Par kiberuzbrukumiem pēdējā laikā daudz runāts. Taču būtībā vērotājam no malas jānoskatās, kā puses apmainās ar apsūdzībām. Jo īpaši, kad runā par uzbrukumiem no Krievijas, kā var pateikt, kas no tā ir propaganda un retorika, bet kas – dzelžaini, pierādījumos balstīti fakti?
Mēs saskaramies ar daudziem draudiem kibertelpā. Tos rada gan valstis, gan nevalstu spēlētāji. Starp valstīm galvenās ir Krievija, Ķīna, Ziemeļkoreja un Irāna. Un, protams, attiecībā uz Krieviju, šaubu nav. Visi mūsu drošības dienesti paziņojuši, ka nepārprotami vērojamas Krievijas darbības. Daļēji ar kibertelpas palīdzību, cenšoties ietekmēt mūsu vēlēšanas. Un tā ir nopietna lieta. Mēs redzam šādas aktivitātes arī Eiropā. Nedomāju, ka tas ir jautājums par propagandu. Tas ir fakts. Un mums ir jāsaliedējas, lai nodrošinātu aizsardzību no šādām darbībām.
Daļēji tas notiek kibertelpā ar kiberielaušanās palīdzību, un daļēji tās ir ilgtermiņa ietekmes operācijas. Mums jāstrādā kopā, lai apkarotu šāda veida draudus. Un neizturēties pret to kā minējumu. Tas jau notiek.
Tomēr lielai daļai cilvēku tā izklausās pēc virtualitātes. Ir saprotams, ja datorā ir vīruss vai arī pārtverti mani bankas dati un pēcāk lietoti. Taču, lai mēs labāk saprastu, par ko runa – kādus postījumus šādā veidā var nodarīt? Ļaunākajā iznākumā?
Ar šo es nodarbojos jau 26 gadus dažādos amatos. Agrāk - deviņdesmitajos - es biju prokurors, kas uzturēja apsūdzību saistītos noziegumos. Laika gaitā pieredzēju, ka ļaudis ASV, bet arī visā pasaulē, sāk uztvert šos draudus daudz nopietnāk. Draudi var būt visdažādākie. Personiskas informācijas nozagšana var radīt daudz problēmu. Un, nozogot finanšu informāciju, var radīt finansiālus zaudējumus. Taču vienlaikus mēs nodarbojamies ar tādiem jautājumiem kā uzbrukumi kritiski svarīgai infrastruktūrai. Tas var radīt sistēmiskus bojājumus. Var ciest elektroapgāde, finanšu sistēmas un tā tālāk. Un viena no lietām, ko darām sadarbībā ar citām valstīm, raugāmies, kā pasargāt šādas infrastruktūras. Kādi pasākumi veicami, kā arī - kas darāms draudu brīdī.
Jūs vaicājat pēc ļaunākā iespējamā scenārija. Grūti pateikt, jo tas visu laiku mainās. Mēs esam ļoti atkarīgi no datorsistēmām, komunikāciju sistēmām. Daudz atkarīgāki nekā iepriekš.
Un, jo atkarīgāki kļūstam, jo vairāk iespēju uzbrucējiem apdraudēt gan privātu personu, gan visas sabiedrības intereses. Uzbrucējs var būt gan valsts, gan transnacionālas noziedzīgas grupas.
Vai pareizi noprotu, ka nav nekādu šaubu par Krievijas iejaukšanos prezidenta vēlēšanās ar kibertelpas palīdzību?
Kā jau teicu, visi mūsu drošības dienesti paziņojuši, ka tas ir fakts. Un, manuprāt, to redzam, un jūs arī esat par to dzirdējis Eiropas valstīs, kuras paudušas, ka norūpējušās par to.
Taču, jo īpaši kad runa par e-pastu un elektroniskā pasta serveru uzlaušanu, vai nav arī tā, ka vispirmām kārtām nevajag darīt to, par ko jūs pēc tam var vainot. Nebija taču runa vien par pašu faktu, ka Krievija uzlauzusi e-pastu, bet gan par saturu, kas tādējādi noplūdis. Kā ar to, lai nedarītu neko tādu, par ko būtu jākaunas sabiedrības priekšā?
Manuprāt, sistēmām jābūt nodrošinātām pret ielaušanos. Tas jādara gan kompānijām, gan privātpersonām. Taču tas vien nav attaisnojums kādam iegūt jūsu privāto informāciju un vēlāk lietot pret jums. Lai kāda tā informācija arī nebūtu. Tā var būt gan jūsu privātā sarakste, gan finansiālā informācija. Šantāžas gadījumā taču nesaka, ka tā ir jūsu vaina, ka pats esat kaut ko uzrakstījis. Mums jānodrošinās, ka dati ir aizsargāti. Bet ir arī daudz lielāki draudi. Hakerēšana notiek visu laiku.
Nemitīgi notiek informācijas zagšana. Taču bažas rada tas, ka to lieto tādējādi, ka tiek apdraudēti demokrātijas pamatprincipi.
Mums ir bijis kāds ļoti skaļš gadījums. Mēs to saucam par Imantas hakeri. Deniss Čalovskis tika izdots tiesāšanai ASV apsūdzībās par šāda veida darbībām, un nu jau ir atgriezies pēc atlikušā piespriestā termiņa izciešanas Latvijā. Viņu arestēja tāda veida operācijā, kādu vairums varam redzēt tikai amerikāņu filmās. Redzu, ka ASV ir gan aprīkojums, gan apmācība ļoti straujai reaģēšanai. Kā ar citām valstīm? Piemēram, Latviju - jūs esat šeit un varat novērtēt, vai mēs paši varētu tikt galā ar savu Imantas hakeri?
Es, protams, neesmu tik zinošs par Latviju. Esmu šeit pirmo reizi un tikos ar valdības amatpersonām. Latvija ir izdarījusi vairākas izcilas lietas. Tostarp izveidota IT drošības incidentu novēršanas institūcija. Ir nacionālā stratēģija kiberdrošībai. Latvija ir domājusi par šiem jautājumiem, un tas ir ļoti svarīgi.
Daudzas valstis tikai sāk domāt par šiem jautājumiem. Mums jāsaliedējas kopā. Tas nav tikai ASV jautājums vai tikai Latvijas jautājums. Esam attīstījuši daudzas spējas, taču arī mums vēl ir daudz izaicinājumu. Apskatām šo jautājumu arī jaunajā administrācijā un apsveram, kā to varētu pacelt vēl nākamajā līmenī, lai aizsargātu mūsu datortīklus.
Liela daļa mūsu darba pasaulē ir tieši sapratnes veidošana. Varu teikt, ka vēl pirms gadiem, sarunājoties ar ministru, vai, mūsu gadījumā, kabineta sekretāru, vai kādas kompānijas vadītāju, viņi teiktu – “tas ir tikai tāds tehnisks jautājums, tehniskie ļaudis ar to nodarbosies, es nevēlos tur iedziļināties”.
Tagad cilvēki saprot, ka tas ir centrālais jautājums nacionālajai drošībai, ekonomikas politikai un, manā gadījumā, arī ārpolitikai. Dinamika ir mainījusies. Pēc šiem lielajiem incidentiem ļaudis ir sākuši saprast, ka tas ir tiešām nopietns jautājums.
