Teoloģisko domstarpību dēļ Kristīgās baznīcas sadalīšanās Rietumu un Austrumu novirzienos notika tālajā 1054. gadā, bet formāla atdalīšanās notika 1438. gadā. Austrumu novirziens vēlāk kļuva pazīstams kā pareizticīgo baznīca, kuras lielākais atzars ir tieši Krievijā. Pareizticīgā baznīca neatzīst Romas pāvesta virsvadību, regulāri apsūdzot Vatikānu mēģinājumos pārvilināt tās sekotājus.
Pirmos centienus noorganizēt Romas katoļu baznīcas un Krievijas pareizticīgo baznīcas vadītāju tikšanos savulaik veica bijušais pāvests Jānis Pāvils II, taču visi šie centieni bija neveiksmīgi. Taču, lai noorganizētu katoļu baznīcas pāvesta Franciska tikšanos ar Krievijas Pareizticīgo baznīcas patriarhu Kirilu, bija nepieciešami vien divi gadi.
Pāvests Francisks ir izpelnījies popularitāti visā pasaulē par saviem biežajiem aicinājumiem uz samierināšanos un piedošanu, kamēr patriarhs Kirils tiek uzskatīts par ļoti pietuvinātu personu Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam. Tieši tāpēc izdevuma "Guardian" Vatikāna eksperts Marko Politi uzskata, ka būtu naivi domāt, ka pēkšņā patriarha pieejamība nav saistīta ar Putinu un Krievijas mērķi izmantot šo situāciju savas ģeopolitiskās ietekmes vairošanai.
Virkne starptautiskās politikas vērotāju tiešām atzīst, ka visai pretrunīgo baznīcas līderu tikšanās ir kļuvusi iespējama arī politisku iemeslu dēļ. Proti, politiskās un militārās situācijas saasināšanās Tuvajos Austrumos ir novedusi arī pie agresīvas vēršanās pret kristiešu kopienu un kristiešu vērtību apdraudējuma. Kā norāda Krievijas Zinātņu akadēmijas reliģijas eksperts Sergejs Filatovs, šajā situācijā atšķirības abu baznīcu starpā ir ievērojami mazinājušās. Lai arī katoļu un pareizticīgo starpā joprojām ir domstarpības par tādām lietām kā Svētās Trīsvienības interpretācija, par laulību jautājumiem vai reliģijas saistību ar varu, tās vieno kāda kopīga lieta, proti, tradicionālo reliģisko vērtību aizstāvēšana pieaugošā sekulārisma laikā.
Atsevišķi analītiķi norāda, ka divu konkurējošu baznīcu vienošanās var kalpot par paraugu arī politiķiem, kuriem arvien biežāk nākas atzīt, ka sašķelta Rietumu pasaule nespēs veiksmīgi pretoties radikālajam islāmam. Vienlaicīgi tiek norādīts, ka abu baznīcu vadītāji nosūtīs arī spēcīgu signālu savām reliģiskajām kopienām par to, kā attiekties vienam pret otru. Tieši garīgie un morālie faktori var izrādīties noteicošie, cenšoties novērst karu, atrisinot konfliktus vai cenšoties nomainīt kādu diktatoru režīmu.
Taču, kā pieļauj SOAS Londonas universitātes reliģijas un filozofijas doktore Ērika Hantere, visticamāk, ka abu baznīcu vadītāju tikšanās laikā nekādi skaļi paziņojumi par izmaiņām reliģiskajā uztverē tomēr nav gaidāmi. Galvenokārt jau tāpēc, ka patriarhs Kirils pārstāv tikai vienu no Pareizticīgās baznīcas atzariem. Taču jebkurā gadījumā šī tikšanās ir nozīmīgs pavērsiens, kurš varētu pavērt ceļu turpmākai abu baznīcu sadarbībai.
Ziņots, ka arī Latvijas eksperti neparedz abu baznīcu līderu sarunai lielus rezultātus.
