Pēdējo pāris gadu laikā Francija dominējusi ziņās par traģiskiem teroraktiem. Turklāt, būdama lielākā Eiropas Savienības valsts platības ziņā un otra lielākā iedzīvotāju skaita ziņā, Francija vēl aizvien piedzīvo ievērojamas grūtības ekonomikā.
Vismaz neformāli pastāv tāds kā darba jomu sadalījums starp Eiropas tandēmu Franciju un Vāciju, kur Vācija vairāk iesaistās jautājumos, kas skar daļu Centrālās un Ziemeļeiropas valstu, bet Francija vairāk pārstāv dienvidu daļas valstis. Vai sagaidāmas izmaiņas šajā dalījumā?
Nedomāju, ka varam runāt par īstu darba vai jomu sadalījumu Francijas un Vācijas starpā - vai tas būtu Eiropas lietās, vai pasaules līmenī. Tiešām pastāv tā dēvētais Francijas un Vācijas motors – tās ir vēsturiskas attiecības, kas veidojušās starp mūsu valstīm un likušas pamatu Eiropas Savienības izveidei. Un šīs attiecības, šis «motors», tas ir darbs Eiropas Savienības nākotnes vārdā, lai veidotu jaunu Eiropas Savienību. Tuvāku tās pilsoņiem. Tādu savienību, kas organizēta ap lielajiem iekšējās un ārējās drošības principiem, ap ekonomikas, izaugsmes un jaunatnes principiem.
Šis Francijas un Vācijas «duets» ir un paliek virzītājspēks, ar kuru Latvija, protams, turpina cieši strādāt tāpat kā citas Eiropas valstis. Bet vēsturiskā saikne, kas ir starp Franciju un Latviju, ļauj arī mums veidot tiešām ciešas attiecības.
Berlīne ir vadošā šajā Vācijas – Francijas duetā. Un, pat salīdzinot ar pārējo pasauli, Vācija piedzīvo labus laikus ekonomiski, politiski. Bet tā gluži nav Francijas gadījumā, kurai ir grūtības ekonomikā, sociālpolitikas jomā un smagi laiki arī drošības ziņā. Kas ir šo problēmu sakne?
Jūs no jauna pieminējāt Francijas – Vācijas duetu. Savukārt es vēlreiz teikšu, ka, manuprāt, nepastāv lomu sadalījums Francijas un Vācijas dzinējā. Bet, protams, pastāv katras valsts specifika, kas liek mums nedaudz atšķirīgi pozicionēties ekonomiskajā plānā, saskarsmē ar drošības jautājumiem. Tomēr domāju, ka ir ļoti svarīgi, lai Francija un Vācija kopīgi strādātu, radot un veidojot jauno Eiropas projektu, kurš varētu tikt prezentēts Romas līguma 60.gadadienas laikā nākamā gada martā.
Un, atgriežoties pie jūsu pieminētās Francijas situācijas, nevajadzētu apstāties pie klišejām. Protams, pastāv klišejas par Franciju, bet tām šodien ir jātiek pāri. Francija joprojām ir lielo principu, brīvības idejas nesēja Eiropas Savienības ietvaros. Francija ir valsts, par kuru pastāv ļoti daudz stereotipu, bet kura vienlaikus ir arī ekonomiski pievilcīga.
Par piemēru var minēt faktu, ka Francija ir valsts, kas uzņem lielāko skaitu jaunuzņēmumu inkubatoros. Tas parāda Francijas kreativitāti. Pretēji tam tēlam, kurš varbūt veidojies par Franciju kā valsti, kas lūkojas pagātnē.
Iepriekš tika runāts par piecu prezidentu plānu attiecībā uz to, kā tiks vienkāršots un paātrināts politiskais process, īpaši eirozonas valstīs. Vācijas kanclere Merkele izteikusies, ka virzība šajā jautājumā tiks iepauzēta. Iespējams, ir bijušas arī citas ieceres politiskā un lēmumu pieņemšanas procesa mainīšanai Eiropas Savienībā, ko nezinu, bet, vai Franciju apmierina tas, ka Vācija nosaka laika plānu un vai Francijai ir redzējums, kādam tad galu galā jābūt šim politiskajam procesam?
Tas, kas šodien ir svarīgi, tas ir visu 28 ES valstu darbs vienotībā un solidaritātē, lai tuvotos jaunas Eiropas definīcijai, ko tikko minēju. Nepastāv tāds mazais darba formāts. Tas ir kopīgs darbs visām dalībvalstīm, te jāmin Bratislavas samits šī gada septembrī.
Bet Bratislavas tikšanās nebija ļoti veiksmīga, kā tika teikts. Tādēļ es tomēr atgriezīšos pie šī plāna. Mērķis – mainīt politisko procesu. Lai nav kā tagad, kad katrs atsevišķais jautājums ir jāceļ galdā un ilgstoši jādebatē. Vai tiek strādāts pie kāda laba plāna, vai arī visa Eiropas Savienība gaidīs, līdz kamēr beigsies vēlēšanas Francijā, tad Vācijā? Bagātās vecās Eiropas Savienības valstis var gaidīt, bet tādām valstīm kā Latvija šī neskaidrība ir postoša – gan uzņēmējiem, gan cilvēkiem.
Es domāju, ka darbs, kas mums jāpaveic Eiropas labā, ir visu Eiropas Savienības valstu darbs. Tas nav darbs, kas gaidītu vēlēšanu iznākumus. Tādas gaidāmas daudzās valstīs. Mēs šobrīd veicam ļoti pamatīgu darbu, kurā Francijas - Vācijas virzītājspēkam ir jāspēlē sava «dzinēja» loma. Taču ap šo jaunās Eiropas projektu jāpulcē visas dalībvalstis.
Tas ir projekts, kura mērķis ir stāties pretī izaicinājumiem, ar kādiem šobrīd saskaramies – “Brexit”, izaicinājumi, ko rada izmaiņas pasaulē. Te es domāju sekas, kādas varētu atnest ASV iekšpolitikas izmaiņas. Bet ir vēl citi izaicinājumi, kuri nepārtraukti parādās.
Eiropai ir vienoti jāstrādā lielākas solidaritātes virzienā, ar mērķi sasniegt ekonomikas un darba tirgus izaugsmi, uzlabot iekšējo un ārējo drošību. Un tas viss jādara jaunās paaudzes labā.
Par sadarbības pamatīgumu, kas valda starp Franciju un Latviju, atgādināja 16.novembra pasākums Parīzē. Latvija piedzīvojusi 25 gadus ilgu periodu, kura laikā tā, pateicoties politiskajai vēlmei sadarboties, ir nonākusi ES „pirmajās rindās”. Un šī dinamika mums ir jāturpina, lai kopīgi strādātu pie šīs jaunās Eiropas idejas, kuru ir mērķis prezentēt nākamā gada martā, Romas līguma atzīmēšanas laikā.
