Lai arī uz jauno miera iniciatīvu tiek liktas lielas cerības, vienlaicīgi pastāv nopietnas bažas, vai puses tiešām vienošanos ievēros.
Lai arī sākotnēji varētu likties, ka parakstītais dokuments tiešām ir sasniedzis galveno mērķi – panācis nekavējošu un bezierunu uguns pārtraukšanu abās frontes pusēs, - gan prese, gan politikas vērotāji atzīst, ka šīs ir tikai nedaudz papildinātas septembrī noslēgtās Minskas vienošanās, kuras vienreiz jau nav ievērotas. Tieši tāpēc nav garantijas, ka šoreiz kaut kas varētu mainīties. Pirmais signāls, ka iepriekšējais scenārijs varētu atkārtoties bija sākotnējā pašpasludināto republiku līderu atteikšanās šo dokumentu parakstīt, bet vēlāk kaujinieku pārstāvju izteikumi, ka uguns pārtraukšana nav iespējama, jo Ukrainas prezidents nekontrolē visus armijas grupējumus. Šeit gan jāatzīst, ka tieši tādus pašus pārmetumus varētu vērst nemiernieku virzienā, jo par kaujinieku rindās valdošo anarhiju tiek runāts visai bieži.
Kā pēc sarunām uzsvēra Ukrainas prezidents Petro Porošenko, diskusiju laikā faktiski nekādu vienošanos par Ukrainas federalizāciju vai atsevišķu reģionu autonomiju nav bijis. Pieejamais vienošanās teksts gan skaidri norāda, ka stabila miera garantēšanai ir nepieciešamas gan izmaiņas Ukrainas konstitūcijā, gan vēlēšanas, gan īpaša statusa piešķiršana separātiskajiem reģioniem. Turklāt Ukrainai ir pienākums atsākt politisko dialogu un šo reģionu sociāli ekonomisko atbalstīšanu. Ņemot vērā izpostīto infrastruktūru, pamatīgi novājināto ekonomiku un, protams, arī abu pušu attiecības, kas sabojātas līdz neiedomājamam līmenim, ir grūti pat optimistiskākajā variantā pieļaut, ka Ukrainai būs gan vēlme, gan iespējas pilnībā šīs saistības izpildīt.
Starp citu, daudzu ekspertu bažas radījis tas, ka vienošanās tekstā tik daudzas reizes ir minēts tas, kas Ukrainai jāizdara, kādi ir tās pienākumi. Nemiernieku pusei vien pieprasīts atvilkt smago bruņojumu un atbrīvot gūstekņus, kā arī paredzētas tiesības izveidot tautas milicijas vienības. Faktiski, tas nozīmē, ka pašlaik bruņotie kaujinieki pilnīgi legāli varētu kļūt par miličiem un kārtības garantētājiem.
Nenoliedzami, sarunas bez Krievijas prezidenta Vladimira Putina iesaistīšanās nebija iespējamas. Bet rezultātā pati Krievija jaunajā dokumentā nav pieminēta ne reizes. Pat līgumā ietvertais punkts par ārvalstu spēku izvešanu no Austrumukrainas – kādi tad ir šie ārvalstu spēki, ja Krievija, visticamāk, turpinās apgalvot, ka tās armijas vienību Ukrainā nekad nav bijis, nav un nebūs...
Eksperti jau uzsver, ka šādam dokumentam daudz lielāks spēks būtu tad, ja tajā būtu pieprasīta Krievijas armijas izvešana, Krievijas bruņojuma atvilkšana un Krievijas algotņu atbruņošana. Taču šādā gadījumā, visticamāk, nekādas vienošanās nebūtu.
Kā, piemēram, norādījis viens no Krievijas opozīcijas līderiem Garijs Kasparovs: Krievijas taktika – no sākuma iekaro, pēc tam vienojies – atkal ir nostrādājusi. Pēc Kasparova vārdiem, Minskas tikšanās ir bijis mēģinājums nopirkt mieru par ukraiņu zemi, asinīm un Starptautiskā Valūtas fonda kredītu. Taču no Putina mieru varot tikai uz laiku izīrēt, nevis nopirkt.
Šis ir tikai neliels solis ceļā uz ilgstoša miera panākšanu un daudzi to var uzskatīt par nepietiekamu. Jebkurā gadījumā, tā nav pilnīga uzvara. To uzsvēris Vācijas ārlietu ministrs Franks Valters Šteinmeiers, paužot cerību, ka atlikušajās dienās līdz pamieram neviena no konfliktā iesaistītajām pusēm nespers soļus, kas trauslo vienošanos varētu apdraudēt. Saņemtās ziņas par karadarbību Debaļcovas pilsētas apkaimē gan uz to cerēt neļauj.
