jauki, ka apkārtējo atbalstu saņem, piemēram, labi sportisti vai mūziķi, bet grūtāk ir saņemt atbalstu tiem, kuri ir labi matemātikā, bet citādāk ir nūģi.

Kā to var mainīt?

Tā ir kultūra. Kā mainīt kultūru, nezinu. Izglītot cilvēkus, pārņemt labākās prakses, mainīt skolu iekšējo kultūru. Daļa skolu šajā ziņā ir ļoti labas, bet daļa – ne tik labas. Tāpēc ir jānoskaidro labie piemēri un jācenšas šo skolu pieredzi izplatīt. Tāpat arī jānoskaidro problēmu iemesli skolām, kurām sasniegumi nav tik labi. Varbūt problēma ir skolas vadībā vai mācību vidē. Dažās valstīs ir skolotāju un direktoru rotācija - lai mainītu skolu iekšējo kultūru, reizēm ir labi ievest tajā kādu no malas, kurš dalās ar savu labo pieredzi. Bet ir svarīgi pievērst uzmanību mācību kultūrai skolās – kā skolēni tiek motivēti, kādas ir skolas vērtības, ne tikai formālajiem rādītājiem.

Igaunijas skolām ir jāraksta pašvērtējuma ziņojumi. Kādi ir ieguvumi no šī uzdevuma?

Mēs ticam, ka tas ir labs uzdevums. Bet jāņem vērā, ka, skolās pārāk stingri spiežot rakstīt pašvērtējumus, tas var būt neproduktīvi – skolas var to uztvert kā ārēju nepieciešamību un pieiet tam formāli. Un formāla pieeja ir pat sliktāka nekā nedarīšana nemaz – cilvēki kļūst ciniski, kritiski, viņi saka „Tam nav jēgas!“ un tas izbojā visu ieceri. Tāpēc ir jācenšas pārliecināt, ka tas ir labākais risinājums. Tā ir ļoti delikāta lieta. Pieļauju, ka tas ir ļoti līdzīgi kā vecākiem audzinot bērnu – ļoti autoritārā veidā uzspiežot bērnam kaut ko, var iegūt arī pavisam pretēju efektu.

Kā skolas uztver šos pašnovērtējumus?

Es domāju, ka aizvien labāk. Šķiet, ka divas trešdaļas Igaunijas skolu tic, ka tas ir noderīgi. Mēs pirms aptuveni sešiem gadiem noteicām ar likumu [prasību šos ziņojumus rakstīt], bet nu mēs to esam liberalizējuši – iesakām skolām to darīt, bet vairs neprasām to darīt ar likumu. Tas attiecas ne tikai uz skolu pašvērtējumu, bet arī katra skolēna progresa ziņojumu veidošanu. Esam mazinājuši formālo spiedienu uz skolām, izmantojam maigākus instrumentus, bet sakām: katrai skolai ir nepieciešama sistēma, kā savu un katra skolēna progresu vērtēt.

Gribētu atgriezties pie jūsu iepriekš teiktā, ka skolotāji ir jāmotivē gan ar burkānu, gan ar pātagu. Kas Igaunijā ir burkāns?

Tā kā izglītība ir radoša sfēra, galvenais motivators ir iekšējā motivācija un sabiedrības atzinība. To nevar nopirkt. Protams, ir problēmas ar skolotāju algām, un tas arī Igaunijā ir „degošs“ jautājums. Bet neredzam pētījumos skaidru skolotāju algu saikni ar rezultātiem. Jā, ir jāceļ algas, bet tas, ka tu kādam maksā vairāk, automātiski nenozīmē, ka viņš arī strādās labāk. Tas ir daudz sarežģītāk. Bet es domāju, ka PISA pētījumu vispārējais secinājums ir – tajās valstīs, kur skolotāju statuss sabiedrībā ir augsts, arī skolēnu rezultāti ir augsti. Tātad ir nepieciešams gan formālais, gan neformālais skolotāju darba novērtējums: lai ne tikai elitārās skolas saņemtu sabiedrības atzinību, bet gan visas skolas.

Vai skolotāja profesija Igaunijā ir prestiža?

Teikšu – nē un jā. Neraugoties uz to, ka ir daudz sūdzību, kopumā skolotāja profesija Igaunijā ir diezgan respektabla. Joprojām arī diezgan daudz jaunu cilvēku to izvēlas, pat ja viņi nav studējuši pedagoģiju. Mums arī ir programma, lai iesaistītu skolotāja darbā jaunus absolventus no dažādām nozarēm, piemēram, juristus, inženierus. Viņi iziet nelielus kursus un var sākt strādāt skolā. Finansējam to no ministrijas līdzekļiem. Tā ir ļoti populāra programma, jo tajā vienmēr piesakās vairāk cilvēku, nekā varam uzņemt.

Zināms, ka Somijā talantīgi jaunieši cīnās par iespēju iekļūt skolotāju izglītības programmās. Kā ir jūsu valstī?

Mums pilnīgi noteikti nav tāda situācija. Somi saka, ka viņi var izvēlēties vienu no desmit cilvēkiem, mums drīzāk ir viens cilvēks uz vienu studiju vietu. Savulaik izlēmām, ka mums vajag vairāk skolotāju, tāpēc pazeminājām uzņemšanas prasības. Esam sapratuši, ka tā nebija laba ideja. Pilnīgi noteikti paaugstināsim uzņemšanas prasības. Mēs sagatavosim mazāk skolotāju, bet labākus, kas ilgtermiņā ir daudz svarīgāk.

Tā arī varam uzlabot skolotāju reputāciju, lai neviens nevarētu teikt – ja nevarēji tikt nekur citur, iestājies pedagoģijas programmā.

Bet arī Igaunijā skolotājiem ir nepieciešams maģistra grāds. Vai tas palīdz?

Atklāti sakot, es nezinu. Ir lieta, ko mēs neesam atrisinājuši. Dažādu iemeslu dēļ ticam, ka par fizikas skolotāju var kļūt cilvēks, kas vispirms trīs gadus studējis fiziku, bet pēc divus gadus maģistra līmenī mācījies par fizikas skolotāju. Bet problēma ir tā, ka daudzi vidusskolu absolventi, kuri gribētu kļūt par skolotājiem, tic, ka pedagoģija ir ļoti praktiska joma, bet viņi ir spiesti vispirms trīs gadus mācīties teorētisko fiziku un padodas. Turklāt, ja viņi ir ļoti spējīgi fiziķi, viņi var tā arī nekļūt par skolotājiem. Mēs domājam par to, kā palielināt to jauniešu, kuri sāk nodarboties ar pedagoģiju no pirmā studiju gada, skaitu. Vēlamies, lai viņiem būtu praktiskas pedagoģijas nodarbības jau no studiju sākuma un lai priekšmeta prasmes tiktu būvētas uz iegūto pedagoģijas prasmju pamatiem, nevis otrādi. Kas ir svarīgākas – zināšanas par priekšmetu vai pedagoģijas prasmes? Šķiet, ka aizvien svarīgākas kļūst tieši pedagoģijas prasmes.

Jūs jau esat sākuši mainīt šos uzsvarus vai tie ir tikai nākotnes plāni?

Esam sākuši dažas izmaiņas galvenokārt Tallinas universitātē. Bet, runājot tieši, liela problēma ir tā, ka fiziķi, ķīmiķi, vēsturnieki, svešvalodnieki vēlas, lai jaunieši vispirms apgūtu priekšmetu. Viņi ir ļoti greizsirdīgi par to, ka Izglītības departments varētu vispirms jauniešus savākt pie sevis un sākt ar pedagoģiju. Vispārējais uzskats ir – jo man ir vairāk studentu, jo labāk. Labie bakalaura studenti pēc tam studē maģistrantūrā, vislabākie – arī doktorantūrā, bet visi pārējie var kļūt par skolotājiem. Tā nav laba ideja. Mums drīzāk ir jāseko somu piemēram, ka labākie iet uz skolām.

Teicāt, ka algu jautājums tomēr ir diezgan „degošs“...

Pēdējo 10 gadu laikā vidējā skolotāju alga atbilst vidējai algai Igaunijā. Tagad tā ir 960 eiro mēnesī. Mēs gribam sasniegt situāciju, ka skolotājs saņem vidējo algu, kāda ir cilvēkiem ar augstāko izglītību un tā ir par 20% augstāka. Tas pašlaik ir mūsu politiskais izaicinājums. Cenšamies, mums neveicas ļoti labi, bet ir uzlabojumi. Taču minimālo skolotāju algu esam cēluši par vairāk kā 10% pēdējos trijos gados un šogad tā ir 800 eiro mēnesī.

Jums arī ir diezgan daudz mazu skolu. Vai viens no argumentiem nav tas, ka jums ir pārāk daudz skolotāju un tāpēc nevarat atļauties viņiem maksāt vairāk?

Mums ir pārāk daudz skolotāju. Vispār mums ir divas problēmas. Pirmkārt, mums ir apmēram 12 skolēni uz vienu skolotāju. Domājam, ka apmēram 14 būtu pieņemams rādītājs, bet tas nozīmētu par 10% mazāk skolotāju. Otrkārt, pārāk liela daļa no skolu finansējuma tiek novirzīta citām izmaksām, nevis skolotāju algām. Tas nozīmē, ka ir mazāka daļa izglītības finansējuma būtu jānovirza uzturēšanas izdevumiem, bet lielāka – skolotāju algām. Skolotāji ir tie, kas māca, skolas sienas izglītības procesā nav tik svarīgas.

Kāpēc veidojas tik lielas pārējās izmaksas?

Esam daudz investējuši, piemēram, skolu renovācijā. Otrs iemesls – mums joprojām ir lielas skolas, lai gan tajās ir aizvien mazāk skolēnu. Tās vienalga ir jāapsilda, jātīra, tas nozīmē uzturēšanas izmaksas. Visbeidzot mums joprojām skolās ir palīgpersonāls – strādnieki, garderobes darbinieki, ko jūs neredzēsiet, piemēram, Vācijas skolās. Šeit mēs varam ietaupīt naudu, lai skolotājiem samaksātu vairāk. Jāmeklē risinājumi, kā pārveidot skolas – varbūt daļa no skolas ir jāizmanto citiem mērķiem, varbūt daļu var slēgt un vairs neapkurināt, varbūt kādas skolas var apvienot. Mums ir lielas problēmas Tallinā, kur samazinās skolēnu skaits krievu skolās. Katrā vietā jāmeklē savi risinājumi.

Latvijā iepriekšējais izglītības ministrs ir minējis Igauniju kā piemēru vidusskolu tīkla samazināšanai. Vai to jau esat paveikuši, vai vēl esat procesā?

Mums bija 220 vidusskolu, apmēram 20 000 skolēnu, tātad vidēji – mazāk par 100 skolēniem skolā. Mums pat bija vidusskolas, kurās bija mazāk par 10 skolēniem klasē. Līdz 2020.gadam mēs samazināsim vidusskolu skaitu apmēram trīs reizes. Bet tas ir pakāpenisks process. Jāņem vērā, ka lēmumus par skolu slēgšanu var pieņemt tikai pašvaldības, tāpēc esam izlēmuši, ka veidosim vienu spēcīgu valsts vidusskolu katrā Igaunijas apgabalā, kur koncentrēt vidējo izglītību. Šīs vidusskolas būs pilnībā valsts finansētas, un tas nozīmē – ja pašvaldības slēgs savas mazās vidusskolas, tām par vidējo izglītību nebūs jāmaksā. Esam to sākuši, un tas ir diezgan veiksmīgs projekts, tāpēc es esmu diezgan optimistisks.

Vai skolu finansēšanas modelis arī liek pašvaldībām optimizēt skolu tīklu?

Jā, mēs spiežam pašvaldības finansiāli, lai tās būtu motivētas padoties.

Kā?

Ja pašvaldības grib paturēt mazās vidusskolas, tās ir diezgan pamatīgi jāsubsidē. Valsts nesedz visu. Mēs nemaksājam par tukšām vietām vidusskolu klasēs. Savukārt pamatskolu līmenī – ja mums šī pamatskola ir vajadzīga, mēs piemaksāsim arī par tukšajām vietām. Pamatskolai ir jābūt ne vairāk kā 30 minūšu attālumā no mājām.

Kas Igaunijā skaitās pilna klase?

24 skolēni pamatskolā un 32 skolēni vidusskolā.

Jūsu izglītības sistēmai ir daudz līdzību ar Somiju. Vai jums par izglītības panākumiem nav jāpateicas Somijai?

Es domāju, ka tāds apgalvojums ir diezgan pamatots. Mēs tiešām esam bijuši diezgan atvērti Somijas pieredzei, esam daudz no viņiem mācījušies jau pēdējos 20 gadus. Mēs regulāri dodamies uz Somiju, mūsu skolām ir arī daudz sadarbības projektu.

Tagad jūs matematikā esat par somiem labāki. Vai nu viņi nav greizsirdīgi?

Ne gluži. (Smejas) Bet Somijai tiešām ir problēma, jo viņu rezultāti pasliktinās. Zviedrijas, Dānijas rezultāti pasliktinās. Ziemeļvalstīs ir daudz diskusiju par to, kāpēc tā, un viens no minētajiem iemesliem ir arī liberālā pieeja mācīšanai.

Tātad tā ir viena lieta, ko no viņiem neesat pārņēmuši?

Laikam vēl nē. (Smejas)

Viens no izskanējušajiem iemesliem Somijas rezultātu lejupslīdei ir arī tas, ka viņiem ir bijuši ļoti labi rezultāti, tāpēc izglītībā nav virzītas nekādas būtiskas pārmaiņas – kāpēc kaut ko mainīt, ja jau tāpat esam labi! Vai kas līdzīgs nevar atkārtoties arī Igaunijā?

Protams. Kad mēs diskutējam par pārmaiņām, kas, mūsuprāt, ir nepieciešamas, ir daudz oponentu, kas saka – Igaunijas rezultāti ir labi, kāpēc gan kaut ko mainīt! Kāpēc labot kaut ko tādu, kas nav salūzis? Tas ir arguments, bet es palieku pie tā, ka – arī esot labiem, vienmēr ir iespēja būt labākiem.