Šoreiz es gribētu parunāt par makšķerēšanu, medībām un mežiem (kuru man šajā ziemā svaigi lauztās kājas dēļ trūkst!). Un tagad man to trūks arī Latvijas Televīzijā. Par to savu sāpi jau izkliedza (un pamatoti) Māris Olte savā rakstā.
Es necentīšos iedziļināties (jo nezinu) patiesajā Latvijas Televīzijas argumentācijā un otras puses pretargumentācijā. Turklāt, sākot kritizēt LTV, noteikti kāds sāks teikt, ka tas jau atkal neapmierinātais Latvijas Radio darbinieks, kurš nevēlas vienotā sabiedriskā medija apvienošanu!
Es šoreiz rakstīšu nevis kā radio darbinieks, bet kā mednieks un makšķernieks (attiecīgi ar apmēram 20 un 30 gadu stāžu).
Manā medību kolektīvā latviski un krieviski runājošo attiecība ir aptuveni 50/50. Esam gan latvieši, gan krievi, gan baltkrievi, gan ukraiņi. Parasti, aizbraucot uz medībām, jau piektdienas vakarā izrunājam daudz ko, kas kopš pēdējās tikšanās reizes ir noticis. Lai arī mūsu kolektīvā pastāv neoficiāla (pusoficiāla) vienošanās par to, ka politiskus jautājumus mēs cenšamies nerisināt, reizi pa reizei tiek skarti arī šādi temati. Bieži vien man kā radio cilvēkam tiek prasīti viedokļi, es mēģinu tos skaidrot, bet reakcija parasti ir viena – manī jau īpaši neklausās, jo katram ir izveidojies savs pareizais priekšstats un savs viedoklis. Krievam savs, ukrainim savs, baltkrievam savs.
Bet tad mēs parasti lēnām pārslēdzamies uz mūs vienojošo – medībām un arī makšķerēšanu. Kur bijām (Latvijā, Krievijā, Polijā, Ungārijā vai kur citur), ko medījām vai ķērām, ar ko medījām, kā gāja, kuram bija „pūdelis” vai kuram norāvās „воooooт такаaaaaя щука” (Tīiiiik lieeeela līdaka)? Mūsu sarunās bieži vien apspriežam tajā vai citā raidījumā redzēto un dzirdēto gan par medībām, gan copi, gan jaunajiem noteikumiem, gan piedzīvojumiem. Un šeit ir runa gan par raidījumiem Latvijas Televīzijā, gan krievu vai citos ārzemju kanālos. Un nākamajā dienā jau atkal ejam medībās un domājam un runājam par mūs visus vienojošo atpūtas veidu.
Lai arī cik patīkami būtu būt medībās (lai arī pašlaik tikai pie datora), man tomēr nākas domāt arī par darbu. Ne velti šī raksta virsrakstā izvēlējos vārdu „karš”. Ar to biju domājis tik bieži piesaukto informatīvo karu, kura dēļ, iespējams, Latvijas Televīzijā tagad būs mazāk pašmāju raidījumu par dabu, medībām un makšķerēšanu, bet vairāk raidījumu „krievvalodīgajai Latvijas auditorijai” par to, kas notiek, kā notiek un vispār – kā ir pareizi!
Man jāatzīst, ka es savulaik ar lielu interesi gaidīju, kā attīstīsies ideja par kopējā Baltijas krievvalodīgā ziņu kanāla izveidi. Varu kļūdīties, bet pašlaik tas viss liekas šķīstam kā pīļu sūdi pavasara plūdos.
Latvijas Televīzija ir uzsākusi darīt labu darbu, izveidojot spēcīgas analītiskās programmas krievu valodā, taču tās pat neizvelk līdz kontrpropagandas līmenim. Kāpēc lietoju šo vārdu? Tāpēc, ka jauns vietējs ziņu kanāls būs tieši tas – tā būs kontrpropaganda Krievijas informatīvajai telpai! Varbūt tā nebūs propaganda, bet gan objektīva žurnālistika (vēlreiz uzsvēršu savu viedokli – objektīva žurnālistika, piemēram, Latvijā par Ukrainu, tur neesot, faktiski nav iespējama!).
Arī Latvijas Radio 4 "Doma laukums" dara milzīgu darbu, lai veidotu atšķirīgu informatīvo telpu šeit Latvijā dzīvojošajiem krievvalodīgajiem. Taču, kā laikraksta „Diena” 30. decembra numurā norādīja Latvijas Radio valdes loceklis Jānis Siksnis, pēc tam, kad LR4 sāka klausītājiem stāstīt, ka Putins nemaz nav tik labs, kā Krievijā stāsta, LR4 reitingi sāka kristies. Un mana prognoze ir – tāds pats liktenis gaida arī LTV!
Kāpēc tā? Savulaik, daudz stāstot par notikumiem Baltkrievijā, opozīcijas vajāšanu, negodīgām vēlēšanām un pat dīvaino hokeja čempionātu, daži mani krievvalodīgie kolēģi un paziņas Latvijā bieži vien teica – bet mēs lasām, ka tur viss ir labi, mums radinieki stāsta, ka viss ir lēti, tīri un kārtīgi! Un vispār – šis bija labākais čempis vēsturē! Arī pēc atgriešanās no Ukrainas reakcija bija līdzīga – bet Krievijas mediji raksta tā un tā, un tie amerikāņu atbalstītie tirliņi mūsējos tur dušī, un ir tā un tā. Un nākas vien atzīt to, ka ir grūti (lai kā arī mēs censtos) pārliecināt gan savus klausītājus, gan paziņas par pretējo, jo laikam mēs dzīvojam dažādās informācijas telpās.
Turklāt mūsējā, lai cik spēcīga, neitrāla vai varbūt objektīva nemēģinātu būt, ir vājāka par agresīvo, manipulējošo un nebūt ne neitrālo kaimiņos esošo telpu.
Bet vienā informatīvajā telpā mēs esam vienoti. Un tas ir, runājot par medībām, makšķerēšanu un dabu. Jā, daudz seksīgāk ir runāt par to, ka mednieki ir dzīvnieciņu slepkavas, nekā censties skaidrot to, ko mednieki dara, kāda ir laba medību prakse, kā rūpēties par dabu, kādi ir jauni noteikumi un kā vairot drošību medībās (Jānis Kļaviņš, „Uz meža takas”). Ir daudz seksīgāk stāstīt par to, kā ļaunie zemledus makšķernieki tika iepūsti līcī un nodarīja milzīgos zaudējumus ar savu glābšanu, nekā stāstīt par to, kā uz ledus uzvesties atbildīgi, kā aiz sevis sakopt, kā rūpēties par dabu un zivju resursiem, kā cīnīties ar malu zvejniekiem vai kā ieraudzīt skaisto šeit pat, mūsu mazās valstiņas dziļākajos nostūrīšos, vai arī tepat kaut kur aiz mūsu mājas stūra (visi Māra Oltes raidījumi)
Un šīs tēmas ir saistošas un kopīgas gan šeit mītošajam latviešu, gan krievu, ukraiņu vai leišu medniekam un makšķerniekiem. Var likties, ka tā ir tāda dīvaina fanātiķu čupiņa, kas dzīvo savā dīvainajā realitātē. Taču daudzi pat neiedomājas, cik lielu ieguldījumu šie dīvaiņi atstāj mūsu valsts ekonomikā! (Vai jūs zināt, cik apmēram izmaksā vienas medības vai viena makšķerēšanas reize?) Taču nauda pat nav svarīgākais. Daudzi nemaz nezina, kādu ieguldījumu visi šie dīvaiņi sniedz, vairojot mūsu valsts pozitīvo tēlu! Un ne jau tajā augstajā politikas līmenī, kuru mums daudziem tik ļoti gribas ietekmēt vai mainīt, bet kurš mūs nedzird, bet gan tajā zemākajā – tautas un cilvēcīgajā līmenī, kurš mūs klausās.
Jā, Latvijas Televīzijā vairs nebūs mūsu pašu veidoto raidījumu par aktivitātēm mūsu pašu dabā. Skatītājam, protams, vienmēr ir iespējas izvēlēties un neskatīties vai neklausīties to, kas viņam nepatīk, pārslēdzoties uz citu kanālu. Jo, piemēram, Krievijas televīzijas kanālā „Oхота и рыбалка” joprojām būs raidījumi par makšķerēšanu ar Normundu Grabovski (filmēti tepat Latvijā), Jānis Kļaviņš reiz pa reizei pastāstīs krievu auditorijai par medībām ar loku (Latvijā neatļautajām), Staņislavs Radziševskis kopā ar sievu Kristīni no Cēsīm, meklējot makšķernieku laimi, reizi pa reizei pastāstīs gan par skaisto Latvijas dabu, gan makšķerēšanu Gaujā, Daugavā vai Lielupē un uzēdīs vēžus ar pasaules čempionu zemledus makšķerēšanā Pēteri Lideri, bet paši krievu žurnālisti, stāstot par medībām Eiropā, ar sajūsmu stāstīs par augsto mednieku kultūru un izkoptajām tradīcijām tepat viņiem kaimiņos esošajā Latvijā. Stāstīs, brīnīsies un varbūt atbrauks – nevis pie krievus nīstošajiem „gansiem” vai „labasiem”, bet gan pie viesmīlīgajiem, draudzīgajiem un pieredzējušajiem latviešiem uz medībām vai copi!
Lai arī šādu braucienu laikā, iespējams, risināsies kādas sarunas arī par politiku, daži raidījumi būs panākuši vairāk, nekā informatīvais karš, no kura cenšamies tā izvairīties, bet kurā tomēr tā velk iesaistīties!
