Tiek uzstādīta kamera, līdz milimetra precizitātei noteiktas īstā rakursa koordinātes, ja fons neatbilst, tas tiek pārbūvēts. Pēc kāda brīža, kad visiem nu liekas, ka var sākt filmēt, Aivars vēl veic pēdējās saules vai mākslīgās gaismas korekcijas, vai pat abas kopā. Viņš ir laika pavēlnieks – spēj radīt rītu, pusdienlaiku, vakaru, nakti. Aivars redz vairāk nekā citi. "Vienu sekundīti!", viņš aši izsauc, skatīdamies kameras skatu meklētājā un, nesagaidīdams režisora akceptu, viegliem puikas soļiem lec pie gaismekļiem - atkal kāds nezināms, neredzams gaismas spektra stars jauc noskaņu, un no Aivara azotes, kabatas, mugursomas (kā nu kuru reizi) parādās kāds atstarotājs, mazs gaismeklītis, lietussargs, un drīz rodas kadrs, par ko runās vēl ilgi.
Aivars ir augstas klases video pavārs – katrai standarta receptei viņš pievieno savu odziņu, un tas viņu atšķir no pārējiem. „Ātro ēdināšanu” viņš sev nepiedos.
Viņš „laiž caur sirdi” – tas viņu dedzina, bet savādāk nevar – viņš dzīvo līdzi filmas, portreta varonim un stāsta bez vārdiem, tikai ar bildi.
Aivara mācekļi nesagaidīs zinātnisku izklāstu, kāpēc kamera jāliek šeit un lukturis tur, kāpēc šis filtrs un atstarotājs. Aivars ir jāvēro, jāmācās, kā sajust gaismu tāpat kā vēju, kad tas skar tavu vaigu. Ir jāierauga, kā parastā ainavā dzimst trešā un ceturtā dimensija, jāsajūt, kad spiest pogu, jāmācās nogaidīt – tad izšaut, atdot sevi, nedomājot, cik sver kamera, kur sāp un cikos būsi mājās. Tas Aivara māceklis, kurš pratis vērot un iemācījies just un degt, nu jau pats kļuvis par lielu meistaru.
Veiksmīgi un laimīgi tie, kas baudījuši operatora Kalniņa kompāniju kādā komandējuma vai vienkāršā atpūtas brīdī, kad nogurusī videokamera devusies pačučēt somā, stūrī klusi sāk žūžot bateriju lādētājs un gaismekļu metāls atdziestot klusi knakšķ. Gaisā tūlīt uzvirmos Aivara līdzpaņemtās zāļu tējas smarža. Termoss neliels, taču pa malkam pietiks visiem. Ja kāda dāma būs nosalusi, mugursomas dziļumos atradīsies lieks džemperis vai jaka, lieks cimdu pāris, ja nepieciešams, arī blašķīte ar kvalitatīvu spēcinošu dziru. Sākas sarunas, kuras nekad nav „Bez tabu ziņas”, bet vienmēr – „Discovery chanell”, kas katru sarunas biedru ved pāri valsts, Eiropas, okeānu robežām, kalnu grēdām un kontinentiem – uz vietām, ko Aivars redzējis un jutis ar savām acīm un sirdi, arī uz vietām, ko nevar redzēt – starp galaktikām un citām dimensijām. Aivars te nav nācis ne piedzimt, ne mirt – te ir viņa kārtējā pietura, līdz viņš dosies tālāk, bet, pirms viņš dosies, viņš mīlēs tos, ko šeit satiks, un atdos viņiem visu, viņš ies un degs, sadegs, un no rīta kā fēnikss piedzims no pelniem un degs atkal.
Tādu Aivariņu atceramies visus 27 gadus televīzijā un, kam paveicies, arī vairāk - kinostudijā, sadzīvē un citur. Puika, sapņotājs, filozofs, mākslinieks, inženieris, mīlošs vīrs un tētis, delveris - īsajās pauzēs starp darbiem, un īstens meistars un vecis - darbos.
[Atvadīšanās no Aivara Kalniņa notiek otrdien plkst. 13.00 no Krematorijas Lielās zāles]
