Klau, pašķērdēsim dārgo sabiedriskā medija laiku, atkārtosim šo sviestu vēlreiz - tā kā pēc vietējā ražojuma produktiem pieprasījums ir mazāks, arī to cena ir augstāka. Līdz šim likās, ka ir otrādi: mazāk prasa - cenas krīt, vairāk prasa - cenas augšā. Savukārt lētie poļu vai spāniešu dārzeņi ir lēti pavisam citu iemeslu dēļ.
Ekspremjers Kalvītis šo sarakstījis un ievietojis apbedīšanas pakalpojumu biedrības garā noformētajā partijas "Vienoti Latvijai" mājas lapā.
Skaidrs, ka visas listes pirms vēlēšanām sola attīstīt, paplašināt un uzbudināt. Tur nebūtu, ko brīnīties, bet godātā kunga stāstiņš tā kā pretendē uz analīzi un dzīves vētrās rūdītā bruņinieka pieredzi.
Tātad mums tiks pamācīts, kā motivēt vietējās produkcijas patēriņu. Teksts ļoti latvisks, ja ar to saprot pelēkās krāsas dominanci. Te šur, te tur lasāmi ļoti negaidīti atklājumi, kā piemēram - pērkot importa produktus, nauda nonāk ārzemēs, banāni un kafija Latvijā nav audzējami, ir jāveicina Latvijā ražotu produktu pirkšana...
Johaidī!!! Nu tad veicini kaut kā konkrēti, nevis atskaiti novazātos pantiņus. Kā cilvēks, kurš tak bijis premjerministrs, var sarakstīt tādu sviestu?! Tad labāk ielieciet lapā kādu Edvarta Virzas "Straumēnu" fragmentu un apakšā parakstiet: "Iepazinos, nav iebildumu, atbalstu." Kalvītis, Šlesers un Co.
Protams, ka priekšvēlēšanu sviesti nav pārāk par pilnu ņemami, tomēr Kalvīša padomu stāstiņā biedējoša arī cita nianse. Viņš tur - uz priekšu, atpakaļ, uz priekšu, atpakaļ - līdz beigu beigās atzīstas, ka pats arī šeftē augļus un dārzeņus. Lūk, bažas, ka, šito lasot, Latvijas pircējs var tiešām sākt vietējo preci boikotēt.
Ko darīsim? Atgādināsim, ka ne gurķi, ne tomāti vai kāposti tomēr nav vainīgi pie saimnieka sakultā sviesta.
