Tajā minētas tipiskās kļūdas, kādas pieļauj vietējās institūcijas un sabiedrība, radot situāciju, kas attālina integrācijas procesu un rada problēmas abām pusēm. Pētījumā lielākoties apskatītas Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis.
Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra Nila Muižnieka pētījumā ir vairāki ieteikumi Eiropas valstīm, kas būtu maināms, lai brīdī, kad zemē ierodas kāds patvēruma lūdzējs, būtu skaidrs, ka aiza starp šo cilvēku un zemi, kas, visticamāk, ar laiku kļūs par viņa otrajām mājām, neizplestos nepārvarami plaša, kas galu galā nestu problēmas pašai valstij.
Komisārs rosina nevairīties atvieglot birokrātisko procesu un augstās maksas, ko institūcijas pieprasa par iesniegumiem, ļaut apvienoties ģimenēm, kas dažādos veidos varētu būt sadalītas un stingro nosacījumu dēļ, piemēram, kāds no vecākiem ar bērniem būtu spiests dzīvot atsevišķi.
Arī nodrošināt valodas mācības tā, lai iebraucēji pēc iespējas ātri apgūtu valsts valodu un varētu integrēties darba tirgū, sociālajā un praktiskajā dzīvē, nevis ilgstoši būt izstumto un ārpus sabiedrības esošu cilvēku pozīcijā.
Arī migrantu bērniem būtu jādot tādas pašas iespējas kā vietējiem, jāintegrē viņi parastajās skolās, lai pēc iespējas ātrāk viņi iedzīvotos parastajā sabiedrībā.
Šobrīd daudzās valstīs, īpaši tajās, kas uzņēmušas lielu bēgļu un patvēruma lūdzēju skaitu, ar integrāciju un īpaši iebraucēju iedzīvošanos darba tirgū nesokas vienkārši.
Zviedrijas mediji ziņo, ka no aptuveni 163 000 cilvēku, kuri pagājušajā gadā pieteikušies patvērumam Zviedrijā, ļoti maza daļa - tikai nepilni 500 atraduši darbu. Tas saistīts ar to, ka Zviedrijas varas iestādes mainījušas virkni līdz šim iebraucējiem labvēlīgu nosacījumu.
Likumi Zviedrijā paredz, ka persona, kura ieradusies ar derīgiem dokumentiem un oficiāli pieteikusies patvērumam, var strādāt pat tad, ja oficiāla darba vai uzturēšanās atļauja vēl nav saņemta. Viņiem nodrošina kursus, stažēšanās iespējas un citas integrācijai vērtīgas lietas. Taču aizvadītajā gadā, strauji pieaugot imigrācijai, tikai retajam piešķirtas šādas iespējas. Migrācijas dienesti skaidro, ka ir bijuši spiesti tā rīkoties, jo patvērumam pieteicies ārkārtīgi liels skaits cilvēks un, lai visus varētu reģistrēt, bijis jāšķiras no vairākām priekšrocībām.
Zviedrijas valdība tagad plāno nākamajos trīs gados izdot galvenokārt pagaidu uzturēšanās atļaujas, kas mudinātu patvēruma meklētājus pašus sameklēt darbu, un pastāvīga uzturēšanās atļauja tiktu izdota tad, ja konstatētu, ka persona ir spējīga sevi uzturēt. Statistika liecina, ka plaisa starp vietējiem zviedriem un ārvalstniekiem pieaugs, jo bezdarba līmenis starp Zviedrijā dzimušajiem būtiski krītas, bet ārvalstnieku vidū strauji aug.
Tieši darba tirgus ir tā joma, kas imigrācijas viļņa laikā rada lielu spriedzi arī citās valstīs.
Piemēram, Turcijā, kas ir uzņēmusi lielāko sīriešu kara bēgļu skaitu pasaulē, ienācējiem ir ierobežotas tiesības atrast oficiālu darbu ar valsts atbalstu, tādēļ lielākoties tie ir gadījuma darbi un pienākumi, turpretī valsts nodrošina mācības lielai daļai bērnu un studentu, tiesa, atsevišķās maiņās.
Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs brīdina, ka patlaban Eiropas valstis lielākoties ir aizņemtas ar centieniem atturēt imigrāciju, kas rada risku, ka jau iebraukušie cilvēki sāks veidot savu integrācijas dienas kārtību, paši savu kultūras un saziņas telpu un kopumā – jaunās mājas, attālinoties no apkārtējās sabiedrības.
Ziņots, ka pērn ES ieradās ievērojams skaits patvēruma meklētāju. No tiem visvairāk devās uz Vāciju – vairāk nekā miljons. Jau mazāk uz Zviedriju un Austriju un vēl mazāk uz citām ES valstīm. Ievērojams skaits patvēruma meklētāju ir palikuši Grieķijā un Itālijā, kur tie atrodas tur uzceltās nometnēs.
